Rīgas Stradiņa universitāte ir laidusi klajā Daiņa Zelmeņa grāmatu Valsts loma tirgus ekonomikā.
Pie lasītājiem ir nonākusi augsta līmeņa mācību grāmata ekonomikā, kurā detalizēti apskatīts, kā vēsturiski mainījās attieksme par valsts līdzdalību, ietekmi un (ne)iejaukšanās politiku uzņēmējdarbībā un brīvajā tirgū. Rietumu ekonomikā vēsturiski ir izveidojušies trīs galvenie valsts un brīvā tirgus mijiedarbības modeļi. Brīvajā tirgū jeb brīvajā kapitālismā valsts iejaukšanās ekonomiskajās norisēs aprobežojas ar aizsardzības (iekšējās un ārējās) nodrošināšanu, kā arī nodrošinot pamata izglītības pieejamību. 19. gs. vidū kā pretstats tirgus un uzņēmējdarbības absolūtas brīvības modelim izveidojās sistēmas, kuras paredzēja plašu valsts iejaukšanos un detalizētu valsts regulējumu visdažādākajās ekonomikas norisēs. Šā virziena radikālākie strāvojumi izpaudās kā komunisms - marksisms, kura radikālākais politikas virziens, kuru pārstāvēja PSRS dibinātājs Vladimirs Ļeņins (1870-1924), aicināja nacionalizēt un, iegūstot varu, arī nacionalizēja pilnīgi visus ražošanas līdzekļus, pārceļot atļauto ekonomisko darbību tikai valsts īpašumā esošajos uzņēmumos. Šādas saimniekošanas modelis PSRS laikā no 1940. līdz 1990. gadam tika uzspiests arī Latvijai. Savukārt Rietumeiropā kreiso ideju piekritēji attīstīja citu pieeju, kas izpaudās kā sociāldemokrātiskā politika: «Sociāldemokrātiski teorētiķi pakāpeniski nonāca pie apziņas, ka jānacionalizē nevis kapitālistiem piederošie ražošanas līdzekļi, bet gan ar šo ražošanas līdzekļu palīdzību radītā peļņa jeb, pareizāk sakot, viena tās daļa ar progresīvā ienākumu nodokļa palīdzību.» (Zelmenis, 18. lpp.)
Lielā mērā Daiņa Zelmeņa grāmata norobežojas no radikālajiem strāvojumiem un pamato sociāldemokrātiskās pieejas loģiku, īpaši analizējot, kāpēc brīvā tirgus ekonomika nav visspēcīga, kāpēc izvairīšanās no ekonomikas regulācijas ar laiku izraisa katastrofālus ekonomiskus un sociālus satricinājumus. Ekonomikas vēsture pārliecinoši pierāda, ka negatīvas parādības tirgus ekonomikā ir izskaidrojamas tieši ar valsts neiejaukšanos (35. lpp.). Ir pārliecinoši pierādīts, ka tirgus ekonomikas pašregulācija nespēj nodrošināt pilnu nodarbinātību. Lai šo problēmu novērstu, valstī ir jābūt aktīvai investīciju politikai (35. lpp.). 20. gadsimta ievērojamākais ekonomists
Džons Meinards Keinss (1883-1946) attīstīja pieeju, ka valstij ar savu redzamo roku ir jākoriģē tirgus stihijas «neredzamās rokas» pieļautās kļūdas un nepadarītie darbi (36. lpp.). Dainis Zelmenis norāda, ka tieši Lielā depresija (1929-1933) pilnībā satrieca modernās tirgus ekonomikas teorētiķa Adama Smita (1723-1790) hipotēzi, ka cilvēku «egoistiskā un savtīgā rīcība pašlabuma vārdā arī vienlaikus nodrošina sabiedrisko interešu ievērošanu» (73. lpp.). Dainis Zelmenis plaši atsaucas uz ASV prezidentu Franklinu Delano Rūzveltu (1882-1945), kurš nonācis pie atziņas, ka ekonomisko krīžu galvenais cēlonis ir dzīšanās pēc peļņas un cilvēku savtīgas rīcības sekas. Attīstot ievērojamu valsts iejaukšanos, Franklins Delano Rūzvelts izveidoja ASV valsts regulētu ekonomikas modeli, kura darbības laikā ASV IKP desmit gadu laikā (no 1935. līdz 1945. g.) divkāršojās. Lai pārvarētu Lielo depresiju un nepieļautu tādas ekonomiskās katastrofas atkārtošanos, Franklina Delano Rūzvelta valdība iejaucās gandrīz visās ekonomikas nozarēs. Finanšu sektorā tika noteikta valsts regulēta banku depozītu apdrošināšana. Rūpniecībā no valsts puses tika ieviests «Godīgas konkurences kodekss». Katram rūpniecības uzņēmumam 17 nozarēs tika noteikts ražošanas apjoms, darba algas lielums, darba dienas ilgums un pat produkcijas realizācijas tirgus (76. lpp.).
