Peļķē kā debesīs

Latvijas politikai tāpat kā Latvijas teātrim tagad viena nelaime. Mūsdienīga stratēģiska (vertikāla) teksta trūkums. Taču arī tas, kas te reiz jau stāvējis vertikāli un audzis debesīs iekšā, nu tiek guldīts un aplūkots horizontāli.

Spēle ar tā atziņām nenotiek vis tajās debesīs, kur tas reiz ieauga, bet smilšu kastē, no kuras tas sen izauga. Tie, kas reiz dzina domas un dzīvi debesīs, nu vajadzīgi vai nu biogrāfisko romānu autoriem, vai arī mūsdienīgam aranžējumam. Kā barība, kas uztur eksistenci. Nevis kā degviela, kas dzen debesīs un padara eksistenci par dzīvošanu. Tiek piedāvāts kaifot par linearizētām, horizontālām domu, atziņu, stila, faktu un pat politisko masu summām. Lai arī gudrie savulaik teikuši, ka jāmainās nevis uz Saeimu, uz veikalu, uz varu, bet uz augšu.

Lūk, no šā skatu punkta raugoties, varētu arī piekrist Vairai Vīķei-Freibergai, ka nuļļu summēšana vai kāpināšana lietu labumu nemaina. Vertikālā atspīdums peļķē nepadara peļķi par debesīm. Taču tas te attiecas ne tikai uz pāris stādiem politikas dobītē, bet uz visu varas politikas laukumu. No prezidentiem līdz padomniekiem, deputātu palīgiem un preses sekretāriem.

Ja man būtu teikšana, es šobrīd droši vien aizliegtu vēlēšanu apvienību veidošanu. Pirmkārt, tāpēc, ka divdesmit gadu, manuprāt, ir pilnīgi pietiekams laiks, lai izveidotu spēcīgi sociāli bāzētas partijas. Ja šīs organizācijas tiešām vēlējušās pārstāvēt kādu tautas daļu. Bet, ja tas nav izdarīts, tad, otrkārt, vai ir kāda jēga atbalstīt nuļļu vienotību tikai un vienīgi varas iegūšanas dēļ? Kāds no tām labums? Priekš kam vēlētājiem Vienotība, AŠ ar un bez kvadrāta, SC, PCTVL, ZZS, TB/LNNK? Rutīnas dēļ? Tāpēc, ka tās pārdesmit gadus rēgojušās pie varas un uzskata to par savu vietu?

Kur ir šo vertikālais pienesums valstij? Valsts prezidents 4. maijam veltītā konferencē LZA teica, ka esam sasnieguši rezultātus, kādus gribējuši. Jā, ja pieņemt, ka divdesmit gadu esam mīcījušies uz vietas, tad esam sasnieguši, ko gribējuši. Proti, tolaik sasniegtais ir gan ļoti vērtīgs, taču šodien pamatā neizmantots resurss. Ar tā vērtību (brīvību, neatkarību...) turklāt noticis tas pats, kas ar zeķē gulošu naudu. Bet zeķē to labpaticis turēt visiem augšminētajiem. Tad kāpēc viņi uzskata, ka ir vajadzīgi vēlētājiem? Paši tie šobrīd demonstrē kombinācijas.

Nevis sniedz atbildes.

Tostarp šogad modē nākusī priekšvēlēšanu apvienošanās atspoguļo nevis politikas kvalitātes uzlabošanās, bet varas centralizācijas tendenci. Politiskā masa nopakaļ teritoriju, skolu masivizācijai, lielo biznesa dominējošajam lobijam oficiālajā ekonomiskajā domāšanā, kapilāro ceļu un mazo teritoriju pamešanai novārtā... arī tiecas pēc lieluma. Pēc izvēlei vienkāršāka piedāvājuma, pēc lielāka apjoma, kas vienlaikus tiek turēts stingri regulētos nomenklatūras un tās interešu ietvaros. Līdz šim politiķi izmanījušies piekopt savu centralizācijas un masivizācijas politiku, vājinot valstiskumu, vājinot valsts varas centru. Tas nozīmē, ka politiski ietekmīgākie spēki tiekušies nevis veidot valsti, bet sadalīt to ietekmes zonās. Partiju apvienību veidošanos, tāpat esošo apvienību iekšēju solidarizāciju var uzskatīt par vienu no šā procesa etapiem.

Paskatieties paši, kas un kā apvienojas. Vai varbūt šajās apvienībās paredzēts kāds piepirkums no tautas? Varbūt kaut cik, piemiedzot vienu aci, par tādu var runāt sakarā ar autsaideru – LSDSP – manipulācijām. Taču, manuprāt, Sarmītes Ēlertes grupa vai Par labu Latviju! nav vis potenciāls piepirkums no tautas, bet gan no politikas interešu, tās lobiju zonas. Tās ir stutes esošās politiskās nomenklatūras nostiprināšanai. Pārsteidzoši, bet politisku leģitimitāti šogad vēl nav centies iegūt neviens, manuprāt, kaut cik respektējams, patiesi jauns politisks spēks (ja par tādu neturēt apvienību Internacionāle un vēl pāris veidojumus, kuri cer kaut ko dabūt, plivinādami vienu lozungu – par prezidentālu republiku u.tml.). Bez visa cita tas varētu nozīmēt arī to, ka sabiedrības pamatmasa ir atradusi optimālu, savai saprašanai atbilstošu formu savām attiecībām ar savas (!) valsts varu. Mums viņi tur, pie varas ir ērti kā sveši kungi, kurus varam nicināt, bet pret kuriem neko nevaram. Kā par tādiem mēs par viņiem mīļuprāt arī nobalsosim. Paši mēs kungi negribam būt, jo tad jau mums nāksies lamāt ne tikai varas kungus, bet arī sevi.

Dabiski, savā sulā un politiskajā ikdienā šīs apvienības nav nekādas nulles. To ietekme uz valsti nav neitrāla, bet ļoti reāla. Savas izdzīvošanas labad tās spēj būt vienotas un ļoti meistarīgas. Paskat, cik veiksmīgi no trases tiek noņemts protesta elektorāts! It kā tam, samērā ar valsts stāvokli, rudens vēlēšanās būtu jāspēlē liela loma. Taču – protestam nav un droši vien nebūs spēka, kuram pieķerties vienotā masā, ap ko savākties. Ir dažas, sīkiem politikas un politisko noskaņojumu fragmentiem pievērstas organizācijas. Ar tām nolaidīs tvaiku radikālākie protestētāji. Vēl dažas organizācijas varbūt pielīmēsies politiskās nomenklatūras apvienībām. Paradoksāli, bet protestētāju pamatmasu savā starpā sadalīs esošās Saeimas politiķi. Viena apvienība jauki protestēs pret krieviem, cita – pret etnokrātiju (latviešiem), vēl cita – pret oligarhiem, vēl viena – pret tūdaliņiem, vēl kāda – pret kampējiem, vēl daža – pret ārējo spiedienu... Katrs neapmierināts vēlētājs varēs atrast sev tīkamāko saukli, un visi kopā tie nobalsos par esošo varas kvalitāti. Jo vertikāla piedāvājuma šīm apvienībām pagaidām nav.