Ministru prezidentes Evikas Siliņas ikgadējo ziņojumu Saeimai par valdības paveikto un iecerēto varētu arī nepieminēt, ja vien tas neizgaismotu mūsu politiskās sistēmas bezcerīgo nonākšanu strupceļā.
Siliņas ziņojums bija izturēts viņas valdībai raksturīgajā stilā. It kā normāls, it kā nav kur piesieties, bet nav arī ko izcelt. Ja šī runa atbilstoši birokrātijas samazināšanas plānam tiktu saīsināta par 25%, tā nezaudētu nenieka no savas saturiskās jēgas. Jo visa runas jēga: ja reiz saskaņā ar demokrātisko rituālu tādai runai jābūt, vai tad grūti ķeksītim to nolasīt? Darbs padarīts, braucam tālāk. Pareizāk sakot, muļļājamies tālāk.
Vai varēja būt kaut kā citādāk? Nē, un šim nē ir savs izskaidrojums. Šim izskaidrojumam ir trīs dimensijas. Praktiskā, ideoloģiskā un sistēmiskā dimensija. Aplūkosim visas trīs atsevišķi.
No praktiskā aspekta jautājums ir vienkāršs - vai pašreizējā Saeimas sasaukumā ir iespējama cita, labāka valdība? Uz šo jautājumu “Apvienotā saraksta” frakcijas vadītājs Edgars Tavars savas runas noslēgumā atbild ar it kā pārliecinošu “mēs visi zinām, ka ir iespējama”. Cits opozīcijas partijas līderis Ainārs Šlesers, apzinoties savu pašreizējo neiespējamību tikt koalīcijā, atzina, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2026. gadā nekas nemainīsies. Viss turpināsies kā līdz šim. Ar minimālām kosmētiskām izmaiņām.
“Vienotības” frakcijas līderis Edmunds Jurēvics uz Tavara “mēs visi zinām” atbildēja ar neviltotu neizpratni: “Jūs te visu tā kritizējāt, bet kāds ir jūsu piedāvājums? Ko jūs piedāvājat darīt citādāk?”
Šeit arī nonākam pie otras mūsu politiskās realitātes dimensijas. Ideoloģiskās dimensijas. Latvijā šī dimensija ir vāji izteikta. Lai arī uz laukuma ir partijas ar zināmu ideoloģisko ievirzi, ar samērā izteiktu identitāti, šīs partijas nav galvenās. Tās nenosaka darba kārtību. Dominē partijas, kuru ideoloģiskā bāze ir izplūdusi, lai neteiktu, ka tās nav vispār.
Ja runājam konkrēti, tad Saeimā ir trīs partijas, kuras atšķiras tikai ar minimālām, vienas krāsas toņu atšķirībām. Runa ir par “Vienotību”, ZZS un “Apvienoto sarakstu”. Šīm trijām partijām nav būtisku, principiālu domstarpību tikpat kā nevienā jautājumā. Tur nav nekā līdzīga tam, ko vērojam šobrīd Vācijā, kur, veidojot jauno valdību vai mēģinot panākt ar vēl veco Bundestāga sastāvu izmaiņas konstitucionālajā likumā par parāda griestiem, notiek pamatīga stīvēšanās par katrai partijai ārkārtīgi svarīgiem, principiāliem jautājumiem.
Latvijā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Pat tās partijas, kurām ir kaut kāda ideoloģiskā nostāja un identitāte - “Progresīvie” un Nacionālā apvienība - iekļaujoties valdošajā koalīcijā, savas principiālās nostādnes būtiski mīkstina, jo “jārēķinās arī ar pārējiem koalīcijas partneriem”. Nav brīnums, ka uz ideoloģiskiem principiem bāzētas partijas nekad šajā gadsimtā nevienu Latvijas valdību nav vadījušas.
