Manā izpratnē komentētājiem kategoriski jāizvairās dot padomus, kā būtu risināmas viņu komentētās problēmas. Ja tie, kuri noteiktā situācijā uzņēmušies būt atbildīgi par kādu lietu, sāk jautāt, kas viņiem jādara, garāmgājējiem, viņi nav savā vietā. Viņi ir liekuļi un viltvārži, kas jāaizvāc.
Šo tirādi radīja dusmas par to, ka, rakstot par partijām, jākomentē komentāri. Nevis saturs. Aktīvisms, nevis aktivitāte, funkcionēšana, nevis darbība. Komentāru vērtība pagaidām ir – paust to, kādas tukšumam izredzes tikt pie varas. Jo pat krīzes stāvoklis nav novedis partijas pie kādas jaunas sava pienākuma un varas lomas apjēgas. Mediji, kas te paraduši aptekāt politiku, nevis sabiedrību, saistībā ar partijām apsver nevis valsts izredzes no partiju darbības, bet varas kombinācijas. Savā ziņā tā nav vis informēšana, bet dezinformēšana. Partiju pašmērķi (varas iegūšana) tiek uzdoti par to mērķiem (reāla atdeve valstij).
Kas tad jāizdara partijām, lai būtu vismaz kaut kas kaut cik būtisks, ko saistībā ar tām komentēt? Kaut kādas satura kripatas, kam pievērst cilvēku uzmanību kā reālam valstiskam, tautsaimnieciskam šo partiju resursam. Paņemsim par piemēru topošo Vienotību. Ne tāpēc, ka citas būtu labākas, bet tāpēc, ka Vienotība acīmredzot būs viens no vērā ņemamākajiem konkurentiem cīņā par varu. Un tāpēc, ka tā visatklātāk apelē pie tukšuma pašā sabiedrībā.
Pirmkārt, jāpārstāj būt mehāniskai lakstīgalai. Kura, iznesta galma (vēlētāju) priekšā, brīnumaini grozās un čiepst, bet, ienesta krūmos (reālpolitikā), sāk riet, šņākt un pie pirmā mitruma aizrijas. Pagaidām Vienotība atskaņo mehāniskās lakstīgalas repertuāru. Katra tās lietotā klišeja, stereotips... jādefinē darāma satura līmenī.
Otrkārt, jāgādā, lai lielākā daļa lokomotīvju nebūtu īrētas Dzelzceļa muzejā. Vēlēšanām laikā, kad valstī ir lūzumsituācija, nebūtu jānoris ne kā veco autiņu parādei, ne kā veco burbuļu pūtēju koncertam. Gan ar idejām, gan ar sejām jāapliecina spēja un griba mainīt politisko paradigmu. Citādi tā būs tikai vēlētāju šmaukšana. Turklāt šmaukšana, kad jāšaubās pat par to, vai muzejā īrēto lokomotīvju iepriekšējā eksistence politikā būtu jāsauc arī par valstisku rezultativitāti. Valstī ir lūzumsituācija, līdz kurai lielā mērā novedusi šī rezultativitāte. Tas ne tuvu neattiecas tikai uz Vienotību.
Treškārt, ja 10. Saeimas vēlēšanas mēģināt iztaisīt vai uzdot par kaut ko līdzīgu hokeja mačam Latvija–Krievija, tad man ar to diezgan, lai teiktu, ka partijas uz vēlēšanām nāk tikai ar varaskāri un nekā vairāk par varaskāri tām pie sirds atkal nav. Nils Muižnieks jauniešu organizāciju diskusijā nesen esot teicis – ja nepilsoņiem dot vēlēšanu tiesības, tad Saskaņas centram uzvara garantēta. Kas tad SC to varētu garantēt? Latvijā ir 59% latviešu un 28% krievu. Kur latvieši palikuši, kāpēc nav redzami? Krievu vai savu partiju dēļ? Kad beidzot kāda latviešu partija spēs tikt Saeimā bez baiļu resursa un krievu resursa? Atkal visas būs sociāldemokrātes (bez sociāldemokrātijas), kas dabūs balsis nevis par savai tautai pievērstu nacionālu stāju, bet kārtējo reizi centīsies tās saubagot, saukdamas – mēs taču savējās, vai gribat svešās? Jābeidz rīkot vēlēšanu izrādes, kurām diezgan ar intrigu, ar PR kvalitāti, bet kurās pašu partiju kvalitāte var tapt aizmuldēta un neatklāta. Jābeidz uzdot pašmērķi (vara) par mērķiem. Jādefinē mērķi, kuri raksturo partijas un apliecina, ka pie varas neraujas politiskas sektas.
Ceturtkārt, lai nevazātu vārdu vienotība velti un tikai pa privātām partiju ķešām, tā pati Vienotība varētu sagatavot un piedāvāt visām kandidējošām partijām parakstīt saistošu principu deklarāciju. Tā apliecinātu, ka šīs partijas spējušas vienoties par to, ka neatkarīgi no Saeimas, koalīciju, valdību sastāviem tās noteiktās lietās ieturēs vienotu nostāju. Latvijas labad. Faktiski šai deklarācijai vēlams tāds svars, kas, paturot partiju politiku, beidzot nodrošinātu valstī pietiekamu varas vertikāli un vairs neliktu domāt, ka partiju vara jāpiežmiedz vai jāaizvāc par labu citai konstrukcijai (prezidentāla republika...), kas šo vertikāli nodrošina. Utt.