Dainis Zelmenis norāda, ka noteiktos ekonomiskos apstākļos uzņēmēji nevis protestē un cīnās pret valsts iejaukšanos, bet tieši pretēji - uzņēmēju lobiji ir tie, kas piekrīt valsts regulējumam un aktīvi sadarbojas ar valsti, lai valsts noteiktā ekonomikas regulējuma apmēri un virzieni būtu racionāli. Daiņa Zelmeņa grāmatā tiek apskatīti vēsturiskie notikumi, kuru laikā uzņēmēji neiebilst pret valsts ekonomikas daļēju valstiskošanu. Tas notiek ārkārtas situācijās, gadījumos, kad ir vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi, bet investīciju sākotnējā atdeve ir niecīga, kad valsts monopolu darbība nodrošina lētus pakalpojumus vai izejvielas, kas samazina izmaksas, kad privātie uzņēmumi nokļūst nopietnās finanšu problēmās un vienīgais glābiņš ir valsts iejaukšanās (11. lpp.).
Kā norāda Dainis Zelmenis, Rietumu demokrātijās attieksme pret valsts lomu tirgus ekonomikā radikāli mainījās pēc Lielās depresijas. No 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem dominēja uzskati, ka valstij ir jāiejaucas tirgus ekonomikā, lai mazinātu ekonomisko krīžu izraisītās sekas vai lai novērstu tās. Tomēr tā laika vadošajam ekonomikas teorētiķim Džonam Meinardam Keinsam valsts iejaukšanās bija vajadzīga tikai tādēļ, «lai mazinātu ekonomikas nelīdzsvarotību, aizmirstot par tirgus ekonomikas sociālajām pretrunām» (31. lpp.). Savukārt Eiropā pēc Otrā pasaules kara attīstījās virziens, kurā valsts loma bija veidot sociālas valsts sistēmu, kuras uzdevums ir «darboties visas sabiedrības labklājības vārdā» (31. lpp.).
Grāmatas otrajā pusē autors aplūko jautājumu, kāpēc PSRS neizdevās bez nozīmīgiem ekonomiskiem un sociāliem satricinājumiem pārveidot sociālisma ekonomisko modeli par tirgus ekonomikas sistēmu, bet Ķīnai šāda pāreja izdevās. Dainis Zelmenis uzskata, ka 20. gs. astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito gadu sākumā PSRS vecās ekonomikas sagrūšana notika daudz straujāk par jaunas ekonomikas izveidošanu, lai tā spētu pārņemt tās funkcijas, kura veica PSRS vecā ekonomika. Savukārt Ķīnā vecās ekonomikas sagraušanas ātrums neapsteidza jaunās ekonomikas izveidošanās tempus. Ķīnā brīvais tirgus tika atvērts, nesamazinot piegāžu apjomus par plānveidīgi noteiktām cenām. Plānveida cenas pakāpeniski tuvināja tirgus cenām, atļaujot uzņēmumiem rīcības brīvību, bet tiem bija jāsniedz noteikta apjoma pakalpojumi un jāpilda ražošanas uzdevumi (242. lpp.). Lauksaimniecībā tika noteiktas graudu piegādes kvotas par fiksētām cenām, bet zemi tika atļauts nodot lietošanā zemniekiem uz 50 gadiem, īpaši nelimitējot zemes gabala lielumu (243. lpp.).
Reformas laikā Ķīnas rūpniecība tika sadalīta četrās grupās. Lielie, militāra rakstura un stratēģiskie uzņēmumi, kas radīja trešdaļu no IKP, palika pilnā valsts kontrolē.
Otro grupu veidoja uzņēmumi, kas palika valsts kontrolē, bet kuru darbs tika regulēts ar plānošanas un valsts iepirkuma instrumentu palīdzību. Trešdaļa no uzņēmumiem tika iekļauti plānošanas sistēmā, vienlaikus nodrošinot šiem uzņēmumiem lielu patstāvību. Savukārt ceturtās grupas uzņēmumi, kuru ražošanas apjoms bija 20% no IKP, pilnībā tika nodoti brīvā tirgus stihijai (244. lpp.).
Viens no grāmatas secinājumiem: «Klasiskās politiskās ekonomikas pārstāvju uzskati un cerības, ka brīvā tirgus ekonomikā «anarhija būs kārtības māte» un ka ikviens indivīds, cenšoties apmierināt savas savtīgās ekonomiskās intereses, vienlaikus gādā arī par visas sabiedrības interešu apmierināšanu, diemžēl nav apstiprinājušās, jo nekur, nevienā valstī nedarbojas šī nepieciešamā un perfektā brīvā konkurence. Tāpēc savaldīt šo «egoistu baru», koordinēt tā darbību, lai neiedragātu kapitālistiskās sabiedrības pamatus un tās pastāvēšanu vispār, var tikai ar valsts ar tās institūciju palīdzību.» (238. lpp.)
Grāmata būs noderīga ne tikai studentiem un tiem, kas apgūs ekonomikas pamatus, bet ikvienam lasītājam, kurš vēlas izprast ekonomisko pārmaiņu cēloņus un sekas.