Prezidenta viduvējais gads

Ir apritējis gads, kopš savus Valsts prezidenta amata pienākumus sācis pildīt Valdis Zatlers. Viduvēji – tāda varētu būt atzīme par paveikto. Un diez vai viduvējība jaunajā amatā ir tas, ar ko iepriekš cilvēcīgais un atraktīvais medicīnas superprofesionālis var lepoties.

Nav pieļautas būtiskas kļūdas, taču nav arī neviena acīmredzama panākuma, ar kuru varētu ilgtermiņā lepoties. Tādas lietas kā efektīga vizīte Afganistānā vai tikpat efektīga samirkšana Doma laukumā ātri aizmirstas. Diemžēl spilgtākais V. Zatlera redzamais notikums joprojām ir viņa ievēlēšana un ar to saistītie skandāli, tai skaitā par aploksnēm, zooloģisko dārzu u.c.

Prezidentam Latvijā nav lielas administratīvas varas, attiecīgi šis amats pats par sevi nav lielu iespēju avots. Bet prezidenta amats ir ļoti plašu iespēju ietvars personībai, kura zina, kā ar šīm iespējam var tīkoties. Latvijā prezidents var būt gan valsts līderis, gan arī ceremoniāls vēstnieku akreditācijas pieņēmējs un ordeņu piespraudējs.

Diemžēl gada laikā ne V. Zatleram, ne arī viņa komandai nav izdevies atrast veidu, kā prezidenta amata iespējas efektīvi (nevis efektīgi) izmantot. Vēl vairāk – baidos, ka gan prezidenta, gan arī viņa tikpat viduvējajai komandai liekas, ka viss ir kārtībā.

Bija posms, kad V. Zatlers, meklēdams savu vietu politiskajā spektrā, mēģināja pieteikt sevi kā tautas prezidents. Taču, lai kļūtu par patiesu tautas prezidentu, nepietiek tikai ar lauku braucieniem un lentīšu griešanas pasākumiem. Tauta vēlas tikties ar prezidentu, līdzīgi kā ar TV zvaigznēm, Raimondu Paulu un Jāni Jarānu, taču, lai kļūtu par tautas prezidentu, iepriekš jāizdomā tautai un sabiedrībai saprotami politiskie uzstādījumi. Acīm redzami, ka esošā prezidenta komanda tādus nav spējīga izveidot.

Iespējams, citkārt mēs varētu iztikt arī bez prezidenta, kā arī neuztraukties par to, cik viņš mums izmaksā. Taču šobrīd ir tik daudz darāmā – krīze attiecībās starp varu un tautu, briestoša krīze attiecībās starp tautu un tautu, sociālā spriedze ekonomiskās krīzes dēļ, piederības izjūtas trūkums Latvijai u.c. Bet var apmeklēt arī kādu zemeņu izstādi, kamēr vēl raža nav saulē savītusi...

P. S. Izmantojot iespēju, gribu būt atklāts un piebilst, ka par prezidenta darbību var spriest ne tikai pēc viņa darbiem un komandas veikuma. Sava artava ir arī dzīvesbiedrei. Protams, katra sieva lepojas ar sava vīra panākumiem, taču vai tiešām visai sabiedrībai ir tik uzkrītoši jādemonstrē, kurš prezidenta ģimenē ir ģimenes galva?