Kāpēc vairākiem valsts amatiem ir dota ļoti augsta neatkarības pakāpe to pilnvaru termiņa laikā? Lai amatpersonu pieņemtie lēmumi nebūtu tikai viena politiska spēka vai vienas biznesa kliķes, bet visas sabiedrības interesēs!
Lielā problēma, kas rodas saistībā ar amatpersonu plašo neatkarību, ir tā, ka reizi pa reizei amatos nokļūst ļaudis, kuri, tikuši ietekmīgā vietā, savā apmātībā sāk uzskatīt un ticēt, ka pilnīgi viss, ko viņi dara, pat viskaprīzākās iegribas, ir tikai un vienīgi sabiedrības interesēs. Amatpersona izrīkojas pilnīgi nejēdzīgi, pat idiotiski, un uz mazāko kritiku sāk pa visu Eiropas Savienību kliegt, ka tas ir uzbrukums neatkarīgam regulatoram vai draudi vārda brīvībai. Pret voluntāras amatpersonas stulbībām un ļaundarībām drīkstot vērsties tikai ar tādu tiesiskuma procedūru, kādu šī amatpersona uzskata par savam līmenim piemērotu.
Tomēr amatpersonu neatkarība netiek dota, lai ievēlētās amatpersonas rīkotos, kā labpatīk. Tas nekad nav bijis leģitīmais mērķis, veidojot vairāk vai mazāk politiski neatkarīgas institūcijas. Tieši pretēji, politiskā neatkarība ir vajadzīga, lai efektīvi tiktu īstenotas sabiedrības kopējās intereses, distancējoties no viena vai otra politiska spēka ideoloģiskajām kampaņām.
Ir otra problēma. Ko darīt ar pilnīgi nepiemērotu amatpersonu, kura rīkojas destruktīvi un bezatbildīgi (vai – tieši pretēji – vispār distancējas no šodienas problēmām), bet nepārkāpj to smalko robežu, kas administratīvos pārkāpumus atdala no kriminālatbildības? Vai pieciest nejēdzību līdz amatpersonas termiņa beigām, vai tomēr izbeigt ākstības un atrisināt problēmu laikus?
Šīs ir pārdomas, vērojot diskusijas, runas ar un par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītāja Aināra Dimanta atbrīvošanu no amata.
Saeimas vairākums izlēma atbrīvot Aināru Dimantu no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes, bet atbrīvotais Dimants solās tiesāties ar Saeimu, ja ne līdz pat ANO Drošības padomei, tad līdz pat Eiropas Cilvēktiesību tiesai un Satversmes tiesai noteikti. Dimants parādīs Saeimai, kurš ir īstais saimnieks šajā zemē!
Tomēr, ja mēs vadāmies no sabiedrisko interešu primāta, tad uzdosim jautājumu, vai Ainārs Dimants, nebaudot Saeimas vairākuma uzticību, varēja efektīvi vadīt Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi? Ģenerālprokurors, Augstākas tiesas priekšsēdētājs, KNAB vadītājs un pat Tiesībsargs līdz sava pilnvaru termiņa beigām var efektīvi vadīt savu iestādi un pildīt sabiedrībai vajadzīgus uzdevumus arī tad, ja ar viņa rīcību nav apmierināts Saeimas vairākums. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome nav tik nodalīta institūcija. Tā nevarēs uzsākt jaunas iniciatīvas, ja tās nesaņems Saeimas vairākuma atbalstu. Bez Saeimas vairākuma atbalsta NEPLP darbosies tukšgaitā. Lai NEPLP darbs būtu efektīvs un sabiedrībai dotu maksimālu labumu, ir svarīgi, lai Saeimā būtu atbalsts NEPLP iniciatīvām. No šāda viedokļa raugoties, Aināram Dimantam bija jāatkāpjas no NEPLP vadītāja amata jau brīdī, kad bija skaidri redzams, ka tautas vairākums (Saeimas pārstāvju izpratnē) viņu neatbalsta. Tad tas būtu nozares un sabiedrības interesēs.
Kad notika diskusija pret tautas vēlētu prezidentu, tad galvenais arguments bija – tautu atbilstoši Satversmei pārstāv Saeima. Amatpersonas tauta ievēlē vai atbrīvo no amata ar Saeimas starpniecību. Dimants saņēma tautas neuzticību. Saeimas vairākums viņu noraidīja. Ja lēmuma pieņemšanas brīdī Saeimas ārpusē notiktu plašas demonstrācijas NEPLP vadītāja atbalstam, tad varētu būt šaubas, ka Saeimas lēmums atbilst tautas gribai. Taču demonstrāciju un piketu nebija. Protesta izpausmes pamatā parādījās tikai elitāros sociālajos tīklos, un līdz ar to varam uzskatīt, ka lēmumu atbrīvot Aināru Dimantu no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes ir pieņēmis tautas vairākums.
Tomēr tiesiskā valstī arī likumdevējiem ir jārespektē pašu noteiktie likumi. Ja Dimanta jautājums patiešām nonāks līdz Satversmes tiesai, tad tas ļaus Saeimai pilnveidot tiesisko mehānismu, lai likumīgi varētu pirms termiņa beigām atsaukt no amatiem amatpersonas, kuras savas pilnvaras neizmanto sabiedrības interešu labā.