Vara svarīgāka nekā pārstāvība

© F64

Par jaunām partijām man pagaidām sakāms tieši tas pats, ko akadēmiķe Raita Karnīte teica par ekspertiem. Jautāju, kāpēc viņas vadītais ekspertu konsilijs Eiropas civilizācijas krīzes cēloņi un iespējamie risinājumi izejai no krīzes nekādus lāga risinājumus nepiedāvā. Karnītes kundze slavēja ekspertus.

Viņa tos teica esam ļoti gudrus atsevišķos sektoros, mācītus un zinošus, tādus, kuri zina gan teoriju, gan terminoloģiju, gan procesus, kuri prot to visu izmantot Latvijā… Bet - lietu izpratne vispārīgā, vispārējā līmenī teju vai izpaliek. «Viss ir ļoti sadrumstalots. Tas ir rezultāts, ko devusi arī izglītības sistēma. (..) Bet - ja cilvēks neprot domāt vispārīgi, ja viņš neprot salikt kopā lietas, viņš nesaprot cēloņus un sekas. It sevišķi - ilgtermiņā.»

Es uzskatu, ka šī paša iemesla dēļ mums pēdējos gados nav radusies neviena ilgtermiņa (!) partija. Tās bijušas tikai kārtējām vēlēšanām (varas dabūšanai) apjēgti produkti. Nevis kaut cik nozīmīgu sabiedrības grupu uzturētu ideju vai vismaz interešu stabili, produktīvi un principiāli pārstāvji.

Jautājums - vai mums vispār ir stabila partiju sistēma? Domāju, ka ne pārstāvības, ne principu (ideju), ne atbildības, nedz arī pārliecinošas pilsoņu uzticības ziņā Latvijā tādas vairs nav. Viens procents mūsu dalības partijās, mūsu uzticība partijām, kas zemāka par 10 procentiem, jau 2014. gadā noveda pie, manuprāt, pilnīgi pamatotiem ekspertu secinājumiem: neuzticēšanās partijām «apdraud visas politiskās sistēmas leģitimitāti», apliecina partiju «atsvešinātību no plašākas sabiedrības», «partijām ir grūti pilnvērtīgi veikt sabiedrības pārstāvēšanas un pilsoņu politiskās socializācijas funkcijas», «partiju identitātes maiņa ir pastāvīga sistēmas iezīme». U.tml.

Vai jaunās, pēdējos gados tapušās partijas ir ar to kaut cik rēķinājušās? Manuprāt, nav. Arī tām rūpējusi vien savu fragmentāro uzskatu telpa, piecu procentu izredzes. Piemēram, valstī, spriežot pēc programmām un deklarācijām, ir vismaz piecas partijas, kuras apvieno «sociāldemokrātiski domājošus» biedrus. Vai, dibinot jaunu kreisu partiju (domāta Piederīgie), ir bijis kāds mēģinājums izzināt, kāpēc sociāldemokrātiskais Latvijā kļuvis tik sadrumstalots un vai šis sadrumstalojums ir neglābjams? Ja tāda mēģinājuma nav bijis, tad šīs partijas, sākot ar LSDSP un tagad beidzot ar Piederīgajiem, vairs nav nekādas sociāldemokrātijas ideju nesējas. Jo, pirmkārt, tās ar sociāldemokrātiju nu saprot visai bezsistēmiski sagrābstītas, cilvēkiem svarīgas (vai traucējošas) lietas. Otrkārt, tās nevīžo pat tik daudz kā izkopt savus pasludinājumus līdz kaut kādai ideoloģijas šķietamībai, līdz vienotībai, bet tur to vien kā vairākas atsevišķas izkārtnes. Man tas liecina, ka šādas partijas (te nav starpības, vai tās kreisas, labējas, liberālas, konservatīvas, nacionālas…) savā ziņā ir gatavas varas dēļ nolaisties savā politiskā plebejismā zemāk par to sabiedrības daļu, kurai nav nekādu politisku uzskatu, nekādu sociālpolitisku principu, kura bez kāda sava vērtējuma operē vien ar mediju ražotiem uztveres stereotipiem un dodas balsot tāpēc, ka «viņš man patīk». Partijas uzdrošinās rādīties vēlētājiem ar neskaidru identitāti. Tātad - manā uztverē - jau sākotnēji pieļauj savu principu pielāgošanu katram pēc vajadzības, to nodevību. Vara svarīgāka nekā pārstāvība. Protams, vēlētāji pārņem šo partiju attieksmi, un arī tāpēc līdz ar katrām nākamajām vēlēšanām pašu politiķu gaudas par vēlētāju inertumu un pasivitāti kļūst skaļākas. Par partijām, par kurām to stājas dēļ būtu iespējams runāt kā par morālu autoritāti, šķiet jau ir aizmirsts.

Esmu izlasījis kādu sešdesmit partiju programmas. Uzskatu, ka vismaz puse no tām nav nekādas partijas, bet vēlētāju apvienības. Un kā tādām tām jāļauj piedalīties vēlēšanās. Vismaz vietējās. Bet Saeimas vēlēšanām jau būtu jāpiesakās partijām. Proti - organizācijām, kuras nesauks par savām programmām vajadzību uzskaitījumu, bet spēs to, ko grib akadēmiķe Karnīte - noteikt un īstenot valsts stratēģiju, politiku to aptverošā mērogā.

Tomēr, neraugoties uz iepriekš sacīto, es nekādā ziņā nenoraidu jaunu partiju tapšanu. Tā vismaz ir rīcība, kura pieļauj cerības, ka politiska izaugsme varētu notikt arī uz labo pusi. Turklāt tā sauktās vecās, pat būdamas varas partijas, nav lāgā spējušas veikt savu sabiedrisko misiju ne tikai attieksmē pret valsti, bet arī pret saviem tiešajiem vēlētājiem. Politikā ir jānāk jauniem cilvēkiem, jaunākai paaudzei.



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais