Pat padomju laikos, neraugoties uz propagandas varenumu, vēl skolnieks būdams, neizjutu Uzvaras dienu par saviem svētkiem – bieži pārdomāju, vai Latvijai tobrīd nebūtu bijis labāk, ja karš būtu beidzies citādi.
Uzvarētāji dzīvoja sliktāk nekā zaudētāji. Taču šobrīd gan Latvijai, gan arī citām Austrumeiropas valstīm viss ir beidzies labāk, nekā varēja pat iedomāties. Un te pat visa noliedzējiem nāktos atzīt, ka tas nebūtu iespējams, ja 2. pasaules karš būtu beidzies citādi.
Bet vai mums, latviešiem, ir lemts izprast krievus 9. maijā? Viņiem tā ir Uzvaras diena, kad tiek pieminēta ikviena cilvēka varonība, aizstāvot savu zemi, kad otršķirīgs kļūst Staļina un režīma izvērtējums. Mums nav bijušas tādas uzvaras, un nav arī tādas mīlestības pret savu zemi šobrīd – es taču neiešu karot kaut kādu godmaņu, zatleru, šķēļu un lembergu dēļ. Tā ir viņu, nevis mana Latvija.
Nācijas veidošanā liela nozīme ir ne tikai teritorijām un tās piešķirtajām iespējām, bet arī uzvarām un varonības izpausmēm. Iesākumā šie varoņdarbi ietekmē sabiedrību, taču nereti sabiedrība ar savu traktējumu vēlāk ietekmē attieksmi pret šiem varoņdarbiem.
Latvijas lielākā uzvara, kas patiesi vienojusi tautu, notika 2000. gada 4. maijā, Sanktpēterburgā uzvarot Krievijas hokeja komandu. Iespējams, tieši tāpēc Latvijas sabiedrības līdzi jušana hokejistu veikumam ir tik pārspīlēta – mums nav bijis citu bruņinieku, no kuru varonības smelties iedvesmu nācijas kopā būšanai.
Uzvara pār Bermontu 11. novembrī. Kas tas tāds? Labi, ka A. Ēķa un A. Graubas jaunā filma rada kaut kādu latvieša piederības izjūtu šiem notikumiem. Visas pārējās diemžēl ir bijušas cīņas savā starpā – un, lai arī kas uzvarēja, zaudētāji patiesībā bija abi.
Ir jābūt upuriem, lai izprastu uzvaru vērtību. Latvijai ir tikai upurēšanas pieredze. Tāpēc paši sevi necienām, savu valsti un savu sabiedrību, tīksmināmies par to, ka kaut kas ir nepareizi. Un tāpēc mēs esam tik greizsirdīgi pret tiem, kuriem ir uzvaras, ko svinēt.
Bija reiz Kārlis Ulmanis, kurš, gluži kā turkiem Mustafa Kemals Ataturks, mēģināja veikt ne tikai politiskās reformas, bet arī veidot un mainīt esošos nācijas uzstādījumus. Joprojām plūcam augļus no tā – par latviešu strādīgumu, sīkstumu u.c. Tā ir skaista pasaka, taču, to ilgstoši un uzstājīgi atkārtojot, pieaug to skaits, kas grib ar to identificēties. Tagad šis darbs būtu jāsāk no jauna.