Inflācijas meli
Centrālā statistikas pārvalde paziņoja, ka 2018. gada oktobrī, salīdzinot ar 2017. gada oktobri, vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājās par 3,2%. Inflācija precēm bija 3,3% gadā, bet pakalpojumiem –3,0% gadā. Lai saprastu, cik patiesi šie skaitļi ataino Latvijas ekonomisko realitāti, mēģināsim saprast, kas Latvijā visvairāk ietekmē pakalpojumu cenas.
Iztēlojieties, ka kāds piedāvā pakalpojumus, bez kuriem citi nevar iztikt. Pakalpojuma izmaksās cilvēka darbs veido 100%. Pakalpojumi, kuros darbaspēka izmaksa un darbaspēka nodokļi veidos gandrīz 100%, ir bērnu pieskatīšana, slimu un nevarīgu cilvēku aprūpe viņu mājās utt. Ja pakalpojumu sniedzējs ievēro visus Latvijas likumus, tad pat par visvienkāršākajiem pakalpojumiem ir jāmaksā minimālā alga. Pieņemsim, ka šādu pakalpojumu sniedzējam peļņa nav vajadzīga, bet nedrīkst būt zaudējumi. Mūsu piemērā vajadzīgus pakalpojumus sniedz viens darbinieks, kuram tiek maksāta minimālā alga. Tagad atrisiniet matemātisku uzdevumu. Par cik procentiem no 2014. gada novembra līdz 2018. gada novembrim šādam pakalpojumu sniedzējam bija jāpalielina pakalpojuma cena, lai ievērotu visu Latvijas likumu un normatīvu prasības?
Ja pakalpojums ir vajadzīgs, to pirks jebkurā gadījumā un to nepirks vairāk un nepirks mazāk - bez tā nevar iztikt -, tāpēc, ja ir viens nodarbinātais, kas gatavs strādāt par minimālo algu, tad vienīgais, kas noteiks pakalpojuma cenu, būs minimālās algas izmaiņas. Ja minimālā alga tiks palielināta, bet pakalpojuma cena paliks nemainīga, tad ienākumu nebūs pietiekami, lai samaksātu minimālo algu, kad tā tiks palielināta. Ar šādiem nosacījumiem pakalpojumu cena (tarifs) ir jāpalielina tieši proporcionāli minimālās algas pieaugumam. 2014. gada novembrī minimālā alga Latvijā bija 320 eiro mēnesī. 2018. gada novembrī minimāla alga jau ir 430 eiro mēnesī. Tātad, lai izpildītu likumus un valdības nosacījumus par minimālo algu un neciestu zaudējumus, pakalpojuma cena, kurā darbaspēka izmaksas ir tuvu 100%, 2018. gada oktobrī bija jāpalielina par 34,4% pret 2014. gada oktobra līmeni. Tā ir elementāra matemātika. Tāpēc ikviens vienkāršu pakalpojumu sniedzējs, kura izmaksās darba algai ir liela nozīme, ir spiests palielināt pakalpojumu vai preču cenas, tiklīdz minimālā alga tiek paaugstināta. Tāpēc, kad pie valdības vērsās būvnieki un ministrijas, kas iepērk būvniecības pakalpojumus, aicinot par 30% palielināt pirms trim gadiem apstiprinātās celtniecības tāmes, tie saņēma valdības atbalstu. Prasības palielināt celtniecības tāmes, pasažieru autotransporta tarifus un pat Kara muzeja pakalpojumu cenas par 30-40% tika atzītas par pamatotām. Visās preču un pakalpojumu jomās, kurās darbaspēka izmaksas nosaka minimālās algas lielums, četru gadu laikā cenas bija jāpalielina vismaz par trešo daļu. Vai kādam ir iebildumi? Ministru kabinetam (pagaidām vēl vecajam - Māra Kučinska vadītajam) nav! Iebildumi ir CSP, rēķinot pakalpojumu inflāciju pēdējo četru, bet īpaši pēdējā gada laikā.
Ja ticam CSP, tad, salīdzinot 2018. gada septembri ar 2014. gada septembri, patēriņa cenas četru gadu laikā pieauga par 4,2%, bet pakalpojumu cenas četru gadu laikā pieauga tikai par 11,7%.
Visdīvainākos skaitļus CSP demonstrē par 2018. gadu. Pēc CSP datiem, 2018. gada oktobrī, salīdzinot ar 2017. gada oktobri, pakalpojumu cenas pieauga tikai par 3,0%, lai gan 2018. gada oktobrī, salīdzinot ar 2017. gada oktobri, minimālā alga pieauga par 13,2%.
Iespējams, CSP ziņas par pakalpojumu cenu izmaiņām šogad ir blefs
Šāds matemātisks rezultāts ir iespējams tad, ja Latvijas uzņēmēji, kas piedāvā pakalpojumus, par 10% ir palielinājuši pārdoto pakalpojumu apjomu - cilvēki šī gada laikā nopirka par desmito daļu vairāk pakalpojumu nekā pērn. Zinot to, ka pakalpojumu pircēju (jeb iedzīvotāju) skaits Latvijā samazinās katru dienu, kaut kam tādam ir grūti noticēt. Iespējams, pakalpojumu tarifi ir palielināti tikai par 3%, bet, lai neciestu zaudējumus, maksājot par 13% lielākas minimālās algas, ir atlaists katrs desmitais no pakalpojumu sfērā nodarbinātajiem. Tikai šādai masveida atlaišanai būtu jābūt kaut kur pamanāmai. Ja Latvijas plašsaziņas līdzekļiem par to ir pavēlēts klusēt, tad atlaisto pakalpojumu sniedzēju gaudu dziesmām bija jābūt redzamām sociālajā tīklojumā. Iespējams arī cits variants - CSP ziņas par pakalpojumu cenu izmaiņām šogad ir blefs - meli, kas ir vajadzīgi, lai izskaistinātu patiesību, uzrādot fiktīvus - ievērojami samazinātus - inflācijas skaitļus, lai varētu gan Latvijas iedzīvotāju, gan eirokrātu ausīs taurēt par grandiozu Latvijas ekonomisku izaugsmi. Tieši tas no valdošo partiju puses priekšvēlēšanu laikā arī tika darīts. Tikai vai uz meliem un blefa ir iespējams uzbūvēt stipru valsti?