Vēlējos, lai šo komentāru manā vietā sacer cilvēki, kuriem vēl nav divdesmit pieci. Staigāju pa ielām, piesējos jauniem puikām un meitenēm ar jautājumu – kas jums barikādes, barikāžu laiks? Dzirdēju gan daudz neziņas, gan arī daudz skaistu domu un vārdu. Paldies šiem puikām un meitenēm! Taču man gribējās no viņiem saņemt ne tik vien attieksmi, bet arī notikuma būtības atklāsmi. To nesaņēmu. Es te īpaši nevainoju skolu, jo man šķiet, ka mūsu visu paaudžu (arī manas, kas bija barikāžu aculiecinieki un dalībnieki) vēlme izzināt savas tautas senāko un neseno pagātni kopumā nav visai dziļa.
Tomēr es negribu šo komentāru radīt pats. Tāpēc piesaukšu te dažu man visnotaļ cienījamu cilvēku domas. Neatkarīgās lūgts, Valsts prezidents Egils Levits atrakstīja mums, lūk, ko: «Pateicos visiem vīriem un sievām, kuri bezbailīgi pirms 29 gadiem cēla Rīgā barikādes, lai aizstāvētu stratēģiski svarīgākos galvaspilsētas objektus. Pateicos arī viņu ģimenēm un paziņām, kuri sniedza atbalstu un palīdzību mūsu brīvības sargātājiem. Bez šo cilvēku cēlās rīcības Latvija, iespējams, nebūtu tāda, kādu to pazīstam šodien. Demokrātiska valsts nevar pastāvēt bez sabiedriski aktīviem cilvēkiem, tāpēc viņu ieguldījums atjaunotās Latvijas neatkarības nosargāšanā ir nenovērtējams - tā bija ne tikai fiziska būšana klāt, bet arī simboliska «barikāžu» sagraušana starp totalitāru un brīvu valsti.»
Savukārt kinorežisors, LZA Goda loceklis Jānis Streičs uzsver: «Ticu, ka tas tālais valsts augšāmcelšanās gads bija visgarākais katra latvieša mūžā. Man tas vijās kopā ar filmas Cilvēka bērns radīšanu. Es karsti vēlējos atdzīvināt to Latviju, kuru mums atņēma boļševisma okupācija. Nekad līdz 13. janvārim nebiju to izjutis kā savu asinsriti. Zinu, ka tā to juta ikviens. Un šī Latvija nav zudusi, jo Ideāls nezūd, kā viss, kas no Dieva. Varam zust tikai mēs paši. Un ja kāds raud, ka vairs neesam tādi kā bijām, tam jāpadomā, vai viņš pats jau nav zudis. Tādam jāatskatās un jāatgriežas pašam pie sevis kā tajās senajās barikāžu dienās, kad brīvā Latvijas valsts bija tikai mūsu karstā ticība. Tikai TICĪBA.»
Bet Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis teic, ka: «Mūsu baltiešu draugi, pieminot 1991. gada janvāra barikādes, ar skaudību min, ka Rīgas barikādes bija vislabāk organizētās un visiespaidīgākās. Jāpiezīmē, ka tās bija visiespaidīgākās pēc 2. pasaules kara kādā Eiropas pilsētā izveidotās barikādes. Turklāt to dalībnieki tās bija paredzējuši ne tikai kā simbolisku pretošanās līdzekli. Grūti ir aizmirst to, kas bija redzams barikāžu dalībnieku acīs - tūkstošiem cilvēku bija ieradušies barikādēs no visas Latvijas satikties ar savu likteni un, ja nepieciešams, ziedot savas dzīvības. Atceroties Atmodas laiku no šodienas skatupunkta, gribas uzsvērt, ka ne tikai barikādes, bet visa nevardarbīgā cīņa ceļā uz neatkarību bija īpaša, tautas pašapziņu un uzupurēšanās spējas raksturojoša. Īpašs politiskais fenomens bija arī pati Latvijas Tautas fronte. Tā baudīja milzīgu politiskās uzticības kapitālu. Tāpēc vēl jo sāpīgāka bija politiskās elites nespēja izmantot šo fantastisko kapitālu, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tā nomuļļāšana sīkpartijās, privatizējot atsevišķus politiskā kapitāla segmentus. Diemžēl līdz ar nāciju vienojošas politiskās organizācijas pazaudēšanu tika pazaudēts arī stratēģiskais redzējums. Politiķiem joprojām atsevišķi savas izdzīvošanas taktiskie uzdevumi šķiet daudz nozīmīgāki par nācijas un valsts ilgtermiņa interesēm.»
Savukārt māksliniece Inese Lieckalniņa, kura tolaik, var teikt, dzīvoja Doma laukumā un, kā pati saka, bija sviestmaizīšu smērētāja, uzskata: «Tas bija ļoti interesants un aizgrābjošs laiks. Man tas bija liels pārdzīvojums. Un tad, kad redzēju, ka gar Doma baznīcu lido lodes, lūdzu Dievu. Pie mums nāca daudzi cilvēki, bija tādi, kuri ilgāku laiku dzīvoja mūsu dzīvoklī gan pa dienu, gan nakti. Mums bija dzīvoklis Tirgoņu ielā. Mēs visu to atmosfēru gan dzirdējām, gan redzējām, gan sajutām. Tā teikt - bijām epicentrā. Un arī tagad, lai kā mums te tagad ikdienā iet, es esmu pārliecināta, ka arī šodien, ja vajadzētu, cilvēki tāpat sanāktu kopā. Esmu pārliecināta par to, ka savu teritoriju mēs turpmāk vienmēr aizstāvēsim.»
Ciktāl runāt par mani pašu, tad, kad nobeidza manu draugu Andri Slapiņu, man piemetās vectēva kaite. Vectēvs šāda vai tāda emocionāla saviļņojuma brīdī mēdza raudāt. Es raudāju par Andri. Un kopš tā laika emociju uzplūdu laikā arī man tek asaras.
Mūžīga piemiņa barikāžu laika varoņiem!