Vara mums tāda, kādu esam pelnījuši

Lai arī es lielā mērā piekrītu Aldim Gobzemam (sk. NRA, 31.10.2019.) , ka valsts politiskā vara ir sajukusi prātā no varas, man ne tuvu nav pieņemams tas, ka Latvijas valsts parlaments – Saeima – tiek padarīs par tādu kā peramo zēnu. Pirms to apgalvot, mums ar vislielāko nopietnību jāpaskatās spogulī pašiem uz sevi. Kāpēc politiskās partijas ir kļuvušas par korporatīvu interešu grupējumiem?

Kāpēc mēs, elektorāts, esam ļāvuši tām atsvešināties no sevis, kāpēc mēs partiju rīcību gan parlamentā, gan ārpus tā katrs savā ideoloģisko, politisko uzskatu spektrā, taču jau būdami pilsoņi, diendienā aktīvi nekontrolējam? Bet, ja mēs to nedarām, tad nav ko (arī Aldim Gobzemam) gaudot par to, ka mēs dabūjam tādu varu, kādu paši - Latvijas pilsoņi - esam pelnījuši.

Esmu jau sācis savos tekstiņos pavērst atbildību arī uz mūsu - pilsoņu - pusi (tas ne mazākā mērā neatbrīvo politiķus no mūsu viņiem deleģētās atbildības par varas īstenojuma kvalitāti). Bet, ja mēs vēlamies te saglabāties kā tauta, kā latvieši, tad manā uztverē tieši mēs esam tie, kuriem jādiktē (!) varai savi noteikumi. Jā, lielā mērā es to tā saku tāpēc, ka šīs Saeimas partiju kopuma valstiskā kvalitāte mani neapmierina. Bet - kas tad to nodrošina? Mūsu pašu pilsoniskā vienaldzība! Mēs esam pieļāvuši (pieņemsim) tādu it kā politisku partiju tapšanu, kuras pārstāv nevis dažādu, pietiekami plašu sabiedrības slāņu politiskos uzskatus, (liberālus, konservatīvus, sociāldemokrātiskus...), bet tik vien kā degradē valsts politiku, pārstāvot kaut kādus valstiski aprobežotus, savtīgus interešu kopumus.

Tiešām, varbūt var lielā mērā piekrist arī Lato Lapsam (sk. NRA, 4.11. 2019.), ka kolaboranti šeit joprojām dzīvo kā nieres taukos. Taču būtu vērts tikt skaidrībā arī par mūsdienu kolaborantu «firmas zīmēm». Cik tad ilgi var patērēt padomju laika uztveres stereotipus pašiem savas ar valsts apziņu un atbildību par nāciju saistītās gļēvulības un inertuma attaisnošanai? Redz, mēs visai inerti, pasīvi uztveram, piemēram, ziņu, ka jo daudzi Latgales ciemi palikuši pilnīgi tukši, bet, ja gribēsim, lai Latvijas lauku teritorijas ir apdzīvotas, tās var nākties piepildīt ar arābiem vai afrikāņiem. Vai tad mēs to uzdrīkstēsimies saukt par okupāciju? Nekādā ziņā! Lai arī šī situācija būs mūsu pašu pilsoniskās bezatbildības radīta. Jo, ja dzimtene mums nav vērtība, kuru lolot ar savu dzīves praksi (!), tad jebkura no savas Tēvijas pastarpināta jūtināšanās par to man šķiet pretīga.

Nupat bija filmas Dvēseļu putenis pirmizrāde. Droši vien daudzi pat asaru nolēja par tā laika latviešu puikām. Bet vai tad tagad nenotiek tāds pats, tikai citādi formatēts (tautas iztērēšanās, izklīšanas...) dvēseļu putenis? Kur ir brīvprātīgie, kas to saprot un gan varas, gan politikas, gan tautas līmenī spēj tam radīt efektīvu pretsparu?

Vārdu sakot, man gribētos arī no kolēģiem dzirdēt ne tik vien kā situācijas konstatācijas, bet arī to, kā tikt ar situāciju galā. Es pats laikam jau esmu par vecu, jo man vēl nav sistēmiska redzējuma par to, ko vajag darīt. Taču es par to arvien domāju. Tomēr - mani ne sevišķi aizrauj šie apgalvojumi par politiskās varas ārprātu, par Kariņa valdības jukšanu prātā vai par to, ka kolaboranti te arvien dzīvo kā nieres taukos. Kāpēc tad tas tā teju trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas vēl arvien ir? Padomāsim beidzot par to nopietni un paskatīsimies spogulī paši uz sevi! Vai tiešām mēs paši gribam radīt Latviju? Vai arī atkal gribam, lai mums Latviju un mūsu patību no kaut kurienes - no Eiropas, no Krievijas, no Āfrikas - uzdāvina? Kļūsim reiz savas valsts pilsoņi pēc būtības. Pilsoņi, kuri spēj būt atbildīgi par tās politiskās varas kvalitāti, kuru paši izvēlas un kuri spēj šo varu operatīvi aizvākt, ja tā nepilda savas funkcijas kā pienākas. Lamāt varu allaž ir ērti un patīkami. Taču iegaumēsim to, ka mēs savas valsts tomēr demokrātiskajā iekārtā paši esam šo varu un tās kvalitāti radījuši.