Pasaulē – individuāla pieeja, Latvijā – birokratizācija?
Profesionāla viedokļu konfrontācija man visos laikos šķitusi labākais veids, kā tikt uz pareizā ceļa. Pirmajā oktobrī piedalījos prezentācijā, preses konferencē Latvijas izglītība 2025, kur tika fiksēti atbilstoša forsaita rezultāti un piedāvāti risinājumi Latvijas izglītības sistēmai. Arī versija, kā saskaņot visu ieinteresēto pušu – skolēnu, vecāku, izglītības sistēmas pārstāvju un biznesa – intereses. Lai arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji esot tikuši uz šo pasākumu lūgti, viņu viedoklis tur izpalika. Man šāda izvairīšanās no profesionālu uzskatu konfrontācijas liekas nožēlojama. Nevarības apliecinājums.
Biedrības Humanitārā perspektīva valdes locekle Elizabete Krivcova uzskata, ka esošajā versijā «izglītības satura izmaiņas, šķiet, orientētas tik vien kā uz Eiropas līdzekļu saņemšanas grafiku. Valodas izmaiņas neiztur nekādu kritiku - tās pieņemtas bez zinātniska pamatojuma, bez situācijas izpētes, bez dialoga ar pilsonisko sabiedrību. Mēs uzskatām, ka Latvijas izglītības sistēma neatbilst mūsu valsts intelektuālajam resursam.» Kur ir oficiālais viedoklis attieksmē pret šādu nostāju? Klusēšana esot piekrišana.
Es te izcelšu vien dažas tēzes, par kurām, manuprāt, vērts padomāt katrā skolā, neatkarīgi no tā, kādā valodā mūsu bērni tur mācās. Pamatā es atļaušos transformēt šīs tēzes IZM adresēta jautājuma formā un pēc kāda laika gribēšu saņemt uz šiem jautājumiem precīzas, profesionālas atbildes. Jautājumu formu es izvēlos arī tāpēc, lai vecākiem un pedagogiem būtu iespēja patstāvīgi spriest par to, vai te apgalvotais atbilst esošajai situācijai vai nē. Jo man šķiet, ka esošajā situācijā ij pedagogi, ij vecāki ir pārlieku gļēvi vai nesagatavoti polemikai par to, kādai jābūt gan cilvēkam, gan valstij produktīvai izglītības sistēmai.
Latvijas izglītības sistēma neatbilst mūsu valsts intelektuālajam resursam.
Tātad - vai ir tiesa, ka vecāki nav gatavi un tiem nav iespējas būt pilnvērtīgiem izglītības pasūtītājiem? Vai vecāku pieprasījums tiešām neatbilst izglītības iestāžu iespējām un gatavībai to īstenot valsts izglītības sistēmas monopola dēļ? Vai par kopīgām vecāku problēmām var uzskatīt metodisko materiālu trūkumu un nepietiekamu pedagogu kvalifikācijas līmeni?
Ja samērot izglītības politikas tendences pasaulē ar izglītības politikas tendencēm Latvijas izglītības sistēmā, vai ir pamats turpmākajam salīdzinājumam: pasaulē - pieprasījums pēc atklātas izglītības sistēmas un jauno tehnoloģiju izmantošanas, Latvijā - valsts monopols un slēgta izglītības sistēma; pasaulē - pieprasījums pēc individuālas pieejas izglītībā (ievērojot katra bērna īpatnības), Latvijā - izglītības procesa birokratizācija; pasaulē - brīva izvēle izglītojamajiem, vecākiem un pedagogiem, Latvijā - izglītības politizācija?
Šajā sakarā pasākuma moderatore, pedagoģe Margarita Dragile uzsvēra, ka pasaules tendences, jaunās tehnoloģijas un iedzīvotāju mobilitāte maina gan darba tirgus prasības, gan prasības izglītībai, gan arī prasības, kas tiek izvirzītas profesionālās sagatavošanas līmenim.
Konferencē tika nosaukti daži iespējamie pārmaiņu instrumenti: nepieciešamība likumdošanas līmenī gādāt par akadēmisko brīvību izglītības iestādēm; pārskatīt izglītības likumdošanas bāzi (ja negribas, lai no 2022. gada, saskaņā ar pasaules tendencēm, masveidā tiktu izmantotas eksteritoriālas izglītošanās iespējas); sadarbībā ar ekspertiem un juristiem jāveido vecāku kustība; jāmodificē vecāku padomes darbība - to pārstāvībai jābūt izglītības iestādes dibinātāja līmenī... Es šajos priekšlikumos nesaskatu it nekādu draudu latviskajai (!) izglītības sistēmai, bet gan vēlmi, lai tā adekvāti, nevis aprobežoti iekļautos starptautiskā izglītības tendenču kontekstā. «Anketu, aptauju rezultāti fiksē, ka pastāvošā mūsu izglītības sistēmas politizācija, birokratizācija padara mūsu izglītības sistēmu nekonkurētspējīgu, noslēgtu, monopolizētu. Arvien pieaugošas brīvības un mobilitātes situācijā valsts ievieš arvien stingrākus kontroles ietvarus.» (M. Dragile) Bet man te nav vajadzīga ar apzināti politizētas izglītības sistēmas pūlēm uzturēta divkopienu sabiedrība. Izglītības sistēmas profesionālismam mūsu zemē jābūt tik augstam, lai nodrošinātu pārliecinošu Latvijas ļaužu konkurētspēju pasaulē un vēlmi veidot te vienotu sabiedrību nacionālā valstī.