Esam nonākuši līdz trešajai - sistēmiskajai dimensijai. Visus šos gadus visas mūsu valdības ir veidotas pēc tehnokrātiskiem principiem. Formāli tās ir bijušas politiskas valdības, kuras veido it kā politiskās partijas, taču šīs politiskās partijas drīzāk ir kā administratīvās nomenklatūras komandas, kurās tiek rekrutēti kadri ar zināmu administratīvo kapacitāti. Esi sevi parādījis kā pietiekami sakarīgu vadītāju - nāc pie mums partijā.
Var rasties jautājums - kas tad tur slikts? Galu galā, tieši tā tiek atlasīti labākie, spējīgākie cilvēki un iesaistīti valsts pārvaldē. Vai tad labāk būtu, ja valsts pārvaldi uzticētu kaut kādiem ideoloģiskiem fanātiķiem? Pirmajā brīdi gribas teikt - nu protams, ka nē. Tas taču ir labi, ja visi valsts spējīgākie cilvēki galu galā nonāk “solīdajā”, “pareizajā” partijā. Vai vismaz kādā no trijām, kuras cita no citas atšķiras vienīgi ar biedru uzvārdiem.
Diemžēl šai tehnokrātijai (pat nesauksim to par meritokrātiju) ir viena būtiska blakne, kas Siliņas valdībā izpaužas arvien spilgtāk. Jebkurai politikai veidojas sava identitāte. Arī bezideoloģiskai politikai, un par tādu kļūst birokrātiska “pareizība”. Praksē tā izpaužas kā tukšvārdība. Šī tukšvārdīgā “pareizība” izplešas pa visu publisko laukumu. Tā spilgti parādās, teiksim, populārajā LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?”.
Ne tikai politiķi, bet gandrīz visi šā raidījuma viesi nemaz neprot runāt cilvēcīgā valodā, kādā runā, piemēram, mājās ar saviem ģimenes locekļiem. Atcerēsimies režisora Staņislavska sunīti, kurš teātra mēģinājuma laikā vienmēr mierīgi gulēja zāles tālākajā kaktā un nekļūdīgi cēlās kājās, tiklīdz mēģinājums bija beidzies. Uz jautājumu, kā viņš zina, ka mēģinājums beidzies, režisors atbildēja: viņš jūt, kad aktieri atkal sāk runāt normālās balsīs.
Tā arī mūsu politiķi ir absolūti atraduši runāt normālā, cilvēciskā valodā. Galvenā politiķa “gudrības” pazīme ir kļuvusi uz konkrētu jautājumu neko pēc būtības neatbildēt un kulstīt tukšus, birokrātiskās valodas salmus. Kas galu galā tika pateikts, to pēc visa noklausīšanās nepateiks neviens.
Ja kāds grib teikt, ka tā ir visas pasaules politiķu problēma, tad negribētu piekrist. Jau pieminētajā Vācijā gan Frīdrihs Mercs, gan citu partiju politiķi savās runās stingri aizstāv savas partijas ideoloģiskos uzstādījumus, nevis viļā pa muti bezsatura vārdu putru, kā to dara mūsu nosacītais Arvils Ašeradens.
Arī viens no Kaspara Briškena nepopularitātes iemesliem bija viņa ideoloģiskā indiference. Viņš runāja nevis kā “Progresīvo” partijas premjerministra amata kandidāts, bet gan kā ierēdnis/birokrāts, kurš perfekti apguvis tukšmuldēšanas mākslu, ar kuru varbūt var izbraukt ierēdnieciskajā tehnokrātu līmenī, bet ne publiskajā politikā.
“Progresīvo” politiskais līderis, Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs savukārt runā kā īsts politiķis. Vienmēr stingri sekojot savas partijas ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Arī vakardien, pat runājot par aizsardzības izdevumu palielināšanu, Šuvajevs pamanījās piesaukt lielākas sieviešu iespējas iesaistīties bruņotajos spēkos. Var piekrist, var nepiekrist šīm politiskajām nostādnēm, bet tās Šuvajevs pauž. Var tikai jautāt: kāpēc viņš, nevis Siliņa uzstāja uz nepieciešamību konfiscēt Krievijas aktīvus Eiropā 250 miljardu eiro apmērā, tādā veidā daļēji atrisinot aizsardzības finansējuma jautājumu?
