Virkne krimināllietu, tajā skaitā arī tā sauktās “skaļās” lietas, jau ilgāku laiku uzrāda kādu, manuprāt, nevēlamu un neatbalstāmu tendenci prokuratūras praksē - proti, apsūdzības grozīšanu apelācijas instancē.
Lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības procesuāli tiek nostiprināta apsūdzība, pēc tam lēmumu uzrāda apsūdzētajam. Augstākās tiesas Senāts ir nepārprotami norādījis, ka apsūdzībai jābūt tādai, lai apsūdzētā persona varētu zināt ne tikai to, par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tā tiek apsūdzēta, bet arī to, kādas konkrēti un kādos apstākļos izdarītas darbības tai tiek inkriminētas uzrādītās apsūdzības ietvaros. Šis nosacījums ietver sevī prasību par apsūdzības konkrētību.
Kāpēc precīzas apsūdzības uzrādīšana ir tik svarīga? Atbilde ir vienkārša - apsūdzētajiem un advokātiem nav iespējams realizēt aizstāvību, nezinot, kas tiek inkriminēts. Apsūdzībai jābūt tik konkrētai un pilnīgai, ka tā uzskatāmi un nepārprotami raksturo personai inkriminēto nodarījumu un rada iespēju aizstāvēties jau kopš tās izsniegšanas brīža pirmstiesas kriminālprocesā, uzsākot kriminālvajāšanu.
Tiekšanās pēc nevainojama prokuroru darba, jau uzsākot kriminālvajāšanu (t.i., ceļot apsūdzību), saskan ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustajām atziņām, ka informācija personai par izvirzīto apsūdzību ir jāsniedz laikus, lai tā varētu sagatavoties aizstāvībai, kas ir Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta trešās daļas pamatmērķis.
Jā, ne vienmēr sākotnēji celtā apsūdzība ir pietiekami kvalitatīva un pilnīga, lai prokurors varētu sekmīgi uzturēt apsūdzību tiesā, savukārt persona - pilnvērtīgi īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Tāpēc Kriminālprocesa likumā paredzēta iespēja grozīt apsūdzību kā pirmstiesas kriminālprocesā, tā arī kriminālprocesā tiesā. Prokurora tiesības grozīt apsūdzību pirmās instances tiesā ir plašas - viņš ir tiesīgs grozīt apsūdzību kā uz vieglāku, tā arī smagāku, savukārt prokurora tiesības grozīt apsūdzību apelācijas instancē ir krietni vien šaurākas.
Apelācijas instance lietu izskata pēc būtības, tādēļ tā spēj labot ikvienu no pirmās instances tiesā pieļautajām kļūdām. Pārsūdzības tiesību mērķis ir nodrošināt kontroli pār pieņemto nolēmumu, bet apsūdzības grozīšana apelācijas instances tiesā pēc būtības nozīmē apsūdzētā “apzagšanu” - tiesības uz tās pašas lietas izskatīšanu pēc būtības divās tiesu instancēs tiek liegtas vai vismaz ierobežotas.
Proti, apelācijas instances tiesa vairs neveic kontroli pār to spriedumu, kurš pieņemts vadoties pēc sākotnējās apsūdzības, bet gan lemj par personas vainu, vadoties pēc jaunās apsūdzības. Savukārt pār apelācijas instances tiesas spriedumu kontroli, izskatot lietu pēc būtības, neviens vairs neveic.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa neaizliedz apsūdzības grozīšanu - to var veikt, ja tiek nodrošināts, ka, pirmkārt, apsūdzētais par to ir informēts, otrkārt, ka apsūdzētajam ir iespēja izteikt savu viedokli, treškārt, ka apsūdzētajam ir iespēja izvēlēties un faktiski realizēt aizstāvības taktiku (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 19. decembra spriedums lietā “Mattei v. France” (iesnieguma Nr. 34043/02).
Tomēr jāņem vērā, ka, grozot apsūdzību apelācijas instances tiesā, izvēlēties un faktiski realizēt aizstāvības taktiku tādā veidā, lai persona varētu ietekmēt lietas iznākumu, var būt apgrūtinoši, pat neiespējami. Proti, ja puse no maratona distances ir noskrieta, sekojot vienam izvēlētajam tempam, bet distances vidū prokurors maršrutu nolemj mainīt, apsūdzētajam atbilstoši pielāgot savu tempu var neizdoties.
Šo un arī citu apstākļu dēļ tiek pausti viedokļi, ka apsūdzības grozīšana tiesā pati par sevi, neatkarīgi no tiesu instances, pasliktina apsūdzētās personas stāvokli un ierobežo tiesības uz aizstāvību. Tādējādi tiesības grozīt apsūdzību tiesā kā tādas ir ierobežojamas - jo īpaši apelācijas instances tiesā.
