Izlasīju Latvijas bankas koncepciju par obligāto veselības apdrošināšanu.
Šis dokuments, smalki nodrukāts un glauni iesiets, nonācis uz dažādu amatpersonu galda. Es aicinu šo dokumentu izlasīt arī citus cilvēkus: https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/citaspublikacijas/OVA-koncepcija.pdf, bet nevis tādēļ, lai gūtu intelektuālu baudu, ieraudzītu gaismu valsts mazspējas tuneļa galā, bet gan- lai ikviens saprastu: Latvijas iedzīvotāji ar savu nodokļu maksātāju naudu uztur Latvijas bankas ierēdņus, kas savā bezdarbībā nododas intelekuālām spēlēm. Vēl vairāk- Latvijas banka kļuvusi par reālu slogu tautsaimniecībai, jo tā sen vairs neveic valsts monetārās politikas funkcijas, bet ir labi atalgots, vājš analītiskais departaments.
Latvijas bankas piedāvātais modelis ar obligātu veselības apdrošinās maksājumu faktiski paredz lineāru iedzīvotāju ienākuma nodokļa pieaugumu, ievērojami mazinot jau tā niecīgo progresivitāti Latvijas IIN sistēmā, un ir klaji pretrunā ar Pasaules bankas ieteikumiem.
Pasaules banka 2016. gadā, veicot Latvijas nodokļu sistēmas izvērtējumu, kā vienu no prioritātēm ir ieteikusi ieviest darbaspēka nodokļu progresivitāti, lai paaugstinātu taisnīgumu nodokļu sistēmā un samazinātu augsto darbaspēka nodokļu slogu strādājošiem ar maziem ieņēmumiem.
Savukārt, Latvijas banka, kurai būtu jācīnās par Pasaules bankas ieteikumu ieviešanu un Latvijas iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšanu, pat negrasās ieviest progresīvu iedzīvotāju ienākuma nodokli (kā tas ir izdarīts gandrīz visās ES valstīs izņemot Latviju, Lietuvu, Igauniju, Bulgāriju, Rumāniju un Ungāriju), bet nāk klajā ar pilnīgi pretēju piedāvājumu- robu veselības budžetā lāpīt kardināli palielinot mazturīgo iedzīvotāju nodokļu slogu, tādējādi vēl vairāk palielinot ienākumu plaisu starp trūcīgajiem un turīgajiem iedzīvotājiem. Medicīnas māsa, kura gadā saņem 4800 eiro, šobrīd iedzīvotāju ienākuma nodokli valstij samaksā 300 eiro apmērā. Pēc jaunā apdrošināšanas maksājuma ieviešanas, kas būtībā ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, maksājums būs jau 600 eiro. Tātad faktiski zemo algu saņēmējiem iedzīvotāju ienākumu nodoklis pieaugs par 100%. Savukārt, piemēram, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimševica (kam 2015. gada ienākumi, galvenokārt no mūsu samaksātiem nodokļiem, bija 174 764.79 eiro) iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājums pieaugs par nieka 0.85%.
Dokumenta aprakstošā daļa ir pat ļoti laba- tiek secināts, ka veselības aprūpei naudas ir par maz, ka veselības aprūpes finansējums pēdējos gados nav būtiski pieaudzis, ka Latvija samērā lēti uztur plašu veselības aprūpes infrastruktūru, ka Latvijā valda liela neskaidrība par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstu, radot milzu nenoteiktību, kas attur iedzīvotājus no ārsta apmeklējuma un būtiski apgrūtina nozares finansējuma efektivitātes un lietderīguma kontroli, ka pašreizējais veselības aprūpes budžeta veidošanas princips ir nepārskatāms un neļauj gūt priekšstatu par veselības aprūpes pakalpojumu patiesajām izmaksām.
