Vai Latvija spēcina NATO?

Latvijas drošības «jumts» ir dalība NATO. Bet man tomēr gribas jautāt – vai Latvija ar savu pašas drošības politiku spēcina NATO? Vai arī vājina aliansi vien kā tās drošības garantiju patērētāja?

Jo man valsts drošības un aizsardzības garants pamatā nav vis dalība kādās militārās kopienās, man tas nav modernu stroķīšu daudzums un lielums, kā arī militārās formās tērptu zaldātiņu skaits. Mūsdienās, vērtējot iespējamo draudu izpausmju un formu kopumu, man galvenais drošības faktors tomēr ir nevis kādi ārējie faktori un konteksti, bet gan pašas valsts un tautas kvalitāte. Protams, bruņotajiem spēkiem Latvijas situācijā var būt ļoti būtiska nozīme kādās taktiska mēroga būšanās un operācijās. Protams, mēs cīnīsimies par savu teritoriālo neaizskaramību, par brīvību un neatkarību, par sociālo drošību... Taču, vērtējot mūsdienu karu iespējamo formātu, iespējamo izpausmju kopumu un arī mūsu valsts mērogu samērā ar iespējamajiem agresoriem, mūsu bruņotie spēki ir gan atturošais, bet ne uzvaras (!) faktors. Ja es kļūdos, tad gribu uzreiz dzirdēt pretargumentus. Bet pagaidām man mūsdienu draudu un pretstatu kontekstā uzvaras faktors nav vis valstu nacionālās armijas katra par sevi, bet dalība NATO.

Kāpēc es tā domāju? Pirmkārt, tāpēc, ka valsts drošību veido mūsu katra, katras personas fiziskās, garīgās, intelektuālās drošības iespējas. No šī līmeņa izriet sabiedrības drošība, mūsu kopības sajūta u.tml. Vai mums ir stabila sociālās attīstības perspektīva visiem sabiedrības līmeņiem? Pagaidām es par to šaubos. Bet pēc tam seko valsts intereses, mūsu spēja kā kopumam nosargāt tās veselumu, suverenitātes neaizskaramību, vienlīdzību un līdztiesību starptautiskajās attiecībās. Otrkārt, ikvienai valstij, sociālai kopienai, protams, jārēķinās ar to, ka var rasties gan ārēji, gan iekšēji draudi. Bet vai mēs esam tos pietiekami aptveroši, reāli un profesionāli analizējuši un definējuši? Mēs te nupat slavējām Latvijas zinātni, kura varas dēļ paliekot uz papīra, taču man šķiet, ka Latvijas drošība (iekšējā un ārējā), visefektīvākie ceļi, kā mums rast optimālus kompromisus starp dažādiem viedokļiem, lai beidzot nonāktu līdz vienotām nacionālajām interesēm, zinātnes līmenī nav tikusi pienācīgi un vispusīgi vērtēta. Manuprāt, tas ir svarīgs drošības faktors. Treškārt, vai ir pienācīgi un atklāti novērtēti tie faktori, tie draudi valsts drošībai, kuri nāk tepat no valsts varas puses? Te vietā arī jautājums - cik organiski un pārdomāti mēs kā valsts spējam efektīvi iekļauties globālās drošības apgādāšanā? Vai mums ir tam atbilstoša stratēģija? Ceturtkārt, es te uzdrīkstos mazliet apšaubīt valsts tiesisko un politisko drošību, jo man šķiet, ka mēs gan savu nacionālās suverenitātes neaizskaramību, gan arī savas valsts konstitucionālo iekārtu esam ārēju spēku ietekmes dēļ no savas pašu teikšanas pastarpinājuši. Līdzīgi kā tiesību kopuma uztveri un izpildīšanu. Mūsu politisko sistēmu, manuprāt, nevar uzskatīt par pārlieku patstāvīgu. Piektkārt, jātur prātā, ka absolūta drošība nav iespējama. Tāpēc, jo vairāk, jāpārstāj muldēt par drošību vispār, bet iespējami konkrēti jāvērtē iekšējie un ārējie draudi, to līmenis pašu telpā. Mums katram būtu jāzina nevis pasakas par apdraudējumu, bet reālais draudu līmenis konkrētā laika perspektīvā. Sestkārt, patlaban ļoti svarīgs drošības faktors ir informatīvā drošība. Jājautā - vai esam pietiekami gādājuši, lai mūsu tautas un cilvēku intelektuālais, kultūras sniegums ir pietiekami pasargāts no mums naidīgām idejām? Tepat jāpiebilst, ka aizsargātai un drošībā jābūt arī nācijas morālajai veselībai. Politikas līmenī tas saistāms gan ar tradicionālo latvju kultūras formu, gan ar, piemēram, tradicionālo konfesiju atbalstu. Septītkārt, es te ne mazākajā mērā netaisos atraut no valsts interesēm vārdus «nacionālās intereses», «nacionālais pienākums»... Es vienkārši savā prātā lieku tās virs valsts interesēm. Jo valsts manā uztverē pamatā ir izpildmehānisms, kuram šīs intereses un pienākumi jānodrošina.

Vārdu sakot, es uzskatu, ka Latvijā gan valsts, gan nacionālā līmenī vēl nav paveikts pietiekami daudz, lai gan valsts un sabiedrības pastāvēšana būtu organiski vienotas, gan arī iekšējās un ārējās, esošās un iespējamās problēmas tiktu pietiekami kvalitatīvi kontrolētas. Ar tik vien kā diviem procentiem no IKP aizsardzībai to paveikt nebūs iespējams. Tam vajag kvalitatīvu valsts politiku.