8. un 9. maija svinības Latvijā noritēja mierīgi. 8. maiju valsts līderi izmantoja, lai uzsvērtu savas vērtības, savu izpratni par to, kā veidot Latvijas nākotni. Valsts politiskos līderus vieno kopēja izpratne par to, ka Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā ir jāgodina kara laikā kritušie, tāpēc 8. maija piemiņas pasākumā Brāļu kapos piedalījās Andris Bērziņš, Laimdota Straujuma, Ināra Mūrniece, Edgars Rinkēvičs, Raimonds Vējonis, Nils Ušakovs un citi. Savukārt pēc tam politiskās prioritātes un dažādā vēstures izpratne noteica atšķirīgu darba kartību valsts vadošajiem politiķiem.
Saeimas priekšsēdētāja apmeklēja Lestenes Brāļu kapus un Kurzemes cietokšņa (katla) 70. gadadienas atceres pasākumu, godinot Otrajā pasaules karā kritušos Latvijas karavīrus, brīvības cīnītājus un kara upurus. Ministru prezidente Laimdota Straujuma apmeklēja Salaspils memoriālu, pieminot Otrā pasaules kara laika nometnē ieslodzītos. Salaspils koncentrācijas nometnē tika ievietoti gan tie latvieši, kas pretojās vācu okupantiem (Konstantīns Čakste, Miervaldis Birze un daudzi citi), gan arī iznīcināšanai nolemto tautu piederīgie – ebreji, poļi, krievi, baltkrievi un citi. Laimdota Straujuma pasākuma laikā uzsvēra: «Salaspils memoriāls ir viens no atceres objektiem Latvijā, kas maldīgi dažu apziņā turpina pastāvēt kā padomju okupācijas varas un tās ideoloģijas apliecinājums. Mūsu pienākums ir izstāstīt patieso stāstu, jo tas palīdzēs izskaust padomju gados izdomātos mītus. Salaspils nometne bija ciešanu vieta. Te bojā gāja vairāki tūkstoši nevainīgu cilvēku. Salaspils upuri bija daudznacionāli – gan ebreji, gan latvieši, gan krievi, gan poļi, gan nometnē turētie baltkrievu bērni un daudzi citi.» Iespējamais prezidenta kandidāts un aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis kopā ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri Raimondu Graubi godināja abu karojušo pušu kritušo karavīru piemiņas vietas Tukuma novada Džūkstes pagastā. Savukārt Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš ir izveidojis tradīciju un katru gadu 8. maijā aicina visu pušu kara veterānus, kopīgi ar Laimdotu Straujumu apmeklēja Rīgas Sv. Jāņa baznīcu, kurā notika ekumēniskais aizlūgums un Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienai veltīts koncerts. Uz daudzkonfesionālo dievkalpojumu un koncertu bija aicināti Latvijas minoritāšu līderi, kara veterāni, diplomāti, politiķi un žurnālisti. Šī bija Nacisma sagrāves svētku oficiālā daļa. Savukārt 9. maijā uz svinībām Rīgā, Uzvaras parkā, pulcējās liels dalībnieku skaits – vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku. Pirms 9. maija svētkiem komentētāju, politiķu un pat luterāņu mācītāju izteikumos uzsvērts, ka 9. maiju svin tikai Putina propagandas nozombēti ļaudis, tāpēc milzīgais dalībnieku skaits Rīgas centrā daudzus nobiedēja. Tie, kuri savu biznesu un politiku veido uz cilvēku iebiedēšanu, ir panākuši savu. Aicinājumi svinēt Nacisma sagrāves dienu tikai pareizajā datumā radīja pilnīgi pretēju efektu, un par to nevajag brīnīties. Lielākajai daļai PSRS tautu kara laikā piedzīvotās šausmas lielā mērā pārspēja padomju noziegumus. Krievijas 20. gadsimta izcilākais dziesminieks Vladimirs Visockis dziesmā Uzvaras priekšnojautas izsaka, ka Uzvaras diena ir vislielākā posta (veļikoi bedi) noslēgums. Tas, ka šos svētkus mūsdienu Krievija ir iekļāvusi savu ideoloģisko instrumentu arsenālā, nemazina un neatceļ tradīciju, ka svētkus svin lielākajā daļā bijušās PSRS telpas, ne tikai Krievijā – arī Baltkrievija, Kazahstanā, Uzbekijā un citviet. Tā ir izveidojusies tradīcija, un 9. maija svētkus svinēs arī bez Putina un bez oficiāla atbalsta. Valsts prezidenta un Ministru prezidentes izvēlētais virziens – uzsvērt nacisma sagrāves nozīmi visām Latvijas tautām – ir racionāls un sabiedrību saliedējošs ceļš. Demokrātiskā valstī nav jādiktē nacionālajām minoritātēm, kurā datumā viņi drīkst un kurā datumā nedrīkst svinēt savus svētkus. Tie, kas izvirza šādas prasības, pārtop par tādiem pašiem neliešiem kā padomju laika darboņi, kas lēma un noteica, kādos datumos latvieši drīkst svinēt svētkus un kādos ne. Tieši pretēji. Latvijas varai ir jāsaprot 9. maija svētku nozīme nacionālajām minoritātēm un jāizbeidz identificēt minoritāšu tradīcijas ar Krievijas ārpolitikas izpausmēm. Katra zeme drīkst svinēt Lielā Posta beigas atbilstoši savām tradīcijām. Ir zemes, kurās šajā dienā godina kritušos, ir zemes, kurās svētki ir līksmi, un būs valstis, kurās šajā dienā rīkos draudīgas karaspēka parādes.