Nebalsošu par partijām, kuras spekulēs ar ļaužu sociālekonomisko stāvokli. Jo reitingu saraksta priekšgalā pirms vēlēšanām nebūs partiju, kuras nav par šo stāvokli tā vai citādi, pozīcijā vai opozīcijā atbildīgas. Jo manā uztverē sistēmiskās krīzes cēloņi pamatā balstās politiskā režīma kvalitātē un bez politiskā režīma reālas maiņas krīze nav pārvarama. Ja sabiedrība ir pārāk nolaista, lai pieprasītu šo maiņu, Latvijas partiju sistēmai jāsagrauj pašai sevi un jāuzbūvē no jauna. Esošajos apstākļos vadoties pēc principa, ka politiķiem un birokrātijai pienākas atbildība un darbs, bet demokrātija nepienākas. Tā pienākas sabiedrībai. Šobrīd ir otrādi. Tas varbūt arī būtu jaunais stāsts. Postmodernās ideju skrandas, ar kurām šobrīd kā jaunām plātās tiklab Vienotība, cik TP vai SC, tāds nav.
Bet, ja partijas uz šādu soli nav spējīgas, Latvijā jānosaka tāda (demokrātiska) varas konstrukcija, kas nepārprotami centrē varu un tās atbildību uz valsti un sabiedrību, izslēdzot partiju un grupu interešu dominēšanu, tukšumu varas centrā. Ij Dombrovskis, ij Šķēle, ij opozīcijas partijas, manuprāt, apzināti izvairās definēt priekšlikumus, kas ļautu principiāli pārvarēt ieilgušo vakuumu varas centrā. Nupat, visticamāk, laulības šķiršanas, nevis varas stiprināšanas nolūkos tika nomuļļāti daži vienotas platformas principi, kurus bija iespējams attīstīt, paplašināt un attiecināt uz iespējami lielu partiju skaitu.
Pagaidām partijas atrāda vien sevis labiekārtošanas projektus. Privatizē rīcības nišas, brendus, tiražē birkas. Starp partijām varbūt ir etniskās un interešu barjeras, taču vairs nav ideoloģisko, vēlētāju uzrunāšanas barjeru. Acīmredzot tāpēc (lai citi nenozog) tās bīstas laikus publiskot savu piedāvājumu lietišķo saturu, kāds tām visām esot. Jājautā – ja jau tām to līdzībā patiesi rūp valsts, kāpēc tās tomēr nespēj vienoties par sev obligātiem pamatprincipiem Latvijas labad? Kā arvien traucē savtīgo interešu dažādība. Te arī atklājas, ka partijām nav nekāda jauna stāsta un ka līdz savai faktiskajai politiskajai kvalitātei šīs partijas un to mutanti nav aizdomājušies. Tiek atsvaidzinātas tikai uzlīmes uz partiju koferiem. Labu apetīti tas nemaitā.
Tautas partija piedāvā Potjomkina sādžu (jo piedāvājums nav instrumentēts). LPP/LC cer pārvērst ekonomisko enerģiju politiskajā ar fragmentārām idejām. Vienotība cer uz 52 balsīm Saeimā. Ar pašreizējo saturīgumu un partnerības uztveri tā 52 balsis nedabūs. Tās griesti ar šo saturīgumu – tikpat balsu, cik savulaik JL. Ja Vienotība veic virkni situāciju attīstošu vingrinājumu, tostarp klausa Visu Latvijai! priekšlikumam veidot plašu nacionālo organizāciju apvienību – apmēram tikpat balsu, cik savulaik Latvijas ceļam. Vairāk nebūs tāpēc, ka Vienotība, lai arī skandē brašus saukļus, nevēlas sevi definēt kā principiāli citādas politikas īstenotāju. Tostarp kā masu partiju. Turklāt izmaiņas politiskajā konstrukcijā, ko Vienotība piedāvā, pakārtotas nevis valsts, bet pašas Vienotības vajadzībām. Sandra Kalniete Vienotības dibināšanas konferencē vienīgā teica politiski kaut cik konstruējošu runu. Lielāks vēlēšanu apgabalu skaits, tiešās pašvaldību vadītāju vēlēšanas, konstruktīvās neuzticības princips likumdošanā, tieši vēlēts prezidents... Taču priekšlikumu kopums tika pievērsts ne tik daudz valsts, cik Vienotības iespējamā vairākuma vai tās kā lielākās partijas nostiprināšanai. Ja ar tautas vēlēts prezidents, tad pilnvaru ziņā tomēr parlamenta vairākuma pavadā. Drošības pēc Vienotībai vajadzīgs princips premjers – lielākajai partijai. Tad premjera gāšana taptu ļoti problemātiska, bet jauns premjers un jauna valdība būtu faktiski atkarīgi no vienas partijas ieinteresētības. Būtu labi, ja šis ierosinājumu komplekss stiprinātu to, ko sauc par varas vertikāli. Taču tas stiprina dominējošo varas partiju vertikāli. Protams, apvienība, kura vārdos ir pret vadonismu, neteiks, ka demokrātiskie spēki grib 1934. gadu. Taču parlamentārā ceļa bruģī tā tomēr liek vadošās un vienīgās demokrātiskās partijas akmeņus.
Es balsošu par to partiju, kura manā uztverē visskaidrāk un pamatotāk pratīs kā augšupejošu definēt reālo ainu katram (!) Latvijā dzīvojošajam. Katram saistībā ar viņa statusu, dzīvesspēju, ienākumiem un izredzēm. Šā iemesla dēļ arī es vēlētos nākamā gada budžetu redzēt pirms Saeimas vēlēšanām. Nākamās Saeimas pamatu neveidos partijas, kuras jau šobrīd nevarētu par šo budžetu atbildēt. Man tā būtu vislabākā solidārā (!) partiju liecība par labu reālpolitikai, vislietišķākās vienotās (!) saistības vēlētāju priekšā. Būtu laikus redzams, kam tad partijas grasās uzkraut simtus miljonu vērto kārtējo konsolidāciju. Ja partijas mēģinās iebalsot budžetā pūlim patīkamas lietas, būs skaidrs, ka tās zvejo balsis, nevis kalpo tautai. Ja tās pēc vēlēšanām ņemsies ko būtisku pārtaisīt, būs skaidrs, ka tās intelektuāli un politiski izgāzušās. Labi būtu, ja skaidrība par budžeta pamatparametriem tiktu iezīmēta, teiksim, līdz 2014. gadam. Ir taču skaidri SVF un pašu noteikti makrokritēriji. Ja tie definēti acu aizmālēšanai, tad jāizvēlas tādi, kas būtu saistoši.
Sevišķi neceru, ka atradīsies partija, kura spēs projicēt politiku cilvēku līmenī. Bet, ja tāda atradīsies, tad man būs vienalga, cik tajā marsiešu, cik oligarhu un kāda tās etniskā adrese. Jo uzskatu valsts kvalitāti šobrīd nolaistu tik zemu, ka augšminētie faktori diemžēl top sekundāri. Jo uzskatu, ka sabiedrības eksistences kvalitāte nolaista tik zemu, ka sabiedrības pamatmasā elementārās izdzīvošanas apsvērumi sāk graut sabiedrību veidojošos principus. Politiķi, kuri spekulēs ar šo eksistences kvalitāti, manā uztverē būs nelieši. Jo nākamās Saeimas pamatuzdevums, manuprāt, ir atdot cilvēkiem apziņu, ka tie dzīvo valstī, nevis cūku aplokā.