Tomēr šajā mirklī Latvijas bankas speciālisti izdara secinājumus- lai atrisinātu šīs problēmas, katram darbspējīgam Latvijas iedzīvotājam (18-63 gadus vecam, bet ir arī citi varianti) būtu jāpērk apdrošināšanas polise par 300 eiro gadā. Šis maksājums būtu solidārs, nonāktu privāto apdrošinātāju rokās un tie tad izšķirtu- pie kā ārstēties, pie kā ne (galvenokārt pēc principa- kas piedāvā lētāku manipulāciju, diagnostiku un ārstēšanu). Tātad- 300 eiro gadā maksātu gan Latvijas valsts bankas prezidents Ilmārs Rimševics no saviem 174 tūkstošiem gada ienākumu, gan medicīnas māsa lauku slimnīcā, kura gadā saņem 4800 eiro, gan palīgstrādniece lauku fermā, kas saņem minimālo algu. Redziet, cik mūsu baņķieri gatavi solidāri padalīties izdevumos ar vienkāršajiem iedzīvotājiem! Jo, baņķieruprāt, 25 eiro mēnesī strādājošiem tāds nieks vien ir- tādas nelielas pusdienas.
Patīk vai nepatīk, bet šī apdrošināšanas iemaksa tiks uztverta kā darbspēka nodoklis, un darbvietu skaits Latvijā ievērojami samazināsies. Ir pilnīgi skaidrs, ka vairums Latvijas iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem šādu veselības aprūpes finansēšanas modeli vienkārši nevar atļauties. Šāda tipa veselības aprūpes finansēšanas modeļus var atļauties augstas labklājības valstis ar augstu iedzīvotāju ienākumu vienlīdzību, kur ir ieviesta IIN progresivitāte, bet Latvijas ekonomiski sociālajā situācijā piedāvātais risinājums ir nepieņemams un klaji pretrunā ar Pasaules bankas ieteikumiem.
Patiesībā Latvijas bankas piedāvājums nozīmē Latvijas ekonomijas graušanu- Rimševica apdrošināšana jebkurā gadījumā palielinās darbspēka nodokļu masu, līdz ar to ievērojami samazināsies darba vietu skaits vidējos un mazos uzņēmumos.
Apdrošināšana valsts un pašvaldību institūcijās par iedzīvotāju nodokļu naudu- nevienlīdzības palielināšana
Gan Latvijas banka saviem darbiniekiem, gan lielākās pašvaldības, gan Saeima, gan ministrijas saviem politiskajiem darboņiem un darbiniekiem iegādājas veselības polises par nodokļu maksātāju naudu. Tātad- tantai Bauskā jāmaksā visas pacientu iemaksas un līdzmaksājumi, bet Saeimas deputātiem, viņu palīgiem, komisiju konsultantiem šos izdevumus sedz polise. Veselības apdrošināšana Valsts bankas ierēdņu, Saeimas deputātu un ministriju lielierēdņu izpratnē ir tāds stāvoklis, kad par nodokļu maksātāju naudu ir nopirkta reālija- daži ir līdzvērtīgāki par citiem. Lielajiem čiekuriem par budžeta līdzekļiem ir nopirkta polise, kurā viss ir iekļauts (all included). Ne valsts prezidents, ne ministriju līderi pat nenojauš, ka mēdz būt arī citādas polises, kurās iekļauts ir ļoti maz veselības pakalpojumu apjoma (a little bit includet un/vai almost nothing is included). Šīs ir veselības apdrošināšanas polises mazajiem ierēdņiem, valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, jo iepirkumu likums taču nosaka, ka jāiepērk vai nu lētākais vai saimnieciski izdevīgākais. Lētāk ir darbā ņemt tikai jaunos un veselos, kas neslimo, bet saimnieciski izdevīgāk savukārt ir dikti slimos nemaz neārstēt.
Un tomēr- visiem deputātiem, ministriem, pašvaldību vadītājiem, lielierēdņiem veselības apdrošināšanas polises uz līdzcilvēku iemaksāto nodokļu rēķina ir, bet 90% Latvijas iedzīvotāju- nav. Tie, kuriem nav polises, jārēķinās ar rindām- bērniem tie ir kādi pieci mēneši, bet pieaugušajiem - desmit. Rindas var apiet vai nu ar naudu, vai ar pazīšanos. Slimības gadījumā izdevīgi būt lielajam čiekuram no iepriekšējā veselības ministra partijas, ja šī ministra paziņas bez zināšanām (un pat bez nojausmas) medicīnā iecelti slimnīcu valdēs, un tie tad nu dibina pazīšanos ar ārstiem.
