Pirms tapt par ģenerālprokuroru, te ikvienam šā amata kandidātam kādu laiku lemts būt politiskai lellei. Starpība vien tā, ka cilvēkus, kuri tiek virzīti pirmo reizi, grūtāk iztaisīt par ikonām, par politiskām mēbelēm un izstumt politiskā izsolē.
Bet, ja cilvēks savā amatā apbružājies, ja šķitis noteiktam partiju lokam patīkams, tad visu publisko ņemšanos ap viņu var pārlikt no kvalificētām sliedēm, kas saistās ar pašu amatpersonu, uz sliedēm, pa kurām partijas apgādā sevi ar politiskiem taukiem. Kampaņas par Maizīti, pret Maizīti vai līdzīgi – par Loskutovu, pret Loskutovu top pašmērķīgas, svarīgākas par nolūku izvēlēties labāko un atbilstošāko. Galvenais – apmierināt savu partejisko apetīti, dabūt uz kandidāta pieres savas uzlīmes. Tiek iesaistītas plašas masas, kuras, lai arī nepiedalīsies izvēlē, top ne tik daudz apgaismotas sakarā ar tā vai cita kandidāta rīcībspēju, cik aģitētas par to vai citu. Inteliģentu bari paraksta vēstules, kuras pilnas ar nopietniem apgalvojumiem, lai arī, tuvāk un konkrēti jautāti, šo baru pārstāvji nejēdz savus apgalvojumus pamatot ne mazākajā mērā. Tādā garā uz nopietniem amatiem kandidējoši cilvēki top atrādīti kā politiskās estrādes zvaigznes. Vēl neiecelti vai neievēlēti tie nevilšus jau kalpo nevis valstij, bet kādai partijai.
Šādā stilā paši šo personu aizstāvji, manuprāt, nodarbojas ar to profesionālās autoritātes degradāciju. Jo paši izrāda, ka – vai nu to virzītais kandidāts ir no šiem bīdītājiem politiski atkarīgs, vai arī šie bīdītāji vēlas, lai viņš tāds būtu. Jo tīši vai netīši iznāk, ka tiem šīs esošās vai potenciālās amatpersonas vissvarīgākās ir tieši kā politiskas spēļu mantiņas, nevis kā profesionāļi pēc būtības. Līdzko partejiskā kaisle pāriet, līdzko konkrētas personas vairs nešķiet labi spēlējamas, tās tiek noliktas kā slotas aizdurvē. Tās oficiāli kotējas, kamēr tās apspīd kādas partijas vai koalīcijas politiskais prožektors. Šādā kontekstā tās man šķiet profesionāli apšaubāmas pat tad, ja pašas nav šo prožektoru pār sevi gribējušas.
Arī šoreiz potenciālo ģenerālprokuroru, šķiet, negaida nekas labāks. Skat, kā partijas jau plivina spārniņus ap Jāni Maizīti, skat, kā mediji jau prašņā partijas par Jāni Maizīti. Lai arī galvenā persona šajā procesā pagaidām šķiet ne kāda partija un ne Jānis Maizītis, bet Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Vai domāt, ka AT priekšsēdētājs ir jau saspiests par labu noteikta partiju loka kandidātam, vai arī partijas domā, ka viņš viegli saspiežams? Nu tik ļoti gribas izlikt Jāni Maizīti par vēlēšanu kampaņas priekšspēles galveno objektu, sakult līdz martam vai aprīlim otro pļāpu čempionātu parmaizīti-pretmaizīti, ka nevar nociesties nebāzt partejiskumu tur, kur tam vēl nav jābūt. Toties, ja sanāks, tad rudenī būs vismaz kaut kas, ko vēstīt vēlētājiem – mēs panācām ģenerālprokurora palikšanu amatā u.tml.
Jaunais laiks kā parasti padara savus mīluļus smieklīgus caur to fetišizāciju. Nu balsot tieši par Jāni Maizīti tam nozīmēs "pierādīt, cik svarīga ir tiesiska valsts". Manuprāt, tiesisku valsti apliecina ne tik daudz personas, cik pienācīga izglītība, pienācīga profesionāla prakse, tātad – pienācīgas kadru rezerves katram atbildīgam amatam. Bet, ja atbildīgo kadru, tostarp deputātu, atjaunotnes vietā ir acīmredzama stagnācija, vēlme, lai drošais un pārbaudītais kadrs pilnībā izbirst smiltīs turpat savā krēslā, tad nav runa par tiesisku valsti, bet drīzāk par autoritārismu, klanu politiku un birokratizāciju.
Vaira Vīķe-Freiberga nupat ierosināja lemt par ģenerālprokuroru atklātā balsojumā. Ierosinājums šķiet vairāk provokatīvs nekā lietišķs. Jo, re, kā, partijas uzreiz gandrīz vienā mutē atcerējās, ka slēgts balsojums ir "demokrātijas iekarojums". Lai arī eksprezidente savā naivā prātā ierosināja tik vien kā uzlikt uz galda rociņas, kuras līdz šim spēlējušās ar kaut ko zem galda vai kabatās. Tas bija tests. Tests, kurš arī liecināja, ka Saeimas partijām ģenerālprokurora izraudzīšana nebūs vis valstisks pasākums, bet elements to savstarpējā, partejiskā cīņā par politisko ietekmi.