Finanšu ministrs ceturtdien Saeimā teica, ka mēs starp Eiropas valstīm esam krīzes smailē, ka valdīšanai būs jāpieņem skarbi lēmumi un jāsamazina visi izdevumi, ko vien iespējams samazināt. Varbūt arī pensijas un algas. Kārina Pētersone teica, ka valdība esot godīgā dialogā ar bankām, uzņēmējiem... un sabiedrību.
Iespējams, valdība ir godīgā dialogā ar tiem pārējiem, ar sabiedrību – pagaidām nē. Sabiedrībai tiek sacīts, kā nu visādi to saspiedīs, tomēr tai netiek sacīts, ka lielā mērā tai būs jāapmaksā varas stratēģiskas un taktiskas kļūdas. Sabiedrībai tiek apgalvota nepieciešamība iznest krīzes smagumu pamatā uz darba ņēmēju sociālā potenciāla ierobežošanas rēķina. Šādai nostājai varētu ticēt, un tā tāda varētu būt. Ja vien, pirmkārt, būtu skaidri nolasāms varas pašvērtējums. Otrkārt, ja sabiedrība šajā krīzē tiktu pozicionēta kā sabiedrība, nevis kā lopu bars, kura atgriezeniskums nav pieļaujams un kurš nav tiesīgs jautāt, ko vērti salmi, ar kuriem mūs baro. Treškārt, ja par galveno un vienīgo atbildētāju netiktu taisīta sabiedrība, ja kaut cik jūtama atbildība skartu ne vien tautu, bet arī to spekulantu un pārpārpircēju varzu, kas valsti vien izgrābuši un nav tai neko nesuši, kas tagad bankās skaļāk par visiem vaid, ka būs jāzaudē daļa treknuma. Ceturtkārt, ja jau krīze ir tik dramatiska, tad viskategoriskākajai varas attieksmei it kā būtu jātiek pievērstai ne tiem, kas valstī darbojas konstruktīvi, bet tiem, kas tajā darbojas destruktīvi.
Tostarp vara katru dienu runā, ka tai nāksies samazināt darba cilvēku ieņēmumus, bet tā it neko pagaidām nav vēstījusi, kā samazinās zagļu, kontrabandistu u.tml. ienākumus. Kad valsts un pašvaldību sektorā iestāsies krīzes situācijai atbilstoša konkrēta atbildība par valsts aptīrīšanu? Vai vismaz par situācijai atbilstošu pārvaldes kvalitāti? Ja kara situācijā pilsoņiem ierobežo paikas, tad zagļus un marodierus nošauj uz vietas. Nupat man piegādāja informāciju, ka cienījamā iestādē pastāv plāns – līdz decembra vidum jānozog vēl pārsimt tūkstoši latu. Mazliet agrāk, bet jau kvēlo sarunu par taupību un krīzi laikā, tikpat cienījams kantoris veicis konkrētus darbus par pusotru simtu tūkstoti latu, lai arī speciālistu novērtējumā reāli paveikts darbs par kādiem 30 000. Utt.!
Protams, man pilnīgi pamatoti var prasīt – nosauc! Nu un kas būs? Mēs papriecāsimies, bet vienīgais reālais rezultāts būs tas, ka cilvēkiem, kuri man deva informāciju, sagandēs dzīvi. Man nav ne mazākās ticības varas adekvātai reakcijai, un es nevaru garantēt šiem cilvēkiem aizstāvību pēc būtības. Turklāt – vismaz otrā gadījumā attiecīgie kontroles institūti ir reaģējuši. Atnākuši dusmīgi, aizgājuši laimīgi. Esmu jau diezgan tādā garā labiem, godīgiem ļaudīm nepatikšanas gādājis. Cilvēki paši šoreiz gan nebaidās, un, ja šie gadījumi būtu kādi izņēmumi no sistēmas, tad arī tiktu pateikts, par ko runa. Bet – tā ir sistēmas slimība. Vara šo slimību piesedz un pat krīzes laikā ārstēt acīmredzot netaisās. Tas redzams pat no krīzes manipulācijām ar tādu maigu valsts izmantošanas veidu kā varas partiju sinekūru masveida uzturēšana barotnēs, ko sauc par valsts uzņēmumu padomēm.
Valdīšanai būtu jānoskaidro objektīva visu valsts un pašvaldību iestāžu pasūtīto darbu reālā veikuma atbilstība to izmaksām uz papīra. Kur valsts nauda iemazgāta kabatās, nevis asfaltā, tur tā ar lieliem procentiem jāpaņem atpakaļ valsts kasē. Visus taukus, kas uzaudzēti uz valsts izmantošanas rēķina – atpakaļ valsts kasē. Visu firmu, to īpašnieku mantu un līdzekļus, kas kaut mazākā mērā saistīti ar kontrabandas, kontrafakta precēm – valsts kasē. Citādi darīt mūsu valstī, piemēram, to, ko Ivars Godmanis ceturtdien minēja kā vienas citas valsts nolūku – samazināt augstākā pārvaldes personāla (deputāti u.tml.) atalgojumu par 15% –, nav nekādas jēgas. Tā pamatā būs vien rīcības izrādīšana. Jo tiks izmantoti iestrādāti un labi maskēti kanāli, kā šos 15% ar uzviju kompensēt uz valsts izmantošanas rēķina. Turpinot vaidēt par nepieciešamību atkal un atkal savilkt jostas.