Latvijas mediji, citējot Māri Riekstiņu, rakstīja, ka Valda Zatlera vizītei Maskavā pagaidām trūkst satura, bet citējot Sergeju Lavrovu – ka tai trūkst informatīvā fona. Krievijas mediji, citējot to pašu Sergeju Lavrovu, rakstīja, ka šai vizītei trūkst politiskā fona.
Manuprāt, tas nozīmē vai nu: a) ka pērn decembrī izteikto ielūgumu abas vai viena no pusēm centušās iesaldēt, nevis nodrošināt; b) mūsu ārlietu ministrs Maskavā dabūjis kurvīti tai ziņā, ka vizītes sakarā viņam teikts – ne šogad, kaut kad.
Abi ministri gan teicās dabūjuši no tikšanās saturīgu kaifu, likās sasnieguši gatavību runāt par lietām, kur abas valstis pretrunā, un rosījās pat varbūt kaut kad izveidot abu valstu zinātņu akadēmiju paspārnēs izmitinātu vēsturnieku komisiju. Par pēdējo gan iepriekšējais Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs man teica pirms nepilniem pāris gadiem. Un piebilda, ka pasīvā esot Latvijas puse. Savādi, ka ārlietu kungiem gadu pēc ielūguma sagādā grūtības vizītes saturs. Dažam labam iespējamam vizītes satura elementam jau gara bārda. Piemēram, līgumprojektiem par investīcijām, dubulto nodokļu aplikšanu vai vīzu režīma atvieglošanu pierobežā dzīvojošajiem. Kāpēc satura problēma liekas vien pieklājīga atruna?
Pirmkārt, iespējams, tāpēc, ka produktīvās politiskās attiecības starp Krieviju un Latviju arvien nav atklātās politikas ziņā. Nupat biju Latgalē. Tur lieliski atceras Latvijas premjerministru, kurš zvanījis muitniekam un pavēlējis izlaist kādas mašīnas uz Krieviju bez apskates. Muitnieks atteicies un nākamajā dienā vairs nav bijis muitnieks. Tāpat arī tagad – mašīnu rindas uz Krievijas un Latvijas robežas, manuprāt, labi ilustrē atklātās politikas ietekmi un svaru. Abās robežas pusēs ilgi stāv virkne valstīm, cilvēkiem svarīgu problēmu, bet to kārtošanas ventiļi acīmredzot nav valstu rokās. To ventiļi ir politisko un kriminālo klanu, partiju, atsevišķu amatpersonu rokās. Kamēr tām būs izdevīga nesakārtota situācija, tikmēr tā tāda arī paliks.
Otrkārt, nav lielas jēgas Latvijas kungiem braukalēt uz Krieviju un Krievijas kungiem nav lielas jēgas Latvijas kungus klausīties, ja pēdējie Maskavā spēj uzstāties vien kā reproduktori. Proti, atskaņot tos oficiālos stereotipus, ko Maskava var dzirdēt no pašiem šo stereotipu autoriem Briselē vai Vašingtonā. Latvijas Avīze (25.10.2008.) vēsta, ka diskusiju cikla Sarunas par Eiropu pie kafijas tases ietvaros notikušajās sarunās par tēmu Vai Latvija ko pazaudējusi Eiropas Savienībā? Aigars Štokenbergs teicis, ka mūsu valsts vadītājiem jātiek vaļā no Yes, sir!. Bet Igors Šuvajevs no šīs sarunas guvis atziņu, ka "Latvija zaudējusi spēju patstāvīgi domāt un atbildīgi rīkoties, ja vien Latvijai šāda spēja ir bijusi". Ja ES valstu vadītāji paši sevi nostāda nevis kā valstu, bet kā ES provinču vadītāji, tad to tikšanās rangi ar sev it kā līdzīgiem atbilst tikai formāli. Praktiski šādu valstu vadītāji nespēj savu rangu attaisnot, jo nespēj iztikt bez nemitīgas atskatīšanās pār plecu uz savu Yes, sir!. Tad patstāvīgām valstīm produktīvāk runāt ar kolektīvo struktūru vadītājiem vai to valstu vadītājiem, kuras spēlē lomu.
Piemēram, vai Latvija spēj patstāvīga lēmuma līmenī diskutēt Maskavā par savu dalības pakāpi Nord Stream? Interese taču ir. Bet turpat no otras puses stāv daudzinātais kurss uz enerģētisko neatkarību. Vai Latvija spēj diskutēt ar Krieviju par adekvātas kaimiņpolitikas, tās stratēģijas pamatprincipiem pa tiešo, nevis caur Briseli? Vai Latvija spēj vienotas ES ārpolitikas konceptā turēt kādas sev izdevīgas lietas, ko varētu dot šī kaimiņpolitika? Manuprāt, tas atkarīgs no Yes, sir! līmeņa smadzenēs. Manuprāt, augstākā līmeņa kontakti allaž jāsedz ar spēju patstāvīgi lemt augstākajā līmenī. Dabiski, ka vizīšu saturs rada problēmas, ja augstākā līmeņa personas spēj uzturēt vien tādu emisāru līmeni, kam kabatās tikai draugu gudri padomiņi un norādes.
Treškārt, Krievija acīmredzot turpinās piemērīt katru Eiropas valsti sev. Manuprāt, lai arī Krievijas oficiālā elite dikti komplekšo Eiropas un sava eiropeiskuma dēļ, ar mazām valstīm tā sarunāties nav iemācījusies. Burkāni un sodi tai liekas pietiekama bagāža oficiālās politikas uzturēšanai ar šādām valstīm. Domājams, ka politiskais fons būtu vizītei dikti labvēlīgs, ja oficiālajai Latvijai būtu bijusi prokrieviska nostāja Gruzijas konflikta sakarā. Bet, tā kā Latvija metās šai ziņā skriet pa priekšu Eiropai, burkāns – vizīte tika nobāzta tālāk un priekšplānā atkal izbīdījās jau palietoti fui – nacisma heroizācija Latvijā u.tml. Krievija tiražē saukli "neļausim pārrakstīt vēsturi", taču nav skaidrs šā saukļa atskaites punkts. Vai ar to domāts – paliksim pie padomju laikā kanonizētiem priekšstatiem un neļausim skaidrot patiesību, vai arī kaut kas mūsdienīgāks. Ne Krievijai, ne, manuprāt, Latvijai nav savas pagātnes versijas, kas ļautu nevis pārrakstīt, bet pārvarēt vēsturi. To esot spējuši vācieši. Starp citu, vienai no šā jēdziena aktualizētājām, vēstures zinātņu doktorei Jeļenai Zubkovai 1. novembrī Seminarium Hortus Humanitatis ietvaros Rīgā (Brīvības 39, plkst. 11.00) būs priekšlasījums Baltijas pēckara (1945.–1953.) vēstures problēmas. Latvijā varētu būt pamanīta Zubkovas kundzes grāmata Baltija un Kremlis, kā arī viņas intervija Delfos saistībā ar šo grāmatu (š.g. februārī?). Viņa sarakstījusi arī, kā teic, eiropeisku vēstures mācību grāmatu. Viņa uzskata, ka "padomju projekts" Baltijas valstīs nav izdevies, te bijusi "cita PSRS". Tostarp viņa, manuprāt, nemaksā meslus ne tiem, ne šiem. Tāpēc viņu te minu kā piemēru uztveres līmenim, kas spēj padarīt sarežģītas sarunas abpusēji produktīvas.