Objektivitātes labad jāatzīmē, ka cita “Apvienotā saraksta” deputāta Andra Kulberga runa arī bija pietiekami konkrēta un politiski piesātināta. Viņš norādīja, ka Siliņas valdības galvenais trūkums ir nedarīšana. Viņaprāt, valdības sēdes vienu reizi nedēļā tiekot sasauktas pārāk reti. Tās jāsasauc biežāk. Tāpat viņš norādīja, ka valdībai neesot reāla rīcības plāna, ko darīt ar “Rail Baltica” projektu. Siliņas ziņojumā tas vispār neesot pieminēts. Kur jūs ņemsiet 2,8 miljardus eiro, Kulbergs jautā. Projekta turpināšana prasa 500 miljonus gadā. Kur ņemsiet? Vai Finanšu ministrijai (Ašeradenam) ir dots uzdevums iesaistīties “Rail Baltica” projektā?
Evika Siliņa, pati to negribot, savā runā netieši iezīmēja minēto sistēmisko problēmu. Viņa norādīja, ka demokrātiskā sabiedrībā esot svarīgi, ka politiķi spējot reflektēt. Proti, reaģēt uz mainīgo situāciju, sabiedrības pieprasījumu un jauniem izaicinājumiem. Spēja reflektēt tiešām ir svarīga, taču ne mazāk būtiska ir politiķu spēja ģenerēt. Ģenerēt idejas, politiskos uzstādījumus un piedāvājumus.
Tieši ar to mūsu politiskajai sistēmai ir vislielākās problēmas, un tās ir tiešās sekas jau minētajai tehnokrātiskajai personāla atlasei. Gadu desmitiem politiskajā šķirā tiek kooptēti cilvēki, kuriem nav nekādu politisku ideju. Kuru vienīgā ideja ir būt varā vai būt tai pietuvinātam un tehniski pildīt savas funkcijas ar galveno mērķi - neizdarīt neko nepareizu, neviennozīmīgi vērtējamu vai kaut ko tādu, kas kādam varētu nepatikt.
Gadu desmitiem ir kultivēts nekā nedarīšanas (vai darbības imitācijas) kults. Labāk neko nedarīt nekā kaut ko darīt, jo vienmēr var izrādīties, ka darot tiec pataisīts par muļķi. Uzskatāms piemērs ir ekonomikas ministra Viktora Valaiņa iniciatīva par ūdens skaitītāju verifikācijas regulējuma atvieglošanu. Var jau būt, ka šī iniciatīva nebija tā veiksmīgākā, bet tas nievu vilnis, kas ne tikai sociālajos tīklos, bet arī sabiedriskajā medijā izgāzās pār ministra galvu, šķiet, nākamreiz liks viņam desmitreiz padomāt, pirms nākt klajā ar kādu birokrātijas samazināšanas iniciatīvu.
Vai ir kāda izeja no šī strupceļa? Pieļauju, ka ceļu uz šo izeju parādīs politiskās izmaiņas pasaulē kopumā. Trampa uznāciens ir iekustinājis procesus, kuri līdz šim ir klusi gruzdējuši sabiedrisko dzīļu zemdegās. Tas nenozīmē, ka jāseko viņam. Nekādā gadījumā.
Frīdrihs Mercs, nevis Donalds Tramps ir mūsu politiķu atdarināšanas cienīgs paraugs. Ja reiz piesaucu Vācijas piemērus, tad skaidrs ir arī kas cits - Merkeles stila politiķu laiks ir beidzies. Pēdējais laiks to saprast mūsu Siliņai/Ašeradenam & Co.
