Protams, komunistiskā režīma vai okupācijas valstij nodarīto postu vajag aplēst. Tai skaitā – okupēto nodarīto postu savai zemei. Jo manā uztverē okupācijas sekas, kas ir blakus mums, nav tik briesmīgas kā tās, kuras mūsos.
Taču valdības attiecīgās komisijas vēstījumi vedina domāt, ka rēķināts tiek ne jau cerībā uz taustāmu rezultātu, bet pliku propagandu. Komisija vaiga sviedros pūlas saskaitīt, cik tad konkrēti esam tikuši abižoti, lai parādītu to visai pasaulei. Neko vairāk.
Tādas domas rodas, pirmkārt, tāpēc, ka leiši varētu izrādīties desmitām reižu mazāk okupēti un abižoti nekā mēs. Kas gan ir leišu saskaitītie trīs miljardi dolāru pret mūsu jau deviņdesmitajos gados minētajiem 46,6 vai 60 un pat 100 miljardiem? Tagad Krievijas avotos rakstīts, ka mēs varētu prasīt miljardu par okupācijas gadu. Varbūt, lai neizskatītos jancīgi, vajadzēja vispirms vienoties ar citiem potenciālajiem prasītājiem par vienotu aprēķinu metodiku?
Otrkārt, lai kā negribētos politiski ieriebt Krievijai, lietas labā tomēr būtu lietderīgāk nemērīt kotletes ar mušām un mušas ar kotletēm. Demogrāfisko situāciju ar politisko lineālu, ekonomisko ar propagandistisko, sociālo ar emocionālo u.tml. Būtu labi, ja demogrāfiskais tiktu mērīts ar demogrāfijai raksturīgiem rīkiem, ekonomiskais vērtēts ekonomikas kategorijās u.tml. Protams, ja mērķis ir vien sacerēt pasaku par lielo ļaunumu, nevis kaut ko reāli panākt, tad var mērīt demogrāfiju kaut vai ar demagoģiju.
Mušu mērīšana ar kotletēm, proti – problēmas pārpolitizācija, rada virkni dīvainību. Komisija vismaz varēja pacensties skaidri definēt savas spēles noteikumus un pieņēmumus. Cik var spriest no komisijas vadītāja Edmunda Stankeviča izteikumiem, komisija pieņēmusi, ka okupācijas režīma ietekme Latvijā bijusi absolūta. Proti, viss sliktais nācis no Maskavas un nekas labs te nav bijis nekādi iespējams. Paši sev mēs nekādu komunistisku ļaunumu neesam nodarījuši. Pat vietējā boļševistiskā nomenklatūra nav izrādījusi it nekādu boļševistisku iniciatīvu, jo "Latvijas varu jebkurā līmenī kontrolēja Maskavas ielikteņi" (E. Stankevičs, Vesti segodnja, 19.01.2006.). Pelše un Voss ir ņe pri čom. Jo tie bija tikai Maskavā ieslēdzami un izslēdzami roboti. Līdzīga iemesla dēļ te nebija neviena kolaboracionista. Jo – kādi gan roboti kolaboracionisti? Latvijas iedzīvotāji boļševiku laikos to vien darīja kā kaitēja Latvijai un taurēja Maskavas tauri. Neviens te nemācījās un nestrādāja, lai taptu, būtu, mīlētu, darītu laimīgus savus tuvākos... Visiem galvas te bija aizdirstas tikai ar PSKP un VDK, tāpēc visi te noņēmās ar Latvijas nīdēšanu. To es izlobu no komisijas publicitātes.
Stankeviča kungam patīk stāsts par svešo, kas nelūgts, pret manu gribu iekundējies manā dzīvoklī un tur visu ierīkojis pa savam. Par to es viņam, patriektam neko neesmu parādā. Tik tiešām tā. Bet runa nav tikai par svešo. Runa ir arī par to atejpodu, ko svešais pret manu gribu iebāzis manā ķemertiņā. Ja es to podu neizmetu svešajam pakaļ, bet paturu un pat lietoju, kā tad ir? Vai tas atejpods ir labs vai slikts? Vai tas man saistībā ar komisijas darbu jāvērtē kā atejpods vai kā PSKP biedrs, kuru joprojām kontrolē Maskava? Komisijai viss, kas te tapis un par ko mēs neesam varējuši lemt kā brīva valsts, acīmredzot skaitāms pie kaitējuma. Man tāda pieeja mazliet kremt, jo, manuprāt, pazemo tautas pašlepnumu un dzīvesspēju. Man kremt, ja viss, kas te padomju laikā tapis, sākot ar kinostudiju un beidzot ar literatūru, tiek taisīts kā Maskavas nopelns un nelabs Latvijai. Pat lielākas kaitējuma summas vārdā ļaudis nebūtu norakstāmi. Tāpēc jābūt bilancei, nevis lineārai summai. Ja tiek cerēts uz rezultātu, nevis vien kārtējo pozu, nav labi skaitīt matemātiski, bet kalkulēt politiski.
Treškārt, arī tad, ja idejas, kuru īstenošanai nepieciešams divpusējs risinājums, tiek būvētas kā vienpusējas, nav ticības, ka tās domātas īstenošanai. Tad tām ir tikai propagandas cena. Pieņemsim, ka komisija tikai rēķina. Kurš veido mehānismu, kā šo zaudējumu kompensācijas ideju reāli padarīt Krievijai interesantu? Kurš ir aplēsis, ka tieši nostāja valsts pret valsti, nevis atbalsts individuālām vai ar konkrētām situācijām saistītām prasībām var dot to labāko reālo (!) rezultātu? Ja neviens, tad komisijas darbam ir tikai propagandas cena. No Lietuvas te pagaidām nav ko mācīties. Lietuva ar pagaidām dauza savus aprēķinus vien pati pret savām tribīnēm. Informējusi par to ANO un ES.
Piektkārt, komisija ziņo, ka 3640 Latvijas iedzīvotāju Afganistānas karā zaudējuši 5200 cilvēkgadu. Cik zaudējuši tie Latvijas iedzīvotāji, kas piedalās Irākas okupācijā? Ar to gribu teikt tikai, ka, manuprāt, nav sevišķi korekti skaitīt sveša režīma nodarītos zaudējumus sev, ja tavs režīms pats piekopj līdzīgas lietas citur. Ja gribas nevis kārtot rēķinus starp diviem mērgļiem, bet piedzīt kompensāciju par ļaunumu, tad morālais aspekts šādās lietās liekas svarīgs.