Jāzepa bērni

Pēcvārdiem "Būt vai nebūt..." sākās reklāma. Ofēlija piesolīja atsūtīt man kaut ko no savas veļas. Pēc tam dažādi iejūtīgi, taču no zālēm pilnīgi atkarīgi tipi, mēģināja iestāstīt, ka arī es varu būt laimīgs tādā pašā garā.

Pēc tam apburošas būtnes apgalvoja, ka sievietes ir nevīžas. Būtnes atgādināja – neaizmirsti to un neaizmirsti šito... Ja būsi dabiska, ja aizmirsīsi palīglīdzekļus – trolejbusā visi apvemsies, tev izkritīs mati, uz kājām saaugs sēnes un zobu starpās lēni pārakmeņosies šā rīta sviestmaizes... Pēc tam kļuva garlaicīgāk un es iesnaudos.

Es sapņoju Ziemassvētku sapni par to, ka pirmais īstenais kristietis bija Jāzeps un tam līdzīgie. Visi citi bija propagandisti vai izrādes dalībnieki. Svītas cilvēki, kam mīlestība radās pēc brīnuma, nevis pastāvēja pirms tā. Tiem Marija bija vairāk piegādātāja nekā Dievmāte, un viņi domāja, ka tā ieņēmusi no ieliktnīša ar četriem spārniņiem. Jo viņu acīs tieši šim priekšmetam bija dievišķa daba. Darbības, kurās nepiedalījās priekšmeti, bija tiem pārlieku abstraktas un nesaprotamas. Turklāt – par priekšmetu dievišķo dabu kā par kaut ko ārkārtīgi svarīgu, pārtraucot pusvārdā mīļākās dziesmas un skaistākās filmas, tiem tika vēstīts diendienā, bet par gara un ticības augstumiem – labi ja svētdienās. Ar laiku tie arī svētdienas pārdēvēja par izklaides dienām un gāja apskatīt plauktus, nevis debesis.

Jāzeps tur bija kāds, kam neklājās labi. Kāds, kas nevarēja atļauties pielūgt priekšmetus. Viņš, kā tam likts, bija nācis savas dzimtas pilsētā tapt pieskaitīts cilvēkiem, bet viņam nebija vietas tās namos un viesnīcās. Kūts un salmi vai telts uz asfalta bija viss, kas tam ķēniņa pilsētā pieejams. Varbūt viņš bija palaidis garām kroņa vēstis par atspaidu nabagiem, varbūt viņu biedēja dzemdību nams un viņš deva priekšroku tam, lai Marijas bērns tiktu guldīts lopu silē, nevis vietā, kur pieļauj, ka bērns var tikt izmests bērnu silē.

Tas bija viens cilvēks, kurš pieņēma, ka viņa nams ir Dieva nams, lai kādas likstas un krīzes tam nāktu pāri. Tas bija uzņēmies atbildēt par šo namu, lai arī viņam bija laicīgi iemesli darīt tā, kā darītu visi, un to nojaukt. Var jau būt, ka bija kāds eņģelis, kas viņam teica priekšā, bet varbūt viņš lēma par sevi pats. Lēma noticēt cilvēkam, nemaz nezinādams, ka tā dos iespēju Dievam būt starp ļaudīm. Caur ticību tuvākam viņš tika pie ticības augstākam.

Viņš ticēja, kad vēl nebija brīnuma. Lai ar viņam bija iemesls teikt: "Vai tā tu, Marija, kuru svētie tēvi nevarēja pierunāt laulāties? Kur tavas nevainības šķirsts?" Bet Marija tam patiesi varēja būt teikusi tik vien kā: "Ja es pati tev teikšu, tad likšos godkārīga..." Viņš varēja likt Marijai iet prom, varēja ieteikt tai abortu, varēja darīt tā, ka viņu saskaņā ar Mozus likumu nomētā akmeņiem, varēja pats aizlaisties. Viņš tā nedarīja. Jo bija pieņēmis, ka viņa nams ir Dieva nams un viņš par to atbild arī tad, ja tas ir vien kakts kādā kūtī.

Kad viņa zemē pavēlēja iznīcināt visus, kam mazāk par diviem un vairāk par sešdesmit diviem gadiem, arī viņš bēga uz Īriju (vai tā bija Ēģipte?), bet pārnāca. Turklāt viņš bija viens no nedaudziem, kas Jēzum kaut ko arī iemācīja. Kaut ko no namdara darba, kaut cik līdzcietības, uzticības un goda. Cik pašam bij. Citi ap Jēzu bija vien viņa atskaņotāji, bet pat lāga aizstāvji tolaik vēl ne.

Nu tāds pats nabadzības un nodokļu pārskatīšanas laiks. Tāpat ziema, tāpat nakts... Tās pašas simbolos sasalušās zīmes, kam pretstatā cerības. Tādā laikā brīnumi dzīvo tuvāk mums un cerības trīs gaidās katrā sveces gaismiņā, katrā Ziemassvētku dziesmas izelpā un ieelpā. Tas gan būtu brīnums – ne iedomāt, bet satikt Jēzu vai Mariju. Taču Jāzepu var satikt arī bez brīnuma.

Jo, kas tad ir Jāzeps? Tāds pats kā daudzi starp mums, kuri var būt pat labāki par viņu. Viens parasts cilvēks, dievbijīgs nabags, kurš domāja, ka viņa nams ir Dieva nams. Un turēja to tādu. "Viņam bija iespēja redzēt, ka vara, kam likts kalpot mīlestībai, ir bez gala auglīgāka par varu, kas nopūlas pavēlēt. Ak, kā gan pasaulei šodien vajag tādu ļaužu kā Jāzeps, piemēru, mācību un rāmo spēku!" (Benedikts XVI, šī gada 14. maijā Nācaretē.