Kopš LTV runā par jauno stratēģiju, sāku nosist vairāk laika tieši ar šo televīziju. Gribējās saredzēt tajā bildē LTV jaunās stratēģijas iespējamā nodrošinājuma pakāpi. Mans lineāls nebija ne dziļums, ne pārgudrība. Tas bija – saturīgums un negarlaicība. Atbilstoši pirmajam kanālam iecerētajam pamatuzdevumam – padarīt valsti kulturālāku.
Manuprāt, visos vietējos telekanālos pašmāju raidījumu kopums sitas pret savas varēšanas griestiem. Vērojot, kā transformējas programmas, kādi jauni produkti parādās, šķiet, ka augšupejoša perspektīva ir vien krāsainībai un troksnim. Pārējais, kas tur vēl varētu būt, ieskaitot tematisko un arī sociālo (dažādu slāņu pārstāvība) variabilitāti, vai nu stagnē, vai attīstās lejupejošā perspektīvā. Var jau būt, ka LTV ir kādas noliktavas, kur glabājas jaunajai stratēģijai atbilstošs un pilnasinīgai programmai pietiekams potenciāls. Ekrānā tas nav redzams. Un citos vietējos ekrānos, manuprāt, arī nav redzamas pietiekamas rezerves, ko LTV varētu pārņemt.
Bet, cik sapratu no LTV priekšniekiem, runa ir par LTV pirmā kanāla programmu uzbūves mugurkaula nomaiņu. Atbilstoši minētajam pamatpostulātam – padarīt valsti kulturālāku. Jautājums – cik no LTV un citos telekanālos, citos medijos strādājošajiem to grib un māk? Patlaban pirmā kanāla mugurkauls ir – izklaide. LTV var tam kategoriski nepiekrist, un programmu veidojošo raidījumu nosaukumu kopums par to, protams, neliecina. Par to man liecina saturs. Jo pats vārds medijs vai sabiedriskais medijs taču paredz, ka man tiks noraidīta kāda vēsts, kuru saņēmis, es tapšu informētāks, izglītotāks un kulturālāks. Ja es šo vēsti nesaņemu, tad esmu vien izklaidējies. Nositis laiku. Ja cilvēks it kā nopietnā raidījumā tiek tikai atrādīts vai pats spēj tikai atrādīties, tad man tā ir vien izklaide. Ja raidījuma veidotājs domājis, ka diezgan atrādīt sevi, kādu darbarūķi vai priekšnieku, nevis izkost tēmu, tad arī tā ir tikai izklaide. Te ir otrs jautājums – cik no raidījumu varoņiem spēj padarīt valsti kulturālāku? Manuprāt, ir bijuši pat Kas notiek Latvijā? laidieni, kad par analītisku sauktais raidījums top atrakcija. Tā nav Jāņa Dombura vaina, tā ir pieaicināto, par noteiktām lietām atbildīgo ļaužu nespēja izpausties saturīgi. Redzams, ka Jānis to saprot un cenšas kompensēt ar sarunas dinamiku, bet ne vienmēr sanāk aicināto kungu tukšumu tādā veidā aizlāpīt.
Un trešais jautājums
ir – cik tad liela daļa sabiedrības grib sevi caur LTV atrādīt un cik liela daļa aktīvi (!) vēlas caur LTV padarīt to valsti kulturālāku? Tā taču sabiedriskā televīzija. Man liekas mazliet savādi, ka cienījamā sabiedrība vairāk uzmanības velta diviem LTV priekšnieku neveikliem, līdz galam neizdomātiem un pirmajā reizē neadekvāti definētiem piemēriem (diskusijas par Betmenu, 100 gramu kultūras liktenis) nekā apcer piedāvātās stratēģijas nepieciešamību un iespējamību. Savādi arī tas, ka cienījamā sabiedrība tur reitingus vien par lētuma sinonīmu un mērauklu, bet nemaz par raidījuma precīzas adresācijas kritēriju. Tas, ka raidījumu maz skatās, ne vienmēr liecina par autoru ģenialitāti. Dažos atsevišķos biežos gadījumos tā ir liecība raidījuma garlaicībai.
Ne jau Edgars Kots un Ābrams Kleckins būs galvenie šīs stratēģijas īstenotāji. Galvenie īstenotāji šā vai tā būs raidījumu veidotāji, viņu māka piesaistīt to sabiedrības daļu, kas spēj skatītājiem saistošā veidā padarīt valsti kulturālāku. Priekšnieku ziņā būs precīzi definēt no stratēģijas izrietošos uzdevumus un nodrošināt to. Pagaidām, skatoties LTV, man nav skaidrs, no kurienes priekšnieki ņems šai stratēģijai nepieciešamos profesionālos resursus. Tāpēc gribētu TV un rakstītos medijos redzēt šīs ieceres līmenim atbilstošu diskusiju, nevis tikai uz priekšnieku pusi uzmestas lūpas. Kas šajā stratēģijā koriģējams, kāds ir optimāli iespējamais pirmā kanāla modelis, kāda varētu būt iespējamā trešā kanāla struktūra, vai tas vajadzīgs, vai būs ar ko to piepildīt, vai LTV7 ir pilnveidojams utt.? Izprojektēt pirmo kanālu bez raidījumu autoriem priekšnieki nez vai ir spējīgi. Gluži otrādi, ja potenciāls neatklāsies, tā teikt, no apakšas, būs vairāk nepelnītu, ne-adekvātu priekšnieku lēmumu. Arī brašo kultūras aizstāvju vietā es neapmierinātos ar vēstuļu rakstīšanu, bet, piemēram, piedāvātu konkrētu LTV kultūras raidījumu redakcijas sastāvu. Tādu sastāvu, kas ne vien atrādītu pašu kultūras ļaužu kulturālību, bet spētu garantēt, ka vismaz šī redakcija LTV ir mērķtiecīgi pūlējusies, lai šī tauta arī nākotnē pastāv kā kultūrtauta.