Latvijas bankas piedāvātais modelis- darbības ilūzija brīdī, kad valsts atkal samazina veselības aprūpes finansējumu Pateicoties iepriekšējā Veselības ministra Gunta Belēviča manevriem veselības kopējā finansējuma samazināšanā (Guntis Belēvičs samazināja pacientu iemaksas, palielināja atevišķu kompensējamo medikamentu apmaksas procentu), veselības aprūpes pamatbudžetā tika radīts robs 35 miljonu apmērā. Šī gada veselības reālais kopbudžets tātad ir ievērojami mazāks nekā 2015. gadā. Valdība nākamā gada budžetā paredz pievienot šos 35 miljonus ar slengu - „reformai” un vēl 10 miljonus klāt. Tātad nākamajā gadā Veselības ministrija 35 miljonus ieguldis 2016. gada parādos, bet nākamo gadu atkal rosīsimies pa finanšu bedri. Katru dienu Latvijā mirst ap 100 iedzīvotāju, bet 17 no tiem mirst pāragri- būtu dzīvojuši ilgāk, ja vien saņemtu solidāri apmaksātu ārstēšanu. Šādos apstākļos tiek radīta darbības imitācija ap apdrošināšanas modeli, ko virza Latvijas banka tikai ar mērķi- lai kādam neienāk prātā virzīt Latvijas valsti uz nodokļu progresivitāti. Latvijas bankas ieteiktais veselības apdrošināšanas modelis katram mēnesī atņemtu 25 latus no algas. Šāda sistēma dažu ierēdņu komentāros tiek skaļi slavēta. Savukārt medicīna bez finansējuma, bez politiska atbalsta slīgst negācijā. Kā piespiest sabiedrību, politiķus un žurnālistus kaut nedaudz saprast hroniska slimnieka ārstēšanas problēmas?
Diskusija par apdrošināšanu atkal atrāvusi slūžas klaigāšanai par pacientu sniegtajām pateicībām, pacientu iemaksām, medicīnas darba kvalitāti, zāļu firmu atbalstu medicīnas izglītībai utt. No baņķieriem un medicīnas kritiķiem esmu saklausījis ilūzijas medicīnas mērķos, ilūzijas slimniekos, ilūzijas izārstēties vai tikt izārstētam no visām kaitēm- ar nosacījumu: ja atnāks izcilais ārsts (kurš pie tam nekad neņem pateicības) un izgriezīs šo slimību. Ne baņķieri, ne viņus atbalstošie publiskie rinasvīri ne reizi nav mēģinājuši saklausīt vai izrunāt vārdus, veltītus hroniskiem pacientiem, vai vēl trakāk- vārdus par to, ka visi cilvēki agri vai vēlu no slimības mirst.
Latvijas bankas stulbā apdrošināšanas modeļa pamatā ir baņķieru ilūzija par to, ka slimība, kā likums, ir akūta un slimnieks akūts, kopumā izārstējams restitutio as integrum- pilnībā.
Mūsdienu medicīna atrodas ne tikai pie ātri izārstējama angīnas slimnieka gultas, bet arī piedalās neizārstējamo, hroniski slimo pacientu ārstēšanā un pienāk pie mirstoša slimnieka gultas. Lielākā daļa no tiem, kas kādreiz tika uzskatīti par nāvei nolemtiem, šodien tiek pieskaitīti pie izdzīvojušajiem, pārtopot par hroniski slimajiem, tas ir, cilvēkiem, kuriem atlikušo mūža daļu nāksies sadzīvot ar savu slimību, no kuras nevar atbrīvoties ar terapeitiskām vai ķirurģiskām metodēm. Attiecīgi pilnīgi izmainījies arī dažādu tipu slimību biežums: šodien hroniski slimie ir kā likums, bet akūtie- izņēmums. 70- 80% no visiem slimniekiem, kas ir mūsu ārstu uzskaitē vai ikdienas praksē, ir hroniskām slimībām sirgstoši. Pilnībā izmainījusies mirstības struktūra pasaulē XX gadsimtā- ja pagājušā gadsimta no akūtām slimībām mira 40%, bet no hroniskām arī 40%, tad XXI gadsimta sākumā no akūtajām slimībām mirst 1%, bet no hroniskajām 80%.
