Tie, kas neiesaistīsies politikā un nebrāļosies ar partijām, būs vai nu "malā stāvētāji", kuri palaidīs garām lielo pavērsienu Latvijas politikā (S. Āboltiņa), vai arī "būs spiesti kā statisti noskatīties" (M. Kučinskis).
Bet – kāpēc gan uzņēmējiem vai jebkura cita darba darītājiem būtu pēkšņi jāpievēršas politikai? Vai bez tā šo cilvēku normāls godprātīgs darbs pārstāj būt pilsoniskās aktivitātes apliecinājums? Tāds apliecinājums, kas stāv augstāk par politiku un pirms tās. Jo tieši tas, nevis politika, gādā valsts pamatu. Politikas pienākums ir darbīgo aktivitāti nodrošināt, veicināt un netraucēt tai. Vienīgi tad, ja esošie politiķi nespēj un negrib šo savu pienākumu kā nākas pildīt, tie, kuri nav vēlējušies būt politiķi, ir spiesti tajā iesaistīties. Tad, ja politika jāiztīra no parazītiem. Bet, ja tie iesaistās politikā tāpēc, ka bez piederības vai simpātijām kādai varas partijai nav iespējams normāls bizness, normāls darbs, tad tie paši top parazitējošas politikas atbalstītāji. Veido, piemēram, uzņēmēju un parazītu bloku, kurš nostiprina nevis valsts politiku, bet principu – mēs jums, jūs mums. Tas pirmkārt.
Otrkārt, partijām atkal vajag tautas aktivitāti tikai vienai dienai. Ja tās gribētu ko vairāk, tad nevis dzisinātu mutes pa tukšo, bet darītu visu, lai cilvēku pārstāvība Latvijas politiskajās partijās nebūtu tikai viens procents. Ja jau partijas tik ļoti vēlas cilvēku aktivitāti, kas tām vēl šobrīd liedz uzņemt konsekventu kursu uz masu partiju pusi? To dabūt gatavu nav pārāk grūti. Lai sāktu, vajag tik vien kā ar sirdi pieņemt to, ko ļaudis runā: tā, kā līdz šim, turpmāk ar valsti un tautu rīkoties nevar.
Kas tad liedza Kučinskim un Tautas partijai pievērst visai labi noregulēto partijas organizatorisko mehāniku nevis nomenklatūrai pietuvinātu, potenciālu savējo iesaistīšanai, bet plaša cilvēku loka mobilizācijai? Kās liedza Āboltiņai un Jaunajam laikam teikt pašu apdziedāto referendumu un lietussargu revolūciju dalībniekiem – kopā ar jums mēs kļūsim spēks, kurš pārstāvēs tautu kā pienākas? Nekā – līdzko galma rotaļniekiem pārgāja īsā vajadzība pēc ļaužu masas, tie atkal likās tautu neredzam un vairījās no tās kā velns no krusta. Bet nu drīz tautu atkal vajadzēs. Un atkal ne jau ar mērķtiecīgu pilsoniskās apziņas veidošanas politiku, bet ar kampaņu to piedabūs veikt savu pienākumu.
Pats bēdīgākais ir tas, ka varas partijām divdesmit gados tiešām izdevies lielā, ja ne noteicošā, mērā radīt sabiedrību pēc sava ģīmja un līdzības. Ne uzņēmēji, nedz ar kāds cits sociāli daudzmaz nozīmīgs slānis nav spējīgi pieteikt jaunu politisko bāzi savu interešu pārstāvībai pēc būtības. Ja jauna politika nekrīt no debesīm, tad uzņēmēju un tiklab citu ļaužu pamatmasai ērtāki vecie scenāriji, kad vieni izliekas par politiķiem, citi par politikā ieinteresētiem.
Tāpēc, treškārt, rodas domas, vai šīs partijas ir tik vērtas, lai to dēļ izrādītu kaut kādu aktivitāti? Piedāvājums obligāti izvēlēties labāko starp sliktajiem, labāko starp ntiem viltvāržiem vai zaglēniem manā uztverē ir neģēļu piedāvājums pilsoņiem degradēt savu stāju. Ko Kučinskis, ko Āboltiņa var teikt par pilsoņu aktivitāti, ja viņu partijas bijušas tās aktīvākās šo pilsoņu padarīšanā par politikas statistiem. Piemēram, pateicoties novadu reformai, tauta ir gan attālināta no lemšanas savās tiešās dzīvesvietās, gan tās tiešā lemšana arī šajā līmenī tikusi pastarpināta ar partijām. Tautvaldības ķermenis kļuvis neharmonisks. Augšā uzpūsta valsts aparāta, tostarp politiķu, ūdensgalva, pārējā ķermenī novājināta reālas pārstāvības asinsrite. Bet ko nu – tādas sabiedrību politiskai darbībai mobilizējošas un partijām piesaistošas lietas kā pašnoteikšanās, reāla tautvaldība, neatkarība, ik personas stāja un brīvība kā esības kvalitātes nosacījums... velti meklēt partiju darbības principos. Partijām vajag tikai balsošanas mašīnas. Statistus. Lopiņu aktivitāti, kuri lāgā nesaprot, ko, par ko un kāpēc.