Otrdienas vakars bija reti izdevies. Katrs politiķis neatkarīgi no bikšu krāsas dabūja sev zobos garšīgu kauliņu, ko tūdaļ, atkarībā no bikšu krāsas, metās publiski zelēt.
Bet arī katrs pavalstnieks dabūja savam prātam, temperamentam vai kretīnismam garšīgu gabaliņu iz dzīves. Vai nu virtuāli, no zilā draudziņa, vai klātienē Vecrīgā, kur tovakar tika izspēlēti divi (vismaz divi) scenāriji. Nav un nez vai būs skaidrs, vai abu režisori bija saistīti, bet tas, ka tie bija scenāriji, man šaubas nerada. Izmantojot Doma laukuma lozungus, pirmo scenāriju varētu nosaukt Atlaist Saeimu!, otro – Nepis pingvīnu!
Atlaist Saeimu!
Pirmais scenārijs, protams, bija galvenais un būtiskais, taču jau dažas minūtes pēc laukumā kopīgi nodziedātās himnas tas ij medijos, ij prātos bija kļuvis sekundārs, gandrīz nodzēsts. Doma laukuma mītiņa saturs, protams, paliek tas svarīgākais, bet notikumu tālākā attīstība deva lielākas iespējas šos divus vārdus – Atlaist Saeimu! – padarīt par politiskā mārketinga, politiskā tirgus preci. Mītiņš pats par sevi bija tāds mīlīgs un ne uz ko tieši neprovocēja. Tomēr atsevišķās izpausmēs tā organizatori nebija bijuši uzdevumu augstumos. Pirmkārt, šāda rakstura publiskām gaismas lietām jānotiek gaismā, nevis mākslīgā apgaismojumā. Otrkārt, tām ir jāgatavojas katrā sīkumā. No runātājiem, manuprāt, tikai Dace Pastare spēja pacelt savas lietas un sāpes par valsts lietām lakoniski un reljefi. Rēķinoties ar to, ka viņas priekšā tūkstoši, kuriem citas, savas sāpes. Pārējie atskaņoja vai nu vispārīgas vietas vai savas lietas. Ar kādu emocionālu līmeni mītiņš sākās, ar tādu beidzās. Tam nebija un varbūt ar" nebija gribēta nekāda emocionāla kulminācija. Jo, treškārt, netika piedāvāta nekāda konkrēta šo divu galveno vārdu – Atlaist Saeimu! – īstenošanas tehnoloģija, tās instrumentācija. Tika teikts: kaut kas būs. Netika teikts: mēs tagad visi kopā tad un tad darīsim to un to. Pilnīgi iespējams, ka nenoteikta rīcības perspektīva vairoja otrās izrādes dalībnieku skaitu. Turklāt Saeimas atlaišanas mērķis saistībā ar klātesošo noskaņojumiem (no "godīgu politiku!" līdz "brīvu Latviju vienotā Krievijā!") paliek brīvi interpretējams. Un – rada pamatu turpmāku pseidoscenāriju tiražēšanai. Līdzīgi Skolotāju kongresa valdes ieteikumam "labas gribas spītā miermīlīgi ielenkt Saeimu, sildīties pie ugunskuriem, kamēr pēdējais deputāts..." Un kas tad tajā laikā, ja vara būs paralizēta, iekasēs nodokļus jūsu apšķērētajām algām? Pirmāk vajadzētu atbildēt uz jautājumu sev: kāpēc sabiedrība tikusi no saviem gara priekšstāvjiem tā orientēta un audzināta, ka brīvā valstī līdz šim spējusi sev noteikt tikai sliktu varu? Bet, ja gribas ko reālu izdarīt, tad skolotāju kongress, ņemot vērā, ka skolotāji pagaidām vēl sastopami katrā Latvijas malā, un arī katra 13. janvāra pasākumu rīkojusī organizācija varētu pacensties nodefinēt vismaz simt cilvēkus, par kuriem Skolotāju kongress un citi uzņemas atbildību kā par godīgiem un prasmīgiem politiķiem, kas tika solīti atlaistās Saeimas vietā. Tas būtu daudz labāk nekā gvelzt patētiskas, dekoratīvas muļķības.