Protams, politiķiem, ministriem, baņķieriem, žurnālistiem un arī ārstiem patīk ātrie, iespaidīgie ārstēšanas rezultāti akūto slimību ārstēšanā, nevis nepateicīgie un nogurdinošie hronisko slimnieku ārstēšanas procesi (vēl vairāk: visiem patīk ārstēt vēnas, krunkas un nolaistus acu plakstus, kā arī par medicīnu uzskatīt friziera, pedikīra un tetovētāja pakalpojumus, kas visi dārgāki par valsts apmaksātu ārsta konsultāciju). Jo vairāk medicīna atļaujas būt atkarīga no ekonomikas un pārvērst pacientus par klientiem, jo par piemērotāku klientu kļūs tas, kura investīcijas visātrāk sevi attaisnos, pie kura varēs sasniegt vislabākos rezultātus ar vismazāko piepūli.
Katra pirmējā tikšanās starp ārstu un slimnieku vispirms izvirza ārstam mērķi: restitutio as integrum, kas nozīmē ierastajam dzīves veidam raksturīgā stāvokļa atjaunošanu- tādu, kādu pacients baudījis, būdams vesels. Tādi, teorētiski neiespējami gadījumi, par laimi, mēdz notikt. Politiķi un baņķieri, parasti gados relatīvi jauni cilvēki ar labiem ienākumiem, sociālo labklājību un arī personisko veselību visu medicīnu rauga caur savu skatu prizmu: apendicīts, zoba ekstrakcija, rokas lūzums ar veiksmīgu operāciju, antibiotikas seksuāli transmisīva slimības ārstēšanai vai veiksmīga dezinoksikācija pēc ilgstošas alkohola lietošanas.
Savukārt tad, kad runa ir par iespējami nāvējošu vai obligāti hronisku slimību, kur pārdzīvojumos ir sava vieta bailēm, laikam, vēsturei un attiecībām, atgriešanās iepriekšējā normālajā stāvoklī ir izslēgta. Patiesībā jau, tiekoties ar jebkuru smagu pacientu, ticamība, ka pacients gan fiziski, gan garīgi atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī ir visai maza. Pat visveiksmīgākā operācija, visveiksmīgākie reanimācijas pasākumi, vislieliskākā terapija neatgriež cilvēku pie tā veselības un labsajūtas apjoma, ko viņš baudījis pirms slimības, nu kaut vai viņa izturības un spēka rezerves pēc slimības būs ievērojami mazinājušās.
Valsts politika un ekonomika pieprasa alimniekam panākt restitutio as integrum, - proti, slimnieku atgriezt veselībā un pilnīgā saglabātībā, kāds viņš bijis pirms slimošanas. It kā gudri cilvēki raksta koncepcijas, iesien glītos vākos un paģērē: no katra 25 eiro mēnesī, bet ārstiem- visus iespējami ātri izārstēt. Pilnībā.
Nabagie, vecie, slimie, kas šobrīd mocās mūsu veselības aprūpes mazspējā- nespēj ietekmēt sabiedrības un valdības viedokli. Iespējams- viņi nav gana kompetenti diskutēt ar demogoģijā izcili sagatavotiem baņķieriem. Ilūziju par to, ka visu var izārstēt, ja pareizi menedžē procesus, bet medicīnai naudu jāmeklē iekšējos resursos, uztur relatīvi jauni un pašpārliecināti muļķi
Sabiedriski aktīvi cilvēki (politiķi, baņķieri, uzņēmēji, žurnālisti), kam ir iespējas savu viedokli paust plašsaziņas līdzekļos, parasti nav sasnieguši to vecumu, kad ārsta apmeklējums ir obligāts un dzīvībai svarīgs. Jebkurā attīstītā pasaules valstī no līdzekļiem, ko sabiedrība tērē veselības aizsardzībai un ko mēs katrs maksājam no saviem nodokļiem, 30% patērē bērnu medicīna, 50% - cilvēki savā mūža norietā, bet tikai 20%. patērē tie, kam Latvijas banka pieprasa 300 eiro gadā papildus citiem nodokļiem. Tiem, kas publiski ziņo, ka viņi iemaksājuši nodokļos tik un tik, bet neko no medicīnas nesaņem, kaut kā vajadzētu ieskaidrot, ka trešdaļu visu līdzekļu jau viņi saņēmuši bērnībā, kad nemaksāja vēl ne centu nodokļos, bet pusi saņems sava mūža pēdējos gados, kad arī nemaksās neko.
