Ceturtais maijs – durvis uz ideālo

Neatkarības deklarācijas divdesmitajai gadadienai veltīto pasākumu klāstu 22. aprīlī ievadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas un 4. maija deklarācijas kluba rīkota konference – diskusija Latvijas neatkarības atgūšanas stratēģijas izvēle un īstenošana (1989. gada 31. maijs – 1990. gada 4. maijs): starp ideāliem un īstenību.

Nepārstāstīšu konferenci. Tā bija labi pārdomāta un netaisīja Tautas fronti (LTF) par vienprātības monolītu neatkarības atgūšanas centienos. LTF atspoguļoja un arī iemiesoja gan ideālus, gan centienus, gan arī riskus ceļā uz to. Saistībā ar to laiku es gan nedalītu ideālus un īstenību. Bez ideāliem tolaik, īstenība šodien izskatītos citāda nekā ir. Bet – es gan ļoti nopietni iztirzātu distanci starp ideālo un īstenoto. Tas laika gaitā darīts pavirši. Ja runāt tikai par pašu 4. maija deklarāciju, par neatkarību kā faktu, tad var sacīt, ka tika izvēlēts ceļš, kurš deva rezultātu. Neatkarību.

Bet laiks tad skrēja ļoti ātri. Es neteiktu, ka tas bija sevišķi izplānots un politiski mērķtiecīgs laiks. Proti – LTF 1989. gada 31. maija aicinājums gan definēja kā solidāru LTF ietilpstošo organizāciju jau pirms tam definēto mērķi, taču ceļš uz to lielā mērā bija improvizācija. Pat saistībā ar 4. maija deklarācijas redakciju konsekvences, kā to teicis Tālavs Jundzis, 1990. gada aprīlī mainījās nopakaļ Maskavas spiedienam uz Lietuvu. Padomju laiks bija bijis ilgs, un dabūt to nost tik vienkārši kā mēteli nevar. Vai katram bija kāds savs riska un baiļu slieksnis. Vārdi nevardarbīga pretošanās un parlamentārais ceļš iezīmēja gan kursu, gan personisko kompromisu. Arī tādā nozīmē, ka – mēs iesim tādu ceļu, lai nepārkaitinātu citus un nesāpētu pašiem. Padomju mētelis tika novilkts. Panākts rezultāts. Taču jautājumi ar to, nevis beidzas, bet sākas.

Viens no tiem. Tiecoties pēc neatkarības kā fakta, starp ideāliem un praksi, ideāliem un īstenību pastāvēja tāds kompromiss, kas šo faktu deva. Bet – kāpēc tad, kad neatkarība no fakta kļuva, distance starp ideālo un īstenoto nesamazinājās? Kāpēc kompromiss netika pienācīgā līmenī pievērsts šīs distances pārvarēšanai, bet – drīzāk – tās nostiprināšanai? Ar kompromisu es te domāju pakāpenisku, dabisku, taču konsekventu valsts, tās sistēmu, tās pārvaldes, un arī cilvēka ārstēšanu no padomju niķiem. Vai distance starp ideālo un īstenoto pēc neatkarības atgūšanas saglabājās tāpēc, ka citādi nevarēja? Vai arī citādi nevarēja tāpēc, ka reālpolitika tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas tika novērsta no neatkarības suverēna? Proti – LTF tika pie neatkarības, bet tauta netika pie varas pēc būtības. Teiksim vēl skarbāk – vai to, kas mums bija atmoda un dziesmotā revolūcija, pie varas tikušie faktiski neizspēlēja par apvērsumu vecā režīma mentalitātes ietvaros? Varbūt man nav taisnība, taču gribētos, lai neatkarīgās Latvijas vara uz to skaidri un godīgi atbild. Ja ne ar darbiem, tad vismaz ar vārdiem.

Vienu no, manuprāt, galvenajiem augšminēto bažu iemesliem konferencē nosauca vairāki cilvēki (A. Mikoss, V. Šteins, A. Kiršteins, citur – E. Levits). "Saglabājās nacionālkomunistu un bijušo padomju funkcionāru korporatīvās saites, kas uztiepa jaunajai valstij postpadomju domāšanas veidu." (A. Kiršteins.) Domāju, ka ir smagāk un nejēdzīgāk, nekā izriet no Aleksandra sacītā. Ja jau pietiktu parādīt ar pirkstu uz bijušajiem komunistiem, komjauniešiem (arī mani) un sacīt – šitie vainīgi!, tad tā būtu samērā viegli risināma problēma. Bet ar to nez vai būs diezgan. Jo, pirmkārt, itin nasks izrīkoties ar cilvēkiem un valsti kompartijas nomenklatūras garā bijis ne viens vien it kā nacionālas organizācijas deleģēts funkcionārs un pat ideologs. Otrkārt, liela daļa sabiedrības šo cīsiņu tīšanas ap vēderu un stiepšanas no valsts stilu rādās akceptējusi. Vara stimulējusi un varas suverēns bijis priecīgs nevis atmest brīvā valstī savus iepriekšējos baiļu un risku sliekšņus, bet pat sācis spekulēt ar tiem. Savā tiešā tuvumā liela (lielākā?) daļa sabiedrības arvien uzskata par labāku aizvērt muti, nevis karot ar šo postpadomju stilu. Treškārt, nez vai mūs kaut kādā mērā attaisno tas, ka tā bija (ir) vispārēja postpadomju telpas kaite. Sevišķi ja arī par mūsu varu var teikt, ka tā uzskatījusi par labāku likt sev tuvāk nevis cilvēku, bet noziedzīgo pasauli. Padomju mēteļa valkāšanas sekas nav tikai ārišķas. Diemžēl Latvijas vara rādījusi piemēru, kā netikt no tām vaļā.

Ceturtais maijs ir vēl svaigs datums mūsu vēsturē. Tas ir vēsturiska, tautas kopumam pozitīva rezultāta datums un kā tāds, manuprāt, neapstrīdams. Nevienam nav jākaunas par savu dalību atmodā, un katram, kas tur bijis klāt, ir vērtība, ko ar lepnumu paust saviem bērniem. Katram, kurš kaut par mata tiesu, kaut uz laiku pārvarējis sevi brīvības dēļ. Un reāla brīvība man šķiet labāka nekā ideāls sapnis par to. Brīvības caur 4. maiju un 21. augustu, manuprāt, tika gūts pilnīgi pietiekami, lai cilvēki, tauta, valsts tuvotos saviem ideāliem. Sakarīgu repliku tam, kāpēc bremzējamies, konferencē veltīja Romualds Ražuks: "Mēs analizējam, kurš kuros uzskatos apstājies. Mūsu LTF un Pilsoņu kongresa vietā izveidojusies pilsoniskā sabiedrība. Mums jādomā par to, kuras idejas tika liktas lietā, kuras idejas tika akceptētas sabiedrībā un pieņemtas par savējām, nevis kur esam apstājušies." Ir skaidrs, ka ar saviem centieniem un ideāliem mums nu jāvēršas nevis pie 1990. gada 4. maija, bet pie 2010. gada 4. maija sabiedrības.