Novadā kā kolhozā?

Tas, ka nepaies ne pāris naktis un dažs, novada platajā gultiņā pagulējis, pagasts gribēs rāpties no tās laukā, nebija nekas neparedzams. Ko citu gaidīt no sociālekonomiski nesagatavotas reformas?

No reformas, kura nav spējusi izslēgt segregāciju jauno un veco centru attiecībās. Cenšoties padarīt virkni bijušo pagastu no attīstības centriem par nomalēm (Mērsraga gadījums). Vai arī uzskatot, ka novada attīstība nozīmē tajā iekļauto rīcībspējīgo pagastu potenciāla degradāciju (Kūku gadījums). "Pagasta budžets samazinājās divkārt, kas jau ir radījis sociālas un ekonomiskas sekas." Tas tā ir, iespējams, tāpēc, ka, sagājušiem Krustpils novada "kolhozā", vietējiem runasvīriem labākā saimniekošanas forma šķitusi slaukt Kūkas, līdzīgi kā padomju vara savulaik slauca kulakus. Tas nozīmē, ka šim novadam, tāpat kā daudziem citiem, pirms apvienošanās nav bijis apvienošanās jēgas pamatojuma. Proti – skaidras un reālas, terminētas novada sociālekonomiskās attīstības perspektīvas. Tāpēc ekspropriācija, proti – resursu pārdale starp veciem un jauniem centriem, liekas parocīgāka par normālu saimniekošanu. Nav tik svarīgi, cik sīki un palaikam pat privāti argumenti tiek piesaukti par labu tai vai citai nostājai. Svarīgi tas, ka attiecīgo novadu vadības (tostarp pateicoties nepietiekamiem jēdzīgas reformas nodrošināšanas instrumentiem no valsts puses) nav spējušas gādāt par tādu interešu saskaņu savā teritorijā, kas liedz uztvert klātbūtni novadā kā spaidu.

Krīze pie tā vainīga? Pašu nevīžībā un nespējā krīze nav vainojama. Vai krīze vainīga, ka reforma pat administratīvi nav pienācīgi sagatavota? Jau cik mēnešu pagājis, kopš reforma skaitās notikusi, bet arvien jālasa, ka "jauno novadu administratīvais aparāts nav vēl līdz galam izveidojies". Manuprāt, šajā aparātā nodarbināto štatu sarakstam, to atalgojuma kalkulācijai, funkciju apjomam bija vismaz uz papīra jābūt skaidriem pirms jaunās kartes apstiprināšanas. Taču vēl rudenī, braukājot pa Latvijas dienvidaustrumu pusi, ne vienā vien bijušajā pagastmājā tiešām varēja sastapt cilvēkus, kuru statuss bija neskaidrs, kuri "veica pakalpojumus" par pusalgu vai kādu sīku atlīdzību cerībā uz kaut ko kaut kad. Vai krīze attaisno to, ka netiek pildīti ar infrastruktūras sakārtošanu saistītie solījumi? Vai ar krīzi attaisnojams tas, ka skolu un slimnīcu "optimizācija" nav tikusi kompensēta ar tādām pārmaiņām komunikāciju tīklā un tā intensitātē, kas garantētu skolu un slimnīcu pieejamību vismaz iepriekšējā līmenī un laikā. Utt. Vai ar krīzi attaisnojams tas, ka reformas autorus pamatā vadījuši nevis sociālekonomiskie (attīstības), bet politiskie apsvērumi? Tas skaidri redzams politikā, ar kādu reforma tikusi un tiek nodrošināta. Neizskatās, ka tā grasītos būt novadu iekšējās vai valsts reģionu saprātīgas, izlīdzinātas attīstības garants. Reformas autoriem jāpateicas Tam Kungam, ka šiem izdevies lielu daļu Latvijas novest nabadzībā. Jo nabagi cits no cita projām nerausies. Tiem nav, kur likties. Bet tie, kas pratuši pirms reformas labāk saimniekot un dzīvot, nonākuši saimnieciskās, varbūt arī administratīvās un varbūt arī politiskās vadības ziņā nekvalitatīvākā situācijā, dabiski, rausies no tās laukā.

Taču ne tas, ka ir pagasti, kuri jau grib mukt no novadiem, pārsteidz visvairāk. To, saistībā ar konkrēto reformas modeli, savlaikus norādot uz iemesliem, prognozēja arī speciālisti. Visvairāk mani pārsteidza virsraksts avīzē Mērsraga un Rojas atdalīšanai Saeimā ievērojams politisks atbalsts. Nemaz ne Mērsraga situācijas dēļ. Bet tāpēc, ka tas atklāj, cik vieglprātīgi un bezatbildīgi partijas akceptējušas novadu reformu kā tādu. Vai tad JL, LPP/LC, PS bija kādas būtiskas domstarpības ar TP saistībā ar reformu? ZZS vismaz kaut cik uzstāja uz brīvprātību. Ja jau, kā pērnajā pavasarī tika atskaņots Saeimā, "jaunās robežas ir pietiekami izsvērtas un jaunie novadi rīcībspējīgi", no kurienes un kāpēc tajā pašā Saeimā tagad rodas "ievērojams politisks atbalsts" šo jauno robežu pārskatīšanai? Lai amortizētu savu bezatbildību, akceptējot sociālekonomiski nesagatavotu reformu? Lai no spekulācijas ar reformas trūkumiem vāktu sev punktus priekšvēlēšanu kampaņā? Lai kārtējo reizi patēlotu labdarus un izrādītos par (dažu) glābējiem no stāvokļa, kuram paši pirms laika nolēmuši visus?