Visi šībrīda veselības sistēmas kritiķi un reformatori daudz labāk pārvalda nevis reālo attiecību modeli starp ārstu un pacientu, kad tajā iekļaujas dzīvības un nāves, slimības, invaliditātes, nespēka, sāpju, locekļu nesamības, nekustības un citi jautājumi, bet to, ko viņi labi saprot- naudas jautājumu. Tādēļ arī visas diskusijas ap un par medicīnu ir izkropļotas un grozās tikai sīkajā segmentā- kurš kam, cik un kāpēc maksā.
Bet es atgriezīšos pie hroniski slimā pacienta, vecā, nevarīgā. Sakarā ar to, ka ārsti savā ikdienas praksē aizvien biežāk sastopas ar hroniski slimajiem, varētu uzskatīt, ka tas kaut kā atainosies pētījumos un apmācībā. Nē- hronisko slimību slimnieki kā bija, tā arī paliek pabērna lomā ne tikai naudas izteiksmē, bet arī pētījumos un zinātnē.
Iespējams, lielā mērā to var saistīt ar faktu, ka pasaules medicīnu virza farmācija, t.sk., nosaka naudas tēriņus visās valstīs, bet parasti arī vadošajos veselības organizācijas amatos ieceļ savējos.
Lielā farmācija pasauli skata naudas kaegorijās. Izdevīgāk ir ārstēt slimniekus, kuriem ir iespēja pēc ārstēšanas panākt restitutio as integrum. Tas nozīmē ārstēt pacientus maksātspējīgajā pasaules iedzīvotāju segmentā, jo gan slimokases, gan valsts budžets tieši vai netieši ir pagriezts ar seju uz akūto, pilnībā izārstējamo pacientu. Un ieguldot miljonus zāļu pētniecībā zāļu firmas arī virzās to zāļu virzienā, pa kurām tiks dāsni maksāts.
Tā nu globalizācijas, lokālo finansiālo un politisko uzstādījumu, kā arī zāļu firmu biznesa ietekmē medicīna sadodas rokrokā ar ilūzijām. Veselības ministrija (īpaši iepriekšējā ministra vadībā) nonāk ilūziju pasaulē, ka par sabiedrības veselību rūpēsies cilvēki, kam nav nekas zināms par slimību, tādēļ ārsti no ministrijas ir pilnībā izstumti, bet sabiedrības veselības nauda dāsni sadalīta pašvaldībām bez pašvaldību slimnīcu un mediķu piesaistes. Veselības ministrija visus resursus cenšas ieguldīt medicīnas jomās, kas kaut ilūzijās spēj panākt restitutio as integrum, proti, procentuāli maksimāli daudz līdzekļus novirzīt jaunai tehnoloģijai vai kompensējamo zāļu apmaksai. Veselības ministriju pārvalda ilūzija, ka var pārstādīt aknas un vienu cilvēku atgriezt pie pilnas veselības. Maksimāli līdzekļi tiek ieguldīti diagnostikā, jo ir ilūzijas sajūta, ka tieši ar kodolmagnētisko rezonansi, nevis ārsta smazenēm ārstē pacientu.
