Vai no vēlēšanu rezultātiem ir iespējams secināt, kādu valsts ekonomisko politiku pašlaik atbalsta vēlētāju vairākums?
Pirms vēlēšanām no atsevišķu Zatlera Reformu partijas runasvīru mutes izskanēja ļoti neoliberālas idejas. Redzamākās bija solījums atcelt samazinā to PVN likmi, kas par 10% nekavējoties paaugstinātu malkas, zāļu un grāmatu cenas.
Tāpat partijas listē oficiāli neiekļautā Roberta Ķīļa izteikumi tika interpretēti tā, ka ZRP izvirzītais izglītības ministra kandidāts vēlas pāriet uz maksas augstāko izglītību utt.
Savukārt partijas oficiālajā programmā nekāds īpašs neoliberāls pagrieziens netika solīts, vismaz tiešā formā ne. Pat pretēji – daudzas idejas ir formulētas tik abstrakti, ka tās ir visai plaši interpretējamas. Līdz ar to no fakta, ka latviskajos vēlēšanu apgabalos uzvarēja ZRP, nav iespējams secināt, ka latviešu vēlētāji ir fanātiski brīvā tirgus piekritēji un atbalsta neoliberālas reformas. Latvijas vēlētāji vissmagāk sodīja tieši to partiju, kas īpaši pozicionējās kā uzņēmējus atbalstoša partija – Šlesera Reformu partija nepārvarēja 5% barjeru. Savukārt ZRP programmatiskais piedāvājums bija līdzsvarota, pēctecīga un sociāli atbildīga politika.
Līdzīgi var izvērtēt arī Saskaņas centra (SC) ieteikumus un programmu. Ārpus sarakstiem esošais Nils Ušakovs radio reklāmās solīja pagriezienu pa kreisi. Savukārt SC oficiālā priekšvēlēšanu programma neliecina par kaut kādu pagriezienu pa kreisi. Tieši pretēji – programmā vēlētājiem piedāvāja īstenot labējas politikas idejas – nodokļu brīvdienas utt.
Vēl vairāk. SC priekšlikums izmantot nodokļu ieņēmumus, lai indeksētu pensijas, ir normāla labēja politika. Savukārt Vienotības ideja četrreiz lielāku summu, nekā nepieciešams pensiju indeksācijai, iepumpēt privātā uzņēmumā (airBaltic) ir sociālistiska politika, kad valsts kļūst par galveno un lielāko nozares investoru.
Taisnības labad jāatgādina, ka desmitgades lielākais sociālists un komunists ir Ivars Godmanis, kurš burtiski izpildīja V. Ļeņina novēlējumu nacionalizēt bankas un izlēma nacionalizēt Parex banku.
Ja R. Ķīlis un N. Ušakovs būt vēlēšanu sarakstos kādā no apgabaliem, tad pēc plusu un mīnusu skaita varētu novērtēt, kā dažādu partiju vēlētāji izturas pret kreisākām vai labējākām ekonomiskām idejām. Taču šādi mini referendumi nenotika, un līdz ar to precīzi secinājumi par to, kādu ekonomisko politiku vēlētāji ir atbalstījuši un kādu noraidījuši, SC un ZRP gadījumā nav iespējami.
Zināms mini referendums ir vērojams Vienotības vēlētāju attieksmē, liekot plusus un mīnusus dažādiem ministriem. Pirms vēlēšanām tika prognozēts, ka finanšu ministrs ir kamikadze. Ministrs, kam jāsaka nē un kurš atbalsta tikai naudas griešanu, nevar būt populārs. Savukārt popularitātes saulē vienmēr bija ministri, kas atbild par kultūru, ārlietām un tiesiskumu. Vēlētāju mini referendums parādīja, ka šādas prognozes ir aplamas. Andris Vilks saņēma vismazāk mīnusu un visvairāk plusu.
Vispirms – Vilks bija konsekvents savos izteikumos un necentās laipot un izdabāt vēlētājiem pēdējo divu mēnešu laikā.
Kādu politiku piedāvāja Andris Vilks? Izbeigt dzīvot uz parāda, sabalansēt valsts izdevumus ar ienākumiem, nerauties uz eirozonu par katru cenu u.c. Ļoti loģiska, racionāla un, galvenais, latviska pozīcija. Tikai dažām valsts amatpersonām, kam ir nenomaksājami kredīti eirovalūtā, iestāšanās eirozonā līdz konkrētam termiņam ir dzīvības un nāves jautājuma līmenī. Lielākajai daļai ļaužu politika par katru cenu iekļūt bankrotējošu valstu klubā ir nesaprotama un dīvaina. Andra Vilka ideja nelauzties uz eirozonu par katru cenu, bet uzmanīgi sekot norisēm eirozonā un stāties tur tikai tad, ja šī organizācija nodemonstrēs, ka spējīga uz ilgtspējīgu politiku, izpelnījās publikas atsaucību.
Lielā mērā tāds arī varētu būt kopējais vēlētāju mandāts valdībai. Nedzīvot uz parāda. Dzīvot atbilstoši saviem līdzekļiem. Saprast savas intereses un nedzīties kaut kādās problemātiskās ES struktūrās par katru cenu un ar lielām sāpēm.
Kopējais vēlētāju noskaņojums liecina, ka vēlētāji nevēlas eksperimentus, nevēlas radikālas pārmaiņas, bet vēlas ekonomiskās politikas stabilitāti, pēctecību un lēnu, pakāpenisku pārmaiņu piedāvājumu.