Latvijas sabiedrības vairākums, kā liecina socioloģiskās aptaujas, joprojām pret eiro ieviešanu izturas skeptiski, lai arī skepse masīvās informācijas kampaņas rezultātā nedaudz rūk. Nevalstiskās organizācijas un to aktīvisti cenšas gan juridiskā ceļā, gan īstenojot dažādas sociālās aktivitātes apstādināt šo eiro vilcienu. Par to, vai tas ir iespējams, vajadzīgs, par eiro ieviešanas saistībām Neatkarīgā vaicāja Latvijas Juristu apvienības ievēlētajam pārstāvim Ekonomikas ministrijā Raivim Bušam.
– Kāpēc uzskatāt, ka lēmums par Latvijas pievienošanos eirozonai ir antikonstitucionāls? Varat to argumentēt ne tikai ar emocionāliem, bet tīri juridiskiem argumentiem?
– Mēs nevaram runāt tikai tīri juridiskās kategorijās, jo cilvēks ir emocionāla būtne, kurai ir svarīgi valstiski jautājumi. Ja runājam par juridiskiem argumentiem, tas ir ļoti vienkāršs – mēs zaudējam savu neatkarību! Ieviešot svešu naudu, mēs zaudējam savas monetārās politikas tiesības un svešzemnieki pilnībā sāk kontrolēt mūsu finanšu plūsmu. Tas ir nopietnākais arguments. Nākamais – ir jādod tautai tiesības balsot. Saskaņā ar konstitūciju tikai tautai ir tiesības lemt par savu neatkarību, un neviena EK vai ES institūcija nevar lemt mūsu tautas vietā. Tas nav iespējams!
– Starp juristiem par to ir dažādi viedokļi. Piemēram, ir Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras atzinums 2013. gada februārī, kurā secināts, ka Latvija, iestājoties ES, apņēmās ieviest eiro, tiklīdz atbildīs Māstrihtas kritērijiem. To, ka Latvija atbilst kritērijiem, EK un Eiropas Centrālā banka (ECB) 5. jūnijā oficiāli apstiprinājusi, iesakot pievienoties eirozonai ar 2014. gada janvāri. Vēl ir atsauce uz Satversmes 73. pantu, kas saka, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm, LU juristu skaidrojums: arī šo līgumu saistību izpildi. Kuriem juristiem taisnība?
– Taisnība ir Latvijas tautai. Ja Satversme skaidri pasaka, ka esam neatkarīga, demokrātiska republika, tad par šiem jautājumiem drīkst lemt tikai un vienīgi tauta. Ja pievienojamies kādiem starptautiskiem dokumentiem, tad tam jābūt uz vienlīdzības principiem – neviens nevar būt pārāks, un neviena no ES institūcijām mums nevar diktēt noteikumus, jo tādējādi tiek ierobežotas tautas tiesības.
– Par Latvijas pievienošanos ES referendums bija, tauta lēma. Kā tagad skaidro gan pieminētie juristi, gan valdošie politiķi, līdz ar šo referendumu tauta jau lēma arī par eiro ieviešanu, kā to paredz minētie pievienošanās dokumenti.
– Referendums bija par pievienošanos ES, nevis par savas monetārās politikas atdošanu svešzemniekiem! Apgalvojumi, ka par visu tika nobalsots vienā reizē, ir pilnīgas muļķības, meli.
– Bet kā jūs to juridiski pierādītu?
– Pievienošanās dokumentos nebija teikts par automātisku savas valūtas likvidēšanu. Un arī kritēriju izpilde vēl nenozīmē automātisku pāreju uz eiro.
– Valstis, kuras nevēlējās ieviest eiro, sarunās panāca īpašus nosacījumus, ka tās eiro neieviesīs, kādus Latvija nedz prasīja, nedz panāca. Vai tādējādi tomēr neesam nobalsojuši referendumā arī par eiro, ja šo atrunu nebija?
– Tauta nav balsojusi par savas suverenitātes nodošanu! Nevar daļēji nodot suverenitāti – vai nu tā ir, vai tās nav.
– Jūsuprāt, pārējie Satversmes panti, tostarp minētais 73. pants, ir pakārtoti 1. pantam par Latviju kā neatkarīgu republiku un 2., par to, ka suverēnā vara pieder tautai?
– Protams, es jau paskaidroju. Mēs varam skatīties visus pārējos pantus, kaut kādus līgumus, bet pamats ir neatkarība, un tautai jādod tiesības par to lemt. Kamēr Latvija drukā latu, Latvijas Banka nosaka cenu politiku, tas viss tiek regulēts Latvijā. Vai tad mēs šo instrumentu nododam, lai svešzemnieki regulētu mūsu dzīvi?
– Tad ciktāl, jūsuprāt, sniedzas šī no neatkarības, suverenitātes, demokrātijas izrietošā nepieciešamība tautai balsot par kādiem EK vai ES institūciju lēmumiem? –
– Jo?