Ilūzija par to, ka medicīnā visu var aprēķināt naudā
Politizējot un atnaudojot medicīnu, Latvijas vadība un valdība radījusi medicīnas ēnas pusi- tirgus iedalījumu labajos un sliktajos klientos (pacientos). Esmu daudzkārt klausījies pseidozinātniskus ekonomiskus prātojumus par to - cik un kā maksā kurš pakalpojums, vai- ka slimnieka izārstēšana dod valstij šādu vai citādu finansiālu ieguvumu. Patiesībā ārstiem, medicīnas personālam, slimnīcai, poliklīnikai, doktorātam, Veselības ministrijai un pat valdībai ir tikai divi uzdevumi: 1) pagarināt cilvēka dzīves ilgumu (atsevišķa cilvēka, populācijas, Latvijas iedzīvotāju kopuma); 2) uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti. Civilizētās Eiropas valstīs mēdz stādīt arī 3) uzdevumu: nodrošināt indivīda finansiālu aizsardzību pret nonākšanu nabadzībā veselības zaudējuma, katastrofas, neparedzētu nelaimju gadījumā un atbilstību iedzīvotāju tiesiskajai paļāvībai.
Jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, nauda), kas tiek ieguldīts Veselības aizsardzībā, profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā lielākā vairumā gadījumu pagarina cilvēka dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti. Te rodas medicīnas pamatparadokss- jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aizsardzībā, jo cilvēki dzīvos ilgāk (kā jau iepriekš rakstīts, sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi būs vajadzīgi veselības aizsardzībai. Un civilizētās valstīs neviens nebrīnās par to, ka pieaug izdevumi veselības aizsardzībai gan absolūtos skaitļos, gan relatīvi pret nacionālo kopproduktu.
Kopš 1990. gada Latvijas iedzīvotāji vidēji dzīvo vismaz 8.5 gadus ilgāk, un šis dzīves ilgums pagarinās tieši tajā- vecu ļaužu segmentā, kas nemaksā nodokļus, bet tērē medicīnas naudu. Ilgāk dzīvot grib katrs cilvēks, neatkarīgi vai viņš ir strādnieks, ārsts, žurnālists, baņķieris vai politiķis. Tikai tie divi pēdējie grib to panākt uz citu rēķina- lai katrs maksā no savas kabatas, bet- ja nu solidāri, tad lai strādniekam, māsiņai, lauksaimniekam, uzņēmējam un baņķierim katram vienādi- 25 eiro mēnesī vai 300 gadā. Un nekādā gadījumā neaplikt ar lielākiem nodokļiem alkoholu, tabaku, neveselīgu ēdmaņu, vides veselību graujošos pesticīdus, herbicīdus, mašīnas ar lieliem dzinējiem utt.
Globalizācija nāk ar patērētāja filosofiju, bet Latvijas banka ir globalizācijas un patērēšanas filozofijas spogulis. Patērētāju filosofija kā normu nosaka trīs aksiomas- “vairāk medicīnas- tātad labāk veselībai”, “dārga medicīna- tas ir labāk nekā lēta medicīna”, „medicīnu var pielīdzināt iepirkumam, izvēloties lētāko piedāvājumu”. Līdz ar to maksātspējīgi pacienti tiek apkalpoti kā karaliski klienti nevis kā slimi ļaudis, bet maksātnespējīgie 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt nekādu veselības pakalpojumu.
Patērētāju filosofija noved pie situācijas, kad vienlīdzības zīmi liek starp slimu cilvēku un salauztu auto, bet solidāru veselības aprūpes finansējumu cer iegūt līdzīgi obligātai OCTA apdrošināšanai. Baņķieris uzskata- ja mašīnai sasists bamperis, tas par apdrošināšanas naudu jānomaina, un jābrauc tālāk tik pat ātri un agresīvi. Diemžēl ar veselību tas tā nav- bet baņķieris to uzzinās tikai pēc trīsdesmit gadiem, kad kompleksā sastapsies ar diabētu, hipertoniju, elpošanas mazspēju un vēzi.
