Mūsdienās apcerēt kādu vienu kārtējā terora akta izcelsmes versiju, balstoties publiskajā informācijā, diemžēl nenozīmē aprakstīt lietu stāvokli, bet propagandēt noteiktu valstu varai, politiskām grupām vai pašam pievilcīgāko uztveres stereotipu.
Tas vien, ka nosauktie starptautiskā terora organizatori ir pārsteidzoši ilgdzīvotāji un faktiski jau kļuvuši par pasaku tēliem, ar kuriem nespēj tikt galā koalīcija no desmitiem valstu, pasaules labākie specdienesti u.tml., norāda, ka terorisms mūsdienās nav tikai apkarošanas objekts, bet arī to apkarojošo valstu iekš un ārpolitikas, pārvalstu politikas instruments.
Ja valstis, to varas, turēt par terora upuriem, tad, pārņemot kriminoloģijas atziņas, upuru vaina šajā gadījumā var būt pat dominējoša. Pieļaujams, ka upuris (vara) ir arī galvenais vainīgais. Terorisms ļoti reti lej pašas varas asinis. Lai arī uzsver, ka top piekopts varas dēļ. Terorisms kā visu karš pret visiem upuru ziņā ir karš pret vienkāršiem ļaudīm. Lai kādas idejas vārdā šodien tiktu rīkots terors, tas neizmeklē, neizšķir pūlī savējos un svešos. Terorisms ir varai ērts, tas ražo bailes un šausmas. Bailes un šausmas savukārt var uzdot par iemeslu, lai drošības vārdā tuvinātu varas, specdienestu metodes patvaļai. Bērnu un sieviešu, nevis pašas varas pārstāvju iznīcināšana terora aktos ļauj nostiprināties režīmiem, pret kuriem it kā vērsts terors. Tas savā ziņā ir terorisma paradokss. Varbūt tāpēc līdz šim pretterorisma koalīcijas valstu (ieskaitot Latviju) mapes, kurās nosacīti uzkrāti varu paplašinošie ieguvumi no terorisma, ir biezākas par mapēm, kurās uzkrāti terorisma iznīcināšanas rezultāti. Tas ir mans viedoklis.
Tāpēc, pirmkārt, neatkarīgi no tā, kurš Lavrentija Berijas dzimšanas dienā sarīkoja melno atraitņu iznācienu Maskavas metro, upuri manā uztverē ļoti lielā mērā šā vai tā gulst arī uz Krievijas varas sirdsapziņas. Kā tad tā – sprādzieniem Maskavas metro jau ir sērijveida raksturs (1977., 1996., 2000., 2001., 2004. – divreiz, 2007. – atrasts spridzeklis, 2010.), spridzinātas mājas, lidmašīnas un vilcieni, sagrābts teātris, skola... bet secinājums atkal pilnīgi tas pats, kas vairākas reizes skanējis iepriekš: specdienestiem grūtības atrast vainīgos, bet civilā vara nav gādājusi par pilsoņu drošību kā sistēmu pat apdraudētākajos objektos. Otrkārt, pilnīgi iespējams, ka tā bija viena kauja Doku Umarova vadītā karā. Umarovs teicis: "Asinis vairs nelīs tikai mūsu pilsētās un ciemos. Karš ienāks viņu pilsētās." Tāpēc (The Times) var sacīt, ka Kremļa stratēģija – noturēt islāmisko dumpi Ziemeļkaukāza robežās – ir izgāzusies. Daži no maniem Maskavas paziņām tiecas domāt, ka šis terora akts bijis elements cīņā par augstāko varu Krievijā. Konkrētajā gadījumā domāts, lai piezemētu Putinu (spēka struktūras) un nostiprinātu Medvedeva ietekmi. Atrautu Medvedevu no Putina. Iepriekšējiem terora aktiem nav sekojusi nevienas augstas spēka struktūru amatpersonas atlaišana. Par terora novēršanu atbild spēka struktūras. Tātad – Krievijas valdība.
Valdība, kura nespēj pārtraukt sērijveida teroru, nav laba valdība. Bet tikpat labi var domāt (The Times u.c.), ka šīs slepkavības metro ir izaicinājums tieši Medvedevam, kuru spiedīs atkārtot Putina gājienus 1999. gadā. Te savu lomu var spēlēt Krievijas varas radītais dubultstandarts. Stimulējusi separātismu Gruzijā (Abhāzija, Dienvidosetija), Krievija nemaz nevēlas ko līdzīgu savā telpā, Ziemeļkaukāzā.
Citi atkal uzskata, ka tādā garā, izmantojot teroristu stilu un pat izpildījumu Kaukāza estētikā, savu gājienu izdarījuši bandīti.
Nav izslēdzama arī versija, ka šim terora aktam ir pārvalstiskas kājas, kuras aug no "neviena teritorijas starp Pakistānu un Afganistānu" (S. Lavrovs). Taču man atkal jādomā, ka šis neviena mazdārziņš, gluži kā magones Afganistānā, tiek no pretterorisma koalīcijas vairāk sargāts nekā nīdēts.
Jebkuras spēles, kuras (lai cik cēli vai riebīgi būtu to iemesli) prasa ar šīm spēlēm nesaistītu cilvēku upurus un ciešanas, ir ļaunuma galējība. Ļaunuma galējība. Tāpēc man labpatīk paplašināt ārpus Krievijas ietvariem un attiecināt arī tiklab uz Latviju vai ASV to, ko Boriss Ņemcovs teicis sakarā ar terora aktu Maskavas metro: "Ar šādu varu esam nolemti teroram." Jo uzskatu, ka teroram mūs visvairāk lemj ne islāmisti, ne konkrēti īru, basku, čečenu... grupējumi, bet valstu varas, kuras vairāk izmanto cīņu ar terorismu savas patvaļas attaisnojumam nekā sabiedrības drošības apgādam.