– Vienkāršiem vārdiem skaidrojot, tautai nedod tiesības balsot, bet tikai tā var lemt par savu neatkarību. Bet tagad Eiropā lemj par mums! Vai tas iet kopā ar mūsu konstitūciju?
– Tā ir neatkarības zaudēšana vai pievienošanās maksāšanas sistēmai? Kā izskanējušas atsevišķas prognozes, ar laiku varbūt vispār attīstītajā pasaulē būs tikai pāris valūtas, nevis katrai valstij sava.
– Protams, mēs zaudējam neatkarību!
– Paskaidrojiet!
– Finanšu instruments tiek nodots svešzemniekiem. Neatkarīgs ir tas, kas pats pieņem neatkarīgus lēmumus.
– Mūsu pārstāvji jau arī tur piedalīsies lemšanā par monetāro politiku.
– Bet kas ir eiro saimnieks? Vai Latvija ir eiro saimniece? Nav un nebūs!
– Tad jau mēs tāpat varam runāt plašāk par Latvijas dalību ES, tās kohēzijas, lauksaimniecības politiku, ko lielākoties ietekmē lielās dalībvalstis, neto maksātājas ES budžetā.
– Protams!
– Tad jau sanāk, ka, iestājoties ES, mēs jau zaudējām savu neatkarību!
– Mēs daļēji zaudējām savu neatkarību, jau iestājoties ES, mūsu cilvēkus vienkārši piemānīja. Bet kā tas tika formulēts, vai tur kaut vārds tika pateikts par savas monetārās politikas zaudēšanu? Netika! Bet es tagad nerunāju par tā laika personālijām. Runa ir par tagadni. Mums jāapzinās, kādi procesi tagad notiek Latvijā, Eiropā, kā nākotnē dzīvosim mēs, mūsu bērni, mazbērni un kas nākotnē būs patiesās vērtības, vai mēs būsim neatkarīgi vai nē.
– Mēs nevaram vairs izmainīt ES iestāšanās referenduma jautājumu un rezultātu, bet, skatoties uz priekšu, kādu juridisku atkāpšanās ceļu redzat? Jau pieminētie LU juristi pauduši, ka Latvijas kompetencē nav vairs lemšana nedz par eiro ieviešanu vai neieviešanu, nedz par termiņu. Pēdējais patstāvīgais lēmums bijis pievienošanās Valūtas maiņas kursa mehānismam II 2005. gada maijā, ar kuru fiksēts lata kurss pret eiro.
– Ir jāorganizē referendums – tā arī ir tā iespēja!
– Referenduma lēmumam jābūt saistošam, nevis konsultatīvam?
– Par to lems tauta. Tā arī ir tā demokrātija, par ko runājam, nevis kaut kāda pseidodemokrātija, kur mazākums uzspiež vairākumam viedokli. Iekams tauta nav teikusi savu vārdu, neviens lēmums nav juridiski pareizs.
– Labi, Zviedrija nolēma piedalīties EMS, bet atlikt lēmuma izpildi uz laiku, 2003. gadā rīkoja referendumu, kurā tauta nobalsoja pret, un nekādas sankcijas nesekoja. Bet referendums notika vēl pirms tam, kad Zviedrija pievienojās Valūtas maiņas kursa mehānismam, un referendums bija tikai konsultatīvs.
– Jo Zviedrija rūpējās tikai par savām interesēm.
– Zviedrijas valdība lēma neizpildīt Māstrihtas kritērijus, tādējādi nepievienojoties eirozonai. Ja tā smalki pēta līgumus, vai arī Latvijai vienīgais ceļš nav neizpildīt Māstrihtas kritērijus?
– Ceļi ir daudzi un dažādi, bet ir jānodemonstrē stingrs mugurkauls un jāpasaka, kas mēs esam tagad un kas gribam būt nākotnē. Man nereti saka, ka Vācijā arī maksā ar eiro un vai tad mēs nesaprotam, ka tā ir Vācija, kad tur aizbraucam? Bet jāpajautā citādi – kas tas ir par administratīvo veidojumu? Vai mēs to vispār varam nosaukt par Vāciju? Tāpat ir ar Latviju! Daudzi mēģina oponēt, ka lats nav simbols. Kā tad tas nav simbols, ka tas jau fonētiski skan tāpat kā Latvija kā viens pret vienu.
Jūsuprāt, eirozonas nestabilitāte būtu izmantojama arī kā juridisks arguments, kāpēc Latvija varētu nestāties eirozonā, ja pieņemam, ka šīs saistības mums tomēr ir?
– Redzam, ka eirozona nav stabila. Ikviens cilvēks to taču redz, neatkarīgi no savas izglītības, ka eirozonā tagad nekādas stabilitātes nav.