Nedrāz pingvīnu!
Otrais scenārijs apliecināja, cik laukumā nesaspiesti pingvīni, ja ne efektīvāki, tad tomēr efektīgāki par saspiestajiem. Liela daļa klātesošo, pamatā jauni ļaudis, laukumā gaidīja aicinājumu uz rīcību. Nesagaidījuši aicinājumu augstāka līmeņa darbībai, daļa no tiem izpaudās padibeņu līmenī. Daļa no tiem, kuri nāca uz šo mītiņu vai piketu saistībā ar tā deklarēto tēmu. Nevis tie, kuriem galvenais jau sākotnēji bija otrais scenārijs pats par sevi. Ne policijai, ne medijiem, ne pasākuma rīkotājiem nevajadzētu izlikties nezinām šos noskaņojumus laikus. Manuprāt, tie bija vispārzināmi. Manuprāt, Neatkarīgā bija ar to rēķinājusies un kā medijs sagatavojusies iespējamajam. Savukārt Dienas vēlēšanās (14. 01. 2009.) padarīt cilvēkiem dramatisku situāciju par mārketinga, tai skaitā starpmediju kašķa, spekulāciju labi apliecina, ar ko tagad nodarbosies politiskais krējums. Tie – ij pozīcija, ij opozīcija – nu kā suņi plosīs vārdus "atlaist Saeimu!", lai iespējami lielāku gabalu dabūtu katrs zem sava deķa. Bez šīs spekulācijas neiztika arī laukumā. Ja galvenais tur bija vārds "tauta", vienoti ļaudis, tad partiju izkārtnes tur bija pilnīgi liekas. Diemžēl otrais scenārijs dod iespēju izvērst šīs spekulācijas. Acīmredzot tas faktiski nozīmēs pievēršanos, manuprāt, kompromisa risinājumam: vispirms – jauns vēlēšanu likums, Saeimas atlaišana – pēc tam. Šāda notikumu gaita nav izslēgta arī tad, ja Saeima izpilda Zatlera uzstādīto ultimātu un pieņem sen prasītos Satversmes grozījumus. Un arī tad, ja nepieņem, ja tiek sākta Saeimas atlaišana. Process netaps pabeigts līdz pašvaldību un eiroparlamenta vēlēšanām. Tās savukārt būs ij poligons, ij tests, saskaņā ar kuru esošās varas partijas noteiks turpmāko rīcības, pašsaglabāšanās tehnoloģiju. Ij opozīcija, ij pozīcija. Jo tas, ka tika uzskatāmi nodemonstrēts – "tautas pacietības mērs" var būt mērāms arī nozagtās alkohola pudelēs, daudziem politiskiem brašuļiem, cerams, lika padomāt par to, ka hormonālās vētras var nebūt labākais veids, kā dabūt labu Saeimu. Jānodrošina Saeima nevis kā neinformētu emocionālu profānu, bet kā apzinātas izvēles rezultāts. Ne dusmas, ne šņabis neattaisno noziedzīgu rīcību. Turklāt no marodieriem, histēriķiem un "apdzērušamies urlām", kuri sajūsmā sludināja, ka iestājies "demolētāju laiks", ir bezcerīgi gaidīt solīto godīgo politiku.
Tāpēc ir ļoti svarīgi noskaidrot un cilvēkiem skaidri pateikt, kas inspirēja otro scenāriju, kas mobilizēja tam statistus, no kurienes grautiņiem aug kājas. Cik var saprast no ziņām, policijai pagaidām nav skaidrības, vai notika kaut kas "spontāns un stihisks" vai arī "nemieri bija sagatavoti".
Reāli policija visumā rīkojās samērā normāli un īpašas pretenzijas nav pelnījusi. Turklāt es ieteiktu šādas situācijas komentēt žurnālistiem, kuri vai nu izgājuši kārtīgu dienestu armijā, vai vismaz piedalījušies pāris normālos ielu kautiņos, kur katrā pusē vairāki desmiti džeku. Tad nebūs jākrīt afekta stāvoklī no tā, ka policists nestāv aiz katra un nesavāc pūli uzreiz, pat ja spēki un līdzekļu arsenāls to atļauj. Tam var būt savi apsvērumi. Piemēram, ceru, ka policijas rīcībā nu būs no simtiem vai tūkstošiem seju veidota portretu galerija, un nākamreiz, ja kas, jau būs skaidrāks, kuri no tās ir stihiski, bet kuri profesionāli šmurguļi.
