Olimpiskais pamiers ir aktuāls ne tikai pasaules karstajos punktos, tai skaitā Gruzijā un citur. Olimpisko pamieru var izmantot arī Latvijas politiķi un sabiedrība, lai sakārtotu savas domas un vajadzības.
Pieļauju, ka uz olimpisko pamieru nebūs īpaši jāmudina. Lai arī cik ļoti Latvijas politiskā elite un sabiedrība riebj viens otram, esmu pārliecināts, ka Latvijas olimpiešu starti Pekinā cilvēkus interesēs vairāk. Pieļauju, ka tajās rīta stundās, kad Latvijas TV 7 pārraidīs Latvijas sieviešu basketbola izlases spēles, Latvijā būs ne tikai pamiers, bet pilnīga visu iespējamo uzņēmumu darbības apstāšanās. Svarcelšana, pludmales volejbols, šķēpmešana, 110 m barjerskrējiens... Turklāt ne jau tikai līdzi jušana Latvijas sportistiem pulcēs cilvēkus pie TV ekrāniem – vēl taču ir arī lielais basketbols, volejbols, 100 m skrējieni u. c.
Deputātiem ir iespēja olimpiskā pamiera laikā izvērtēt savus pienākumus un atbildību. Sabiedrība ir uzticējusi viņiem lemšanu. Taču uzkrītoši bieži ir bijis tā, ka lēmumi tika pieņemti, nevis sabiedrības ierosināti un ne sabiedrības interesēs, bet izpatīkot kādam pasūtītājam. Tāpat pārāk bieži bijis tā, ka deputāti ir bijuši vienaldzīgi brīžos, kad no viņiem kā sabiedrības priekšstāvjiem tika gaidīta iedziļināšanās un iejūtība.
Sabiedrības nepatika nepamatoti ir vērsta tikai uz Saeimu un tās deputātiem. Būtiski, lai visu teikto par deputātiem sadzirdētu nevis tikai 100 Saeimas deputāti, bet arī daudzajās pašvaldībās ievēlētie. Diemžēl tur bieži angažētība, arogance un vienaldzība ir izteiktāka nekā Saeimā.
Milzīgu kaitējumu rada arī deputātu nespējīgā noraudzīšanās uz daudzo ierēdņu angažēto darbību vai bezdarbību. Nespēja tikt galā ar tādiem kā V. Vaškevičs sabiedrības neuzticību vairo vairāk nekā jebkurš Saeimas pieņemtais lēmums. Tur jau slēpjas sabiedrības neapmierinātība – varas nespēja vai nevēlēšanās risināt acīm redzamas nejēdzības.
P. S. Un vēlreiz par Gruziju. Līdz šim, kā zināms, Latvijas diplomāti bija visai pasīvi Latvijas viedokļa identificēšanā, pirms tā publiskošanas ieklausoties citu lielvalstu padomos, nevis ievērtējot Latvijas sabiedrības viedokli. Kurš Latvijā ir pilnvarojis ārlietu ministru Māri Riekstiņu zvanīt Gruzijas ārlietu ministrei Ekaterini Tkešelašvilli, lai paustu Latvijas atbalstu Gruzijas suverenitātei un teritoriālajai vienotībai un Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvilli Dienvidosetijai piedāvātajam pamieram? Un kurš pilnvarojis atzīt Kosovas neatkarību?