Saeimai, ja tā vēlas dot valdībai lielāku vaļu, diemžēl jānosaka, ka šī vaļa nenozīmē patvaļu, nenoliek valdību ārpus likuma un Satversmes. Jānosaka arī tas, ka vaļa tiek dota, lai valdības rīcība būtu valstiski rezultatīva un pievērsta valstij, nevis kādu citu spēlētāju interesēm vai diktātam.
"Diemžēl" saku tāpēc, ka normālā situācijā īpašu apstākļu noteiktām speciālām pilnvarām vai nu tiktu speciāli noteikts tiesiskais ietvars, vai arī tas būtu pašsaprotams. Taču Latvijā, ja runājam par attiecībām ar ārvalstu kreditoriem, nav skaidrs, vai Saeima ir Saeima un vai valdība ir valdība pēc būtības. Kā labā tās darbojas? Lielā mērā šāds jautājums rodas tāpēc, ka valstij stratēģiski (!) nozīmīgās lietās nepastāv brīva informācijas apmaiņa starp varu un sabiedrību. Varētu teikt, ka tas štrunts, taču, izrādās, nepastāv brīva informācijas apmaiņa arī starp valdību un likumdevēju. Valdībai ir informācija (memoranda projekts ar SVF), ko tā likumdevējam, proti – deputātu kopumam, nedod. Dod tikai dažiem (Budžeta un finanšu komisija). Taču lemt saistībā ar šo informāciju prasa. Varas attiecību ar SVF slepenošana nav saprotama, un valdība nav centusies to pienācīgi pamatot.
Iespējams, valdība piekopj slepenību tikai kā cenzūras paveidu. Sargādama savu attiecību komfortu ar SVF. Jo vārdi "SVF prasības" tad dod iespēju attaisnot rīcības nejēdzību, publiski retušēt to, ka pārvaldīt valsti Latvijā nozīmē vienīgi "pildīt SVF prasības" un neko citu. Bet varbūt ir sliktāk un slepenība nozīmē to, ka valdība bijusi kaut kas līdzīgs molotovam vai ribentropam un lēmusi ne par valsts teritorijas, bet tās potenciāla un varas mērķu būtisku pārdali par labu ārējiem spēlētājiem. Kredīta nauda, kas būs gan jāatdod Latvijai, pamatā taču netiks Latvijas potenciālam. Un netieši jau tiek prognozēts, ka Latvija neatjēgsies no šīs pārvaldes teju tikpat ilgi, cik ilgi jēdzās nost no Molotova-Ribentropa.
Nule Seminarium Hortus Humanitatis lasījumu ietvaros diskutēja par tēmu Zinību vēsture kā iedzīvotāju pārvaldīšanas vēsture: Mišela Fuko pēdās. Priekšlasījumu sniedza sociologs Aleksandrs Bikbovs. Tika teikts, ka liberālisma labums ir tas, ka liberālisms nevienu neliek virs likuma un nevienam nedod tiesības rīkoties ārpus likuma. Turpat tika piemetināts, ka skandināvu bankas kļuva par Latvijas biznesa faktiskajām īpašniecēm legāli, likumīgi. Tad sākās saturīga polemika, ka šis fakts ilustrē būtisku valsts pārdali, un secināts, ka tas novedis pie pārvaldes paralīzes. Jautāts, kā tikt no šīs paralīzes vaļā, Bikbova kungs atbildēja: "Tāda veida situācijas nav atrisināmas pastāvošā pārvaldes modeļa ietvaros, tās ir atrisināmas tikai politiski." Lūk, tas var būt viens no iemesliem, kāpēc tiek slepenotas valstij nozīmīgas attiecības ar ārējiem aktoriem. Valdība slēpj no sabiedrības un pat parlamenta dokumentāru apliecinājumu tam, ka valsts interešu apkalpošana tai pārstāj būt primāra.
Vēl viens slepenības iemesls var būt tas, ka globālie birokrāti grib ietekmes sviras pārlikt uz fantomiem. Top radīti jauni fantomi, ar ko cīnīties – globālā sasilšana, cūku gripa, terorisms, kreditoru prasības... Nu, lūk, slepenība valdības un SVF darījumiem, iespējams, nepieciešama arī tādēļ, lai nostiprinātu priekšstatu par SVF kā nepārvaramu, fatālu varu, kā fantomu.
Kādā citā virzienā domāt, ja valdība (izpildvara) jau ciniski grasās diktēt parlamentam, lai tas apmierina valdības iegribas saistībā ar to, nezin ko. Vai premjers, vai finanšu ministrs paraksta līgumus, ja kāds to tekstu nerāda? Ja ne, tad kāpēc valdība uzskata, ka var prasīt no likumdevēja aklu lēmumu pieņemšanu, kas turklāt neuzliek valdībai nekādu atbildību? Ne slepenībai, ne
valsts noslēpumam nav jātraucē sabiedrības un ekonomikas normāla attīstība.