Septembra beigās nacionālboļševiki prasīja ieslodzīto amnestiju par godu Latvijas 90. dzimšanas dienai un "Latvijas penitenciārās sistēmas humanizācijas un tikumu mīkstināšanas nolūkā", bet oktobra vidū katoļu un luterāņu konfesijas par to pašu godu gribēja amnestiju kā "labas gribas, cerību un piedošanas aktu".
Tas būtu cilvēcīgi tad, ja valsts spēj amnestijas aktu no sākuma līdz galam cilvēcīgi īstenot. Par to man šaubas.
Vai visi mīlestības akti, līdzko tikuši publiskā telpā, šeit top vien pārošanās akti. Tāpat humānie akti šeit tiecas tapt par politiskiem aktiem, un tad tas vairs nav nekāds humānisms, bet spekulācija, ar kuras palīdzību amnestijas aizsegā notiek izredzēto brīvlaišana. Neesmu tik humāns kā nacionālboļševiki vai konfesijas. Pamatā Latvijas nesakārtotās sodu sistēmas dēļ. Man nav ticības tās objektivitātei. Tāpēc neticu arī tam, ka individuāli (!) piespriestie sodi, tos apvienojot notiesāto amnestijai pēc noteiktām pazīmēm, te dos pamatu objektīvam grupai (!) piemērotam lēmumam. Sevišķi, ja runa ir par kriminālo amnestiju. Piemēram, kā amnestētāji nošķirs tos, kuri savus srokus dabūjuši godīgi, no tiem, kuriem tie tikuši maigi pazīšanās vai kukuļu dēļ? Katrā ziņā amnestijas rīkotājiem, pirms izvēlēties kādu amnestējamo grupu, būtu nevis vienkārši jāpaziņo – tos un šitos, bet jāveic maksimāli rūpīga, gandrīz vai individuāla atlase.
Ja tā nebūtu utopija, tad es vispirms izmantotu amnestiju, lai atbrīvotu tos, kuru sods vai sodāmība ir safabricēti; tos, kuri saņēmuši nodarītajam nesamērīgi augstu sodu; tos, kuri nesamērīgi ilgi atrodas iepriekšējā apcietinājumā. Pēdējais, proti – tiesvedības pārtraukšana gan ir koks ar diviem galiem. No vienas puses – šī nesamērīgi ilgā tupēšana ķurķī bez tiesas liecina par valsts nevarības (profesionālās, finanšu, politiskās...) vai pērkamības apzināti, mākslīgi radītu noteikta rakstura deficītu. Par cita rakstura, bet to pašu iemeslu mākslīgi radītu deficītu liecina, piemēram, rindas slimnīcās un pie ģimenes ārstiem. No šīs kaites valsts kaut vai caur principiālu vēl nenotiesāto cietumnieku brīvlaišanu būtu jāpaārstē. Ja vien – no otras puses – nerastos šaubas par to, ka ne valsts, ne vara no tā mācīsies, bet visas iespējamās ķezas nāks uz ļaužu kakla. Piemēram, runa atsevišķos gadījumos nav tikai par sodu noziedzniekam, runa ir arī par upurim pietiesāto kompensāciju. Vai palaiž vaļā notiesāto vai to, kas tupējis aplam ilgi bez tiesas, pietiesātā vai no nodarījuma rakstura izrietošā varbūtējā kompensācija cilvēkiem bez ierunām būtu jāsaņem jebkurā gadījumā. Un jātur prātā, ka amnestija nepadara cilvēku netiesātu. Tai ziņā, ka tā – ja vien pareizi saprotu, kas rakstīts grāmatās, – neatceļ tiesas lēmumu un neapšauba vainu. Ar to nevar spekulēt.
Lai valsts augstākā vara liktos gana žēlsirdīga un nepadarītu amnestiju par spekulāciju, varbūt iesākumā vislabāk turēties pie "tradicionālā" amnestējamo komplekta – sievietes, kurām mazgadīgi bērni; invalīdi; nepilngadīgie; cilvēki, kas sasnieguši lielu vecumu; cilvēki, kam bijuši nopelni valsts labā... Bet, ja gribas tradicionālo paketi paplašināt, tad, pirmkārt, amnestija jebkurā variantā – neatkarīgi no dzimuma, rases un vecuma – nebūtu piemērojama smagu un sevišķi smagu noziegumu izdarītājiem vai tajos apsūdzētajiem (ja nu vienīgi atsevišķos, rūpīgi apsvērtos gadījumos var būt runa par amnestiju kā soda mīkstināšanu); recidīvistiem; izvarotājiem; tiem, kuri veikuši jebkura līmeņa noziedzīgas darbības pret mazgadīgajiem, varbūt arī pret nepilngadīgajiem. Tikai esošās varas kvalitātes, piemēram, represīvo orgānu politizācijas dēļ amnestija, otrkārt, nebūtu attiecināma arī uz tiem valsts sistēmu vai pašvaldību darbiniekiem, kuri notiesāti par kaitējumu valstij un saviem pienākumiem.
Nopietns arguments par labu amnestijai ir iespēja caur to normalizēt stāvokli cietumos. Taču te būtu jājautā: kas mums ir, lai amnestija būtu efektīva aiz cietuma vārtiem? Rūpīgs policijas uzraudzības darbs? Pēdējā laika traģiskie notikumi Bauskas apkaimē un citviet par to neliecina. Pietiekami izvērsts un nodrošināts probācijas dienests? Diez vai. Adekvāta, brīvlaisto atkalintegrācijai piekāpīga sabiedrības uztvere? Diez vai. Šajā sakarā gribētos redzēt atbildīgo amatpersonu atbildīgus viedokļus par to, kā amnestija tajā vai citā variantā ietekmēs noziedzības dinamiku. Ne aiz bailēm, bet tāpēc, ka vietējo profesionāļu sodu lietojuma "filozofija" ir tāda, kas noziedzības pieaugumam nezina citu pretlīdzekli kā vien sodu bardzība. Kā tik rādītāji augšā, tā šos profesionāļus pārņem barguma histērija. Turklāt patoss tiek vērsts nevis pret tiem, kam šī bardzība varbūt pienāktos, piemēram, recidīvistiem, bet pret tiem, kuriem humānākas valstis iesaka vispirms piemērot vairākus citus soda veidus.