Patiesībā Latvijas bankas koncepcija neparāda, kur un kā tiks lietota tā viņu paģērētā nauda- 300 no katra pacienta. Šī koncepcija saka- mēs atnesām klāt 40% finansējuma pie esošās veselības aprūpes sistēmas, tagad tie, kam ir ietekme, pazīšanās un labākā polise var pretendēt uz visu. Latvijas bankas koncepcija netieši saka- sametiet visi Latvijas iedzīvotāji pa 25 eiro mēnesī, lai es (baņķieris) varētu būt drošs, ka man pārstādīs aknas, ja es daudz darba procesā tās būšu sabeidzis.
Trešā ilūzija- hroniskā, vecā, mirstošā pacienta ilūzija par to, ka valdības vadītājs, ministre, ārsti un zāles viņam panāks restitutio as integrum
Vecais, slimais pacients ir pilnībā uzvelts ārsta un medicīnas māsas pleciem, pie tam tā ārsta- kurš nekad nav saņēmis ne plika graša no saviem pacientiem kā pateicību, bet kuru publiski nobar prese, ministrija, politiķi kā to ārstu, kam pacienti nomirst.
Tas liek zināmai ārstu daļai nest milzīgu slodzi, sniedzot palīdzību visvājākajam, bezpalīdzīgākajam, apdalītākajam, pēdējam no pacientiem, veltot viņam savas uzmanības maksimumu, lai nodrošinātu viņa izredžu taisnīgumu salīdzinājumā ar pacientiem, kuri ir labākā stāvoklī.
Patīk kādam vai ne- visvairāk tiek uzkrauts primārās palīdzības jeb ģimenes ārsta pleciem. Ārsts kļūst par uzticamu hroniski slimnieka pavadoni viņa ilūzijās. Katram cilvēkam ir nepieciešama radošās iztēles spēle, simboliskas fantāzijas, iedomu vēlmes, ilūzijas, bet izmisuma situācijās jo īpaši. Hroniski slimo, neizārstējamo ilūzijas līdz tam laikam, kamēr mēs viņas vērtējam no izārstējamo slimnieku viedokļa, mūsu ikdienas dzīvei ir apgrūtinošas un liekas, mēs paejam tām garām vai arī atgaiņājamies no tām. Kāds mūs nomoka ar lūgumiem par īpašu attieksmi pret viņu, viņa radinieku un kaut kādām īpašām vēlmēm, apvainojas par sīkumiem. Tiek vākti labdarības līdzekļi. Citi uzzina par brīnumlīdzekļiem, superdziedniekiem vai meklē kādu dabas līdzekli. Pārāk daudzi lasa blēņas par to, ko ārsti nestāstot, paļaujas uz pareģiem vai ekstrasensem. Katram ir savs ilūziju stils, vislabāk mēs to zinam pēc pieredzes ar vēža, AIDS un Alcheimera slimības (sākuma stadijā) slimniekiem.
Medicīna ir bioloģiska disciplīna un tāpēc vienlaicīgi ir gan dabas zinātne, gan mācība par garīgumu. Hroniska slimnieka sitācijā, kura dzīves kvalitātes un ilguma prognoze ir nelabvēlīga, ārsts ir vienīgais, kas spēj savienot kopā cilvēka fizisko problēmu ar gara radītām ilūzijām par cik necik gaišu nākotni.
Latvijas banka gatavo konferenci pēc konferences (nākamā būs 28. septembrī Nacionālajā bibliotēkā) lai par mūsu nodokļu maksātāju naudu cildinātu savus pseidoanalītiskos spriedelējumus.
Latvijā pienācis laiks runāt skaļāk par slimību, slimnieku, ārsta un smaga pacienta attiecībām, nāvi. Iespējams, pienācis laiks mainīt priekšstatu par ārstu un viņa darbu. Ilgos gados ārsts iedzīvotāju standartizpratnē ir laipns padzīvojis kungs, kā likums, ķirurgs, kurš pienāk pie mirstoša pacienta, pēkšņi sāk tam masēt sirdi un elpināt, izdara sirds elektrostimulāciju ar riskantu elektrības lādiņu, norāda uz ievadāmām zālēm. Šī reanimācija gan televīzijas filmās, gan pacientu apziņā un ilūzijās rezultējas ar to, ka pacients atver acis un pateicas ārstam. Reālajā dzīvē šis ārsts lielākoties ir pārgurusi un psiholoģiski izsīkusi primārā dienesta, ambulatoriskā dienesta vai stacionāra ārste, kas tiek publiski nomelnota, kurai tiek uzgrūzta atbildība par valsts fiskālo mazspēju ar Banku Baltija, Parex banku, Liepājas metalurgu. Šī ārste nesaņem nekādu atbalstu, bet viņas alga un iztikas līmenis neļauj paļauties uz pensiju pēc dažiem gadiem. Līdzās viņai ir vēl vairāk izsīkusi, vēl mazāk finansiāli pelnoša, taču neticami garas stundas strādājoša medicīnas māsa.