Tomēr dažas epizodes vedināja domāt, ka policisti ir ne tik daudz pasīvi, cik piedalās scenārijā. Piemēram, noskatīšanās, kā demolē šo tehniku. Varbūt policija mazliet spēlējās. Kāpēc – mākoņainās perspektīvas, pozīcijas pasūtītā rīcības stila dēļ, vai tāpēc, lai dotu mājienu, ka kaut kādā mērā "saprot" protestētājus, tas jānoskaidro. Bet – nav iemesla teikt, ka policija savu nepadarīja.
Iespējams, otrajam scenārijam nav viena vai divas, bet trīs vai sešas kājas, kuras aug no dažādiem ķermeņiem. Bet stihisks tas nebija gan. Kāpēc? Pirmkārt, laukumā bija ļaudis, kas bija nākuši tikai "otrās daļas" dēļ. Un bija ļaudis, kas atnāca uz "otro daļu". Otrkārt, pats pikets kā tāds iemeslus stihiskumam neradīja. Lai arī uzdevumi sanākušajiem netika doti, lielā mērā pasākums izvērtās kārtējā politmuzikālā atrakcijā. Tomēr tauta izkliedzās, šis kliedziens – atšķirībā no pagājušās reizes – pārtapa samērā ciešamā aicinājumā, ko uz karstām pēdām saņēma Zatlers. Stihisku niknumu, kas plūstu pāri pirmā scenārija malām, šis pasākums kā tāds neakumulēja. Tātad tam bija jāakumulējas kur citur. Treškārt, pēc himnas notika visai dīvainas ļaužu grupu kustības ij virzienā no Doma laukuma, ij virzienā uz Doma laukumu. To pamanīju ne tikai es (sk. komentārus ves.lv, delfi.lv). Treškārt, šo to atklāja video un fotomateriāls dažādos portālos, ko redzēju pēc astoņiem vakarā. Protams, man var šilierēties, bet, piemēram, likās (!), ka redzēju grupu, kuru kāds izrīko, bet pēc tam pāris reizes grupas, kuras izrīko kāds no šajā iepriekš redzētajā grupā stāvējušajiem. To pašu avotu ķīķerējot, likās – nav tiesa apgalvot: starp tiem, kas ālējās, nebija sabiedriski aktīvu, policijai zināmu organizāciju pārstāvju. Par grautiņiem un ālēšanos katram, ij scenāristiem, ij izpildītājiem jāsaņem, ko tie pelnījuši. Savukārt tiem, kas anonīmi turpina priecāties par to, ka "tautas pacietības mērs" visefektīgāk spēj izpausties deģeneratīvi, var novēlēt, lai pirms nākamās šādas reizes akmens vispirms ielido viņu pašu guļamistabā un Molotova kokteilis viņu pašu tačkas stiklos.
Taču – nav ļaunuma bez labuma. Arī no neoficiālās pasākuma daļas ir izlobāmas nopietnas politiskas mācības un gudrs padomiņš. Piemēram. Ne velti satraukušies tie (arī opozīcija), kas gribētu, tupot uz "miermīlīgām barikādēm", nomainīt esošo politisko eliti (pozīciju) ar sevi. Šāds scenārijs var nesanākt. Jo priekšroka ij "krievu", ij "latviešu" galā var tikt atdota nevis tiem, kuri, kad likušies sev lieli drosminieki un patrioti, uzkož drosmei virsū dziesmu, bet daudz radikālāk noskaņotiem ļaudīm, kuri, pirmkārt, spēj noturēt kaut ko vairāk par tējkarotīti vai dakšām, otrkārt, spēj postpadomju japiju relatīvismam likt pretī šādus vai tādus, bet skaidri definētus uzskatus. Ar to jārēķinās.