Ne jau slimnīca slima

Tas, kas notiek ap Rīgas 1. slimnīcu, nav uzskatāms par lokālu vienas slimnīcas vadības iespītēšanos pret oficiālas attieksmes sacūkotām profesionāla, pilnasinīga darba iespējām, bet gan par likumsakarīgu profesionālu cilvēku kolektīva reakciju uz vispārējo nozares politiku.

Varbūt 1. slimnīca izrādījusies šai ziņā šaurā vieta. Iespējams, 1. slimnīcas personālam ir augstāks profesionālās pašcieņas līmenis, kādēļ tie vēlas situācijas vērtējumu nolikt tuvāk tās faktiskajiem cēloņiem, nevis rātni paciesties vai pieņemt esošo par normālu un spožām actiņām stāstīt pacientiem, ka kara lauka lazaretes ārstēšanas līmenis tas pats mūsdienīgas, ievērojamas klīnikas līmenis vien ir.

Acīmredzot kopš vasaras, kad publiski aktivizējās runas par 1. slimnīcas likvidāciju, Veselības ministrija (VM) nav bijusi spējīga profesionāli diskutēt par situāciju pēc būtības. Tas ir pieņēmums, jo kopš tā laika neesmu slimnīcā bijis un ar kādu no personāla runājis. Taču šobrīd VM un arī Rīgas dome faktiski atskaņo tās pašas mantras, kuras

1. slimnīcas sakarā tika atskaņotas pirms vairākiem mēnešiem. Jājautā, kāpēc šajos mēnešos nebija iespējams tikt skaidrībā par 1. slimnīcu un tās statusu? Vai tas ir nozarē un slimnīcā ieinteresētu vadoņu menedžēšanas temps krīzes laikā? Vai arī tas ir lokālu, pretrunīgu dažādu līmeņu birokrātu interešu temps?

Turklāt jau vasarā tika runāts par likvidācijas pārbaudēm 1. slimnīcā. Nu atkal to pārbauda. Droši vien ne tāpēc, ka grēkojusi pret pacientiem, bet tāpēc, ka nedara, kā vajag. Nolūkā nevis kaut ko noskaidrot, bet kaut ko uzrakt. Vispirms uztiepjot tādus (finanšu) apstākļus, kas padara līgumu par neatliekamās palīdzības sniegšanu neizpildāmu pēc būtības, lai pēc tam šausminātos, ka netiek tēlota līguma pildīšana. Turklāt slimnīcas vadītāji vasarā medijos it precīzi raksturoja riskus, ko vietējo apstākļu izmaiņas rada ārēju saistību (ERAF u.c.) izpildei. Arī šajā sakarā jautājums – kurš kura ģīmi bojā?, – skatāms kompleksas (sistēmas) atbildības līmenī.

Protams, ja slimnīcai jāpārtrauc neatliekamās palīdzības sniegšana, tā ir nejēdzība. Taču šīs nejēdzības cēloņi pirmām kārtām nav meklējami 1. vai kādā citā slimnīcā, bet gan VM, FM... Tur, kur sēž atbildīgie par reālo veselības aprūpes nozares reformas kvalitāti. Tas, ka ar pārbaudēm slimnīcās tiek nevis meklēts vainīgais, bet novērsta uzmanība no tā, lieliski atklājas laika gaitā speciālistu viedokļiem liktos avīžu virsrakstos. Slimnīcu nabadzība liek atteikt pacientiem (2002), Plānveida operācijas pieejamas tikai nākamgad (2003), Operē tikai visslimākos (2004), Kvotas liedz visu pacientu ārstēšanu (2005), Slimnīcas vasarā slēgs savas nodaļas (2006), Parādi smacē reģionu slimnīcas (2007), Slimnīca trīsreiz atsaka uzņemt pacientu (2008), Nauda beigšoties rudenī (2009). U.tml. kopš 1993. gada.

Vai treknie vai liesie gadi, refrēns absolūti viens un tas pats. Runa bijusi par visdažādākajām slimnīcām, visdažādākajiem situatīvajiem apstākļiem, bet kopumā tas liecina, ka aplam runāt par atsevišķiem nejēdzīgiem gadījumiem tur, kur nejēdzība bijusi politiskās varas un nozares vadības postulēts princips. Šo nejēdzību apliecina arī stils, kādā tiek diskutēts ar 1. slimnīcu. Jau kopš padomju laikiem vara, priekšnieki, kuri nav bijuši spējīgi iekopt viņiem uzticēto nozaru kvalitāti, lietojuši pārbaudes ne jau kā kvalitātes uzturēšanas līdzekli, bet gan kā savu direktīvo iegribu nodrošināšanas, iebiedēšanas instrumentu. Šajā gadījumā šķiet taisnība eksministram Viktoram Jaksonam, kad viņš teica: "Ja slēdz slimnīcas, mirst ne jau pacienti. Mirst politiķi..." Neteiksim vēl – slēdz, teiksim – degradē.