Šīs divas sievietes tad nu galvenokārt palīdz vecam, nogurušam, hroniskam pacientam. To, ka ārstniecībai patiesībā nav „happy end“, to, ka pēc ārstēšanas nav paredzams restitutio as integrum, par to nezin ne mūsu ilūzijās dzīvojošais pacients, ne valdība, bet pilnīgi nemaz nenojauš Latvijas bankas prezidents. Lielākā daļa no tiem, kas kaut kādā mērā ar Saeimas lēmumiem, Ministru kabineta dokumentiem ietekmē veselības aprūpi, saucas veselības organizatori, nav redzējuši pacientus aprūpes slimnīcās.
Kopsavilkums: tie, kas šobrīd zīmē apdrošināšanas medicīnas shēmas, dzīvo paralelajā- baņķieru pasaulē. Grūti saprast, ko viņi vēlas iznīcināt- valsts ekonomiku (palielinot darbspēka nodokļus) vai medicīnu. Skaidrs, ka viņi lobē privāto apdrošināšanu, kas šajā lobismā nav pārlieku ieinteresēta.
Ar to cilvēku rokām, kas virza veselības politiku vai vismaz silda savas rokas ap to, Latvijas medicīnā ienācis tirgus sacensības gars, komercializācija, privatizācija un konkurence, bet tam nav nekādas korelācijas ar sabiedrības veselību. Naudīgi cilvēki redz iespēju no veselības naudas nopelnīt. Vienkāršākais- atdot medicīnas finansēšanu privātajai apdrošināšanai, bet privātā apdrošināšanas kompānija prēmijās no šīs summas tērēs tikai 50-70%. Pārējo šī kompānija atstās menedžmentam, peļņai, reklāmai un sīkiem tēriņiem. Bez tam Latvijas tirgus ir par mazu pat vienai privātai apdrošināšanas kompānijai, kur nu vēl kompāniju konkurencei kā iztēlojas Latvijas banka.
Valstij patiesībā ir tikai divi uzdevumi- lai iedzīvotāji dzīvo ilgāk un kvalitatīvāk. Latvija šobrīd ir izvēlējusies ceļu- lai tie cilvēki ātrāk mirst nost, līdzekļus tērējot realtīvi apšaubāmām kvalitātēm- jaunam VID namam, jauniem elektriskajiem vilcieniem, „Parex” bankas glābšanai, vecām bruņmašīnām, riska kapitāla atbalstīšanai utt. Līdz ar to ir apdraudētas tādas vispārnacionālas vērtības kā veselības politika (nevienam nav laika noņemties ar prevenciju un profilaksi), solidaritāte un vienādas iespējas saņemt kvalitatīvu medicīnisku palīdzību. Ārstiem atkal un atkal nāksies visai bezcerīgā toņkārtā definēt, ko īsti mēs gaidām no veselības aizsardzības sistēmas, no Veselības ministrijas, no valsts. Bet tie divi uzdevumi- visiem ilgāk dzīvot un kvalitatīvāk dzīvot ir tik vienkārši un saprotami kā veselīga pilnvērtīga pārtika, tīrs ūdens, sanitārās sistēmas, labi dzīves apstākļi, stabili ienākumi, stabila sociālā nodrošināšana, kara, krīžu un terora aktu neesamība, attieksme pret ārstu un medicīnas māsu kā katra cilvēka mūža ilūziju vienīgo realitāti.
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents