Valsts nedrīkst (!) pamest nevienu savu cilvēku!

Manā uztverē tautietes Kristīnes Misānes un viņas bērnu likteņa tēma jau sen un nepārprotami vairs nav ne Neatkarīgās, ne Vakara Ziņu, ne ar’ kāda cita medija tēma. Es iepazinos ar publiski atrodamo informācijas kopumu, un no tā man izriet, ka Kristīnes tēmai jau labu laiku vajadzēja būt Latvijas (!) Saeimas, Ārlietu un Tieslietu ministriju tēmai. Mani dikti izbrīna, kāpēc Latvijas vara līdz šim nav vīžojusi iesniegt Dānijas Karalistei ļoti nopietnu notu. Par ko? Par neeiropeisku (!) attieksmi pret ES telpas pilsoni un viņas ģimeni. Par faktisku ģimenes attiecību kropļošanu un degradēšanu. Es pieļauju, ka Kristīne nav ideāls cilvēks, bet viņa ir savējā. Par savējiem ir jāpastāv. Tāpēc es gribu redzēt, es pieprasu reljefu, konkrētu Latvijas varas institūciju darbību šajā lietā.

Jā, iespējams, Kristīne nav ideāls cilvēks. Jā, iespējams, Kristīne nav ideāla mamma. Bet - vai tad es te rakstu par viņu? Nē! Es te rakstu par valsts attieksmi. Tik vien kā par valsts attieksmi pret saviem cilvēkiem. Neviens no tiem manā uztverē nevar tikt pamests. Lai tas būtu bomzis, lai tas būtu noziedznieks, lai tā būtu prostitūta... Manuprāt, attieksmē pret Kristīni Latvijas valsts uzvedas kā gļēva liekule.

Taču es pats piekrītu cilvēkiem, kuri uzskata, ka valsts atbildību savu pilsoņu priekšā nosaka ne tikai aizsardzība no ārējiem draudiem, bet arī no iekšējām briesmām - ekonomikas krīzes, bandītisma, terorisma, dzīves apstākļu svārstībām. Varas politiskās un ekonomiskās situācijas kvalitāte nosaka valsts atbildības kvalitāti pret saviem pilsoņiem. Šī atbildība aptver gan materiālās, gan morālās mūsu dzīves vērtības.

Jā, es neaizmirstu, ka arī katrs pilsonis ir atbildīgs savas valsts priekšā. Ne tikai kā nodokļu maksātājs, bet arī kā savas tautas, nācijas kvalitātes garants. Tam viņam ir kaut vai viņa ģimene.

Jā, arī globālās izmaiņas iespaido valsts atbildību savu pilsoņu priekšā, kā arī pašu pilsoņu vajadzības un prasības. Elementārā līmenī tautai ir jāsaglabā normāli dzīves apstākļi. Dzimstības potenciāls, pienācīgi ģimeņu ienākumi, veselības aprūpe, kas mazina mirstību... Vislabākā, protams, būtu tiešā, ikdienišķā ietekme, ikdienišķs efekts, nevis kaut kādas atsvešinātas, pastarpinātas varas kungu pļāpas.

Taču es gribu paplašināt šo tēmu un vērst uzmanību kaut vai uz to, ka mūsu cilvēku statusu lielā mērā nosaka arī mūsu valsts ārpolitikas kvalitāte. Tā taču neraksturo tik vien kā varas pozas šādos vai tādos «augstāko aprindu» randiņos, tai taču pamatā būtu jāgarantē mūsu pilsoņu, mūsu uzņēmīgo cilvēku spēja pilnvērtīgi iekļauties pasaules apritē, pasaules sabiedriskajā kontekstā ikvienā Zemes malā. Tas nebūt nenozīmē, ka valstij, varai nevar būt sava attieksme pret cilvēku, viņa rīcību. Taču jebkurā gadījumā valstij, pirmkārt, ir jāpastāv kā vienotam veselumam, otrkārt, tai ir jāglabā atbildība savu pilsoņu priekšā. Protams, šī atbildība manā uztverē ietver gan valsts varas pienākumu novērst kādus negaidītus, necerētus, tautai pretīgus pasākumus, gan veidot mūsu dzīvei labvēlīgu vidi (ieskaitot dabas vidi), vārdu sakot, novērst visu, kas var novest pie valsts destrukcijas un dekonstrukcijas.

Pagaidām es mūsu valsts varas politikā nesaskatu īpašus, mērķtiecīgus centienus, kas to stabili nodrošinātu. Piemēram, kas te ir patriotiskā audzināšana - nopietna dzīves, valsts prakse vai plakātiska izrādīšanās? Pagaidām man šķiet, ka pamatā tā ir izrādīšanās. Piemēram, vai valsts varas politikai ir nopietna rīcības programma, kas mazinātu šķirbu starp bagāto un nabago slāņiem. Ļaudis vienā laidā runā, ka varas kungi un dāmas izmanto savu varu, savu stāvokli savtīgos nolūkos. Proti - zagšanai. Cik operatīva un efektīva ir attiecīgo institūciju rīcība šajā ziņā? Manuprāt, ārkārtīgi neefektīva. Tāpēc mēs līdz šim arī nespējam kā pienākas runāt par varas un pilsoņu savstarpējo atbildību savas valsts priekšā. Lielā mērā tieši mūsu valsts varas kvalitāte ir vainojama pie tā, ka mūsu pašapziņa, mūsu pašlepnums top itin kā atsvešināti, pastarpināti no savas valsts, nevis piesaistīti tai, kā pienāktos. Lūk, tā!