Uz minēto ir vērsis uzmanību arī Augstākās tiesas Senāts, 2009. gada 30. janvāra lēmumā lietā SKK - 008/2009 izvirzot šādas tēzes:
“Tikai apelācijas instancē mainot attaisnotai personai noziedzīga nodarījuma būtiskus faktiskos apstākļus, tiek pārkāptas Kriminālprocesa likuma 20.pantā garantētās apsūdzētā tiesības arī tad, ja pati apsūdzība kopumā nemainās uz smagāku.
Kriminālprocesa likums neparedz tādu jēdzienu kā „apsūdzības precizēšana”, savukārt, grozot apsūdzību un mainot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laiku, vietu, tiek mainīti lietas faktiskie apstākļi.”
Neskatoties uz Augstākās tiesas skaidri paustu nostāju šajā jautājumā, prokuratūra turpina laipot, piemēram, vienā no pēdējo gadu “skaļākajām” - tā sauktajā “Magoņa lietā” pirmās instances tiesā prokuratūra apgalvoja, ka Uģim Magonim tika dots kukulis par divām lietām - par to, ka viņš lobēs Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas intereses “Krievijas dzelzceļā”, lai tas izvieto remonta pasūtījumus rūpnīcā, kā arī par to, lai Igaunijas kompānija “Skinest Rail” saņemtu labvēlīgu attieksmi no Latvijas Dzelzceļa četru dīzeļlokomotīvu iepirkumā.
Aizstāvība vienmēr uzstāja, ka nauda tika samaksāta par uzņēmuma interešu lobēšanu, ko U. Magonis varēja izdarīt, pateicoties saviem privātiem sakariem. Ievērojot to, ka prokuratūra neapstrīdēja lobēšanu kā naudas samaksas mērķi, aizstāvībai nevajadzēja šo faktu pierādīt, un strīds starp apsūdzību un aizstāvību ir bijis tikai par to, vai U. Magonis lobēja rūpnīcas intereses kā valsts amatpersona vai kā privātpersona.
Otrajā instancē prokuratūra pēkšņi kardināli mainīja savu viedokli un apgalvoja, ka nekādas lobēšanas vispār nav bijis un visa nauda tika samaksāta par “Skinest Rail” uzvaru lokomotīvju iepirkumā. Tas nozīmē, ka tagad aizstāvībai ir nepieciešams pierādīt to, ko nebija nepieciešams pierādīt pirmajā instancē, - ka U. Magonis patiešām lobēja Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas intereses “Krievijas dzelzceļā”. Savukārt no inkriminēto noziegumu klāsta izslēgts kukuļa piedāvājums kā patstāvīgs noziegums.
Ja apsūdzība būtu tāda pati no paša sākuma, tad aizstāvība savus argumentus un pierādījumus šajā sakarā varētu izklāstīt divās tiesu instancēs, taču tagad viena instance apsūdzētajiem faktiski ir atņemta, un savus argumentus viņi var izteikt tikai vienu reizi apelācijas instances tiesā, jo, kā zināms, trešā - kasācijas instance - pierādījumu pārbaudi neveic. Tas ir ļoti rupjš apsūdzēto tiesību pārkāpums.
U. Magoņa lieta pirmajā instancē noslēdzās ar attaisnojošu spriedumu apsūdzētajiem. Savukārt, pārsūdzot spriedumu otrajā instancē, prokurors ir veicis dramatisku pavērsienu: ja neizdevās notiesāt par vienu, tas ir, saskaņā ar sākotnējo apsūdzību, tad tiesāsim par citu (tas ir, vadoties pēc jaunās apsūdzības)!”
Lai kāda ir sabiedrības attieksme pret vienu vai otru lietā iesaistīto, no tiesiskā viedokļa prokurora lēmums pēc būtības pasliktina apsūdzēto stāvokli apelācijas instances tiesā un pārkāpj viņu tiesības uz aizstāvību, jo faktisko apstākļu maiņa apsūdzētajiem šajā gadījumā ir būtiska.
Uzskatu, ka prokuratūrai ļoti rūpīgi būtu jāizsver ikviens gadījums, kad tiek lemts par apsūdzības grozīšanu,jo, ja šādiem lēmumiem trūkst stingru un neapstrīdamu argumentu, tas sāk atgādināt centienus par katru cenu, procesa gaitā arī mainot spēles noteikumus, panākt savu subjektīvo mērķi.
Daudz vairāk būtu jākoncentrējas uz kvalitatīvu izmeklēšanas veikšanu un apsūdzības sagatavošanu, kas ievērojami samazinātu vēlmi vienu apsūdzību nomainīt ar citu, lai tikai kaut kā panāktu notiesājošu spriedumu. Un tad atkristu vajadzība “konstitucionālā taisnīguma” vārdā rosināt jautājumu par apsūdzības grozīšanas tiesību piešķiršanu vēl arī tiesām[1], jo tiesām nav jākļūst par prokuratūras kļūdu vai pat brāķa piesedzēju uz savas neatkarības un objektivitātes rēķina.
***
[1] Raksts “Latvijas kriminālprocesuālais regulējums nenodrošina konstitucionālo taisnīgumu” https://juristavards.lv/biblioteka/282947-augstakas-tiesas-biletens-nr-26/