Ar armiju vien "X stundu" nepārvarēt

© F64 Photo Agency

Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks Neatkarīgajā (3.02.2020.) teic: «X stunda var pienākt, nevajag dzīvot ilūzijās.» Lielās līnijās domājot, tā tiešām var notikt.

Taču, ciktāl runāt par to, kā tikt galā ar ilūzijām, manas un ministra domas krietni dalās. Jā, es viņam piekrītu viņa resora problēmu traktējumā, taču manā uztverē ne 2% no budžeta aizsardzībai, ne armijas bruņojuma kvalitāte nav tie galvenie faktori, kuri ļaus mums nopietni rēķināties ar iespējamo X stundu.

Manā izpratnē galvenie faktori te ir - tautas stabilitāte, tie reālie apstākļi, kuri noteiktu latviešu un citu valsts iedzīvotāju vēlmi patiesi turēties pie savas zemes un, ja kas, vienoti pastāvēt par to. Nevis paklīst, kur pagadās. Pat intervijā minēto jauniešu gļēvumu, manuprāt, pamatā nosaka ne tik daudz kādas bailes, cik pienācīgas savas nākotnes motivācijas trūkums pašiem savā valstī - Latvijā. Vēl man šāds būtisks faktors ir - droša un stabila valsts politikas nodrošināta aizmugure visai sabiedrībai. Gan tautsaimniecībā, gan sociālajā jomā, gan - ar izglītības, veselības aizsardzības, kultūras spēku un spēju apgādāta nākotne. Vēl man šāds faktors ir nācijas demogrāfiskā perspektīva. Un vēl man šāds faktors (sevišķi mazai valstij) ir spēja adekvāti, reālpolitiski un sev maksimāli izdevīgi rīkoties reālā situācijā, lai no kuras puses tā nāktu. Valstij un tautai X stundā ir jāizdzīvo. Ar armiju un bruņotajiem spēkiem vien to, manuprāt, nepanākt. Tāpēc ministra apsvērumi man šķiet pārlieku resoriski, nozarē ieciklēti, nevis izvērsti visā nācijā. Piemēram, man savulaik it kā bija padomju desanta karaspēka līmeņa sagatavotība. Bet - tas nepasargāja PSRS no X stundas.

Jā, patiesi, «sargā pats sevi, un Dievs tevi sargās. Pēc būtības mūsu bruņotie spēki, Zemessardze un visa aizsardzības sistēma ir apdrošināšanas sistēma. Tu maksā apdrošināšanai, lai ar tevi nekas nenotiktu. Visas mūsu investīcijas drošībā ir balstītas uz nepieciešamību atturēt jebkuru uzbrukumu. Jo karš posta, miers ļauj augt» (A. Pabriks).

Bet - apdrošināšanas sistēma X stundas situācijā diemžēl nav garantiju sistēma. Ne manu, ne tautas dzīvību tā šādā situācijā negarantē.

Turklāt mani šajā, teiksim, taktiskajā līmenī, protams, iespaido arī dati, ka Latviju ar ieročiem rokās gatavi aizstāvēt tik vien kā 31% ļaužu, bet nemilitārā veidā - tik vien kā 55%. Lai arī ministrs uzskata, ka «aug iedzīvotāju izpratne par to, kas jādara krīzes situācijās», un ka kopumā «situācija lēnām uzlabojas», tad, ja tauta turpinās izklīst un šo telpu piepildīs svešs darbaspēks, kādus mērķus savas (!) nācijas drošībai un tautas nākamībai mēs izvirzīsim? Tik vien kā teritoriālus argumentus? Un - lai arī Latvijas apdraudējuma līmenis patlaban esot zems, sagatavotībai vienmēr it kā jābūt augstai.

Jo tiek apgalvots, ka X stundā mums nāksies izpaust sevi par 110 procentiem. Tiek apgalvots, ka X stundas situācijā tiks iesaistīti visi valsts iedzīvotāji (visi!? - un stundas laikā? Cik tas reāli? Pamatojiet!). Turpretī tiek apgalvots arī tas, ka X stundas laikā mēs varēsim paļauties tikai uz apmācītajiem. Tas jau ir ticamāk. Mēs varam komplektēt savas «atkāpšanās mugursomas», cik un kā uziet, taču pagaidām oficiālā attieksme mudina vairākumu no mums dzīvot ilūzijās. Vai tas būtu karš ar kādu konkrētu valsti vai hibrīdkarš, vai vēl kāda moderna kara forma. Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka no varas iestādēm tiek gaidīta pavisam konkrēta informācija. Instrukcijas, ieteikumi, padomi, kā pasargāt sevi un savus tuvākos. Tiek sacīts, ka mūsu sabiedrība ar katru gadu kļūst aizvien ievainojamāka, un kā viens no iemesliem minēts - Latvijā vairs nav obligātā militārā dienesta, jo tad, kad tas bija, mēs pēc avārijas Černobiļā esot zinājuši kaut vai kālija jodīda tablešu vērtību. Un, šķiet, Juris Lorencs teicis, ka vēl viens sabiedrības ievainojamības iemesls - urbanizācija, atkarība no modernajām tehnoloģijām. Jo arī pie mums ar katru gadu samazinās to cilvēku skaits, kuri mācētu izdzīvot pat ne mežā, bet vienkārši lauku sētā. Ko tam var likt pretī, ko var piedāvāt visai (!) Latvijas sabiedrībai Aizsardzības ministrija?

Viedokļi

Infektoloģija man ir aizraušanās, nevis specialitāte. Šis raksts ir tapis nevis tādēļ, ka es kaut minimāli zināšanās par putnu gripu varu sacensties ar profesoriem Ludmilu Vīksnu, Ugu Dumpi, Indru Zeltiņu, Jeļenu Storoženko, Aigaru Reini vai Sniedzi Laivacumu, bet tādēļ, ka rakstu ātri un relatīvi vienkārši. Iepriekšminētos un arī citus infektologus es dievinu, apbrīnoju, ar patiesu interesi klausos viņu lekcijas un lasu viņu rakstus, un katram, kam manu zināšanu nešķiet pietiekami, aicinu vērsties pie infektoloģijas guru. Šī rakstiņa pamatā ir informācija, kas nāk no ASV slimību kontroles un prevencijas centra portāla (cdc.gov) un Amerikas Ārstu savienības žurnāla JAMA. Kāpēc Amerikas materiāls? Vienkārši – 6. janvārī izplatījās pamatota informācija, ka ASV miris pacients ar putnu gripu, bet Latvijas portālos un sociālajos tīklos izplatās baiļu raisoši stāstiņi. Žurnāls JAMA vienkāršu skaidrojumu ārstiem un pacientiem publicēja jau dažas dienas pēc notikuma, un es sekoju JAMAs piemēram.

Svarīgākais