Literatūra ir māksla, nevis moralizējošs traktāts
Tiem, kuri vēlas samazināt literatūras stundu skaitu skolās, inteliģences vairs nav. Varbūt labākajā gadījumā nācijas kultūra tiem liekas «nozare». Un literatūra tad nu būtu šīs «nozares» elements, detaļa. Bet, ja kultūras, kultūrpolitikas izpratne valstī aprobežojas tikai ar Kultūras ministrijas funkciju aprakstu, tad par nācijas kultūru var runāt visai nosacīti. Un tagad varbūt ir loģiski kā vecos laikos gaidīt, ka literatūras stundu samazināšanai sekos arī kāds skolās aizliegtās literatūras saraksts. Vai ne?
Man institūtā bija lielisks augstākās matemātikas pasniedzējs. Usmanovs. Uzbeks. Es it kā biju viņa ieredzēts, un viņš mani pamatīgi dresēja. Viņš mēdza teikt: ja tu mūsu lietās netiec kaut kam klāt, palasi Dostojevski. Iespējams, tās tikai iedomas, bet dažbrīd tiešām likās, ka tāda lasīšana kaut ko atver. Maina domu kārtību, vai. Varbūt kādam citam to spēj dot mūzika.
Un vēl. Mums Saeimā tagad visai daudz jaunu deputātu. Bet - viņu partiju programmas ir pavājas, nesavāktas, un viņu individuālā izteiksme lielākoties ir stereotipa, bez personības šarma. Un tas nu gan nāk no tā, ka - vai nu viņi paši skolā nav pienācīgi mācījušies literatūru, vai arī tā viņiem nav pienācīgi mācīta. Iespējams, mācīta bez skolotāja ieinteresētības, viņa personības klātbūtnes. Var just, ka viņiem nav bijis pienācīga treniņa pat diktātu un sacerējumu rakstīšanā. Jo pat tad, ja Saeimā vai citur publiski tiek apspriests kaut kas pagalam vienkāršs, viņi nereti grābstās, viņu domas mētājas... Viņi tās nespēj kā pienākas nodefinēt pat rakstiski (skat. tā saukto politiķu komentārus tīklā). Starp citu, Ļevs Tolstojs jau 1906. gadā kādā intervijā teica, ka viņu dara niknu tie parlamentārieši, kuri ir zem vidējā līmeņa, taču jūtas pietiekami pašapzinīgi, lai lemtu tūkstošu un miljonu likteņus.
Varbūt šiem ļaudīm literatūra ir mācīta kā tekstu, to fragmentu kopums, bet - ne kā kultūra. Pat estētiskās gaumes līmenī, nerunājot nemaz par tādām lietām kā domāšana, iztēle, prasme jēdzīgi izteikties un ne mazāk svarīgākā prasme klausīties. Un kur tad vēl priekšstats par cilvēku pasauli, tās raksturiem, spēja labāk saprast laiku, kurā tu esi, un iekļauties tajā... Turklāt, ja pats esi jēdzīgs un ja skolotājs ir jēdzīgs, tad tu mācēsi arī polemizēt ar tā saukto autora nostāju. Un tas būs vērtīgs treniņš, kas derēs visās dzīves jomās.
Literatūra derēs visās dzīves jomās.
Es te ne mirkli neaizmirstu, ka literatūra ir māksla, nevis moralizējošs traktāts. Bauda - tas ir vārds, kas nav atraujams no patiesa mākslas darba. Jā, saistībā ar to var lietot arī vārdus «patriotisms», «pilsoniskums» vai «audzināšana»... Bet es teiktu, ka labais efekts te lielā mērā ir atkarīgs no skolotāja profesionālisma. Jo skolēns un skolotājs - tie abi kopā mācās saprast autoru. Un es skolu programmās iekļautu dažādus, arī visādā ziņā sarežģītus daiļdarbus (!). Nesen svinējām Aleksandra Čaka 117. dzimšanas dienu. Runājām par Mūžības skartajiem. Vai kāds teiks, ka Čaks, tos rakstīdams, nav domājis par savu tautu, tās varonību?
Bet galvenais, ko es no šādām un līdzīgām kultūru degradējošām iegribām joprojām (esmu ko līdzīgu jau rakstījis) secinu, ir tas, ka:
- kultūrpolitika, pareizāk - tās sašaurinātā izpratne (kultūra - tik vien kā no ikdienas vides pastarpināts brīnums, kuru var gan nopirkt, apskatīt, bet kuru nevar dzīvot, kuru vairs nav obligāti dzīvot, katram dzīvot), ir veicinājusi inteliģences atrautību no tautas, veicinājusi sociālo noslāņošanos;
- mums ir «Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2014.-2020.». To ievadā teikts, ka «pamatnostādnēs integrēti hierarhiski augstākstāvošos nacionāla līmeņa dokumentos noteiktie politikas mērķi un uzdevumi, no otras puses, ņemtas vērā prioritātes, kas formulētas kultūras nozaru un starpnozaru attīstības stratēģijās...». Es palūkoju šo «starpnozaru attīstības stratēģiju» praksi un vietās, kur to palūkoju, secināju, ka vārds «integrācija» ticis lietots bez nopietna nolūka to īstenot. Dažviet bijusi vien fragmentāra mijiedarbība. Vai varbūt mēs redzam šo kultūrpolitisko «integrāciju» attieksmē pret veselības aprūpes pieejamību, pret skolu reformu, mūsu divkopienu attiecībām...?;
- mēs piemirstam, ka Latvijā varas suverēns ir tauta. Tad kāpēc mums arvien nav pienācīgas infrastruktūras, nav pietiekamu pārvaldes mehānismu, lai iemiesotu uzskatu, ka kultūra nav vis kāda savrupa «nozare», bet gan vispārēja un vispusīga tautas dzīves kvalitātes joma? Ja tā būtu, tad mēs literatūrā bez visa cita spētu saskatīt arī mūsu cilvēciskās pieredzes pārmatošanas potenciālu.