– Runājot par ekonomiskajiem plusiem un mīnusiem, kādus racionālus argumentus varat likt pretī Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča apgalvojumiem, ka līdz ar eiro ieviešanu kāps Latvijas kredītreitingi, kā tas notika Igaunijā, līdz ar to pārfinansēs valsts parādu un Latvija 10 gados parāda procentu maksājumos ietaupīs aptuveni 900 miljonus eiro, ietaupījums no konvertācijas izmaksām ik gadu ap 50 miljoniem latu. Ienāks vairāk investīciju, augs IKP, pieaugs darba vietu skaits utt.?
– To mēs jau dzirdam gadiem. Līdzko kādi lēmumi tiek pieņemti, tā nāk klajā ar šo bēdīgi slaveno dziesmu par investoriem un pārējiem labumiem. Ja runājam par plusiem, iestājoties eirozonā – kāds var būt pluss vergam? Tā ir mūsdienu modernā verdzība. Kas drukā naudu, tas nosaka visu. Turklāt darba vietu skaits nevar pieaugt, ja nomaina valstī valūtu, jo darba vietas rodas no reāla darba un savas zemes interešu aizsardzības. Ja mēs runājam par investīcijām, tad valstij jārada apstākļi, lai Latvijā investētu mēs paši ar saviem līdzekļiem un darbu, nevis ārvalstu blēži, kas iegulda naudu un pēc laika savāc sev visus labumus vai arī vienkārši parazitē uz tautas rēķina.
– Kā jūs iedomājaties, kā izpaudīsies šī verdzība? Un tiešām no nosauktajiem ieguvumiem nekas nebūs?
– Vergam arī ir kaut kāds labums – viņš dabū paēst, bet ir ļoti smagi jāstrādā svešam kungam.
– Tomēr, kā tā mūsu verdzība izpaustos, kā mūs sāktu ekspluatēt, turklāt vairāk nekā līdz šim?
– Es runāju cilvēciskās kategorijās. Jūs taču saprotat, ka, atdodot savas tiesības svešiniekam, mēs nododam monetārās politikas tiesības svešiniekam, un tas, kuram ir tiesības atdotas, tas arī diktē noteikumus. Te arī izpaužas nevienlīdzības princips. Kamēr mums ir lats, mēs vēl varam paši kaut ko lemt. Atdodot latu, mēs atdodam neatkarību. Jūs saprotat, kas ir neatkarība?
– Bija krīzes gadi, bija neatkarība, bet tik un tā bija starptautisko aizdevēju diktēta politika neatkarīgi no tā, ka mums bija lats. Kur atšķirība?
– Protams, viss ir nosacīti. Bet ir jācīnās par savu valsti, neatkarību, saviem cilvēkiem. Kas tad ir tā vērtība, kas mums ir te, Latvijā? Tie ir tie cilvēki, kas vēl vēlas, lai nākotne mums būtu labāka. Tā ir svēta lieta!
– Ir arī citi aktīvisti, kas vērsušies pret eiro, piemēram, biedrība Par latu, pret eiro tiesai lūgusi atcelt Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) lēmumu nereģistrēt parakstu vākšanu par grozījumiem Satversmē un tautas nobalsošanas likumā. Biedrība Antiglobālisti uzskata, ka pēdējā iespēja juridiski apturēt eiro ieviešanu ir vēršanās Satversmes tiesā (ST), jo ST ir tiesīga apturēt visus procesus, kamēr notiek tiesvedība. Atbalstāt kādas no šīm aktivitātēm?
– ST jāvadās no tā, ko grib Latvijas tauta. Tas ir svarīgākais.
– Tātad ST var lemt tikai pēc referenduma?
– Referendumam jebkurā gadījumā jābūt, bet te katram saprātīgam cilvēkam, katrai augstai amatpersonai jālemj savas tautas, savas valsts interesēs. Ja katrs cilvēks, katra amatpersona visus šos gadus būtu lēmuši savas tautas interesēs un nebūtu lēnā garā iztirgojuši vērtības, tad mēs dzīvotu pavisam citādi un arī citāda nākotne veidotos.
– Vai tīri juridiski ST var apturēt procesus, kamēr notiek tiesvedība, un tas var attiekties arī uz eiro ieviešanu?
– Bet to nevar vilkt garumā! Tie, kas vēlas ieviest eiro, strādā aktīvi, katru dienu. Tādos valstiski svarīgos jautājumos nekāda vilkšana garumā nav pieļaujama un tautai ātrāk jādod iespējas izteikties referendumā.
Zem foto; VERGA PLUSI. Raivis Bušs: Ja runājam par plusiem, iestājoties eirozonā – kāds var būt pluss vergam? Tā ir mūsdienu modernā verdzība. Kas drukā naudu, tas nosaka visu.
Ielauzums:
«Iekams tauta nav teikusi savu vārdu, neviens lēmums nav juridiski pareizs»