Acīmredzot ministrijas uzskata, ka tām uzticētās nozares tiek pārvaldītas ideāli. Jo, pirmkārt, neviena no tām saistībā ar budžeta ekonomiju negrasās veikt kvalitatīvus, bet tikai mehāniskus pārkārtojumus (izdevumu un vakanču samazinājums).
Otrkārt, vairums no tām, ja skatīties budžeta projektu, izturas pret administratīvo vai "centrālā aparāta" izdevumu samazināšanu proporcionāli daudz saudzīgāk nekā pret izdevumu samazināšanu nozares praktisko funkciju nodrošinājuma ailēs. Manuprāt, tas redzams Izglītības, Veselības, Labklājības... ministriju budžetos.
Droši vien ministrijas grasās krīzi tikai pārziemot. Tās jūtas sevi tik labi iekārtojušas, ka nejūt nekādu vajadzību norūdīt pret krīzēm ne nozari, ne valsti. Tāpēc tām pietiek bezkaunības savas labsajūtas labad piesegt tās vietas, ko varētu skart "taupības" vēsums, nevis ar saimniekošanas un pārvaldes efektivitāti, bet paraujot deķīti nost no sabiedrības plikumiem. Piemēram, grasoties palielināt pacientu iemaksas no 1. janvāra.
Cik ilgi vēl pacientu iemaksas un pacientu tiešie maksājumi segs nozares vadības un medicīnas iestāžu administratoru nespēju vai nevēlēšanos pievērst nozari tās tiešajam uzdevumam – tautas veselības nodrošināšanai? Līdz šim pacienti kā sociāls kopums, manuprāt, apmaksājuši tieši šo nevēlēšanos, "filozofiju", kas vairāk provocē iedzīvošanos no slimību industrijas nekā ārstēšanu. Šajā gadsimtā veselības budžets, iespējams, nav audzis pietiekami, taču tas ir audzis vairākkārt. Tomēr nekādas lielas izmaiņas šajā "filozofijā" nav bijušas manāmas. Vien vaimanas, ka sazin kādu iemeslu, tikai ne veselības politikas, dēļ tauta kļūst slimāka un slimāka. Tādēļ man pagaidām šķiet, ka arī tad, ja veselības budžets būs nevis 3,1% no IKP, bet, teiksim, 7% no IKP, nekas šajā "filozofijā" nemainīsies. Teju divdesmit gadus nozares stāvokļa raksturošanai pievērstā nozares runasvīru retorika bijusi pārsteidzoši vienveidīga. Un tieši tas iztaisa šos runasvīrus par komediantiem, bet viņu gribu nozarē kaut ko mainīt uz labu – par farsu. Pārdesmit gadu tiem izdevies noturēt nozari neveselīgā stagnācijā, lai tik varētu regulāri saukt: mums pietrūkst naudas, ko liet caurā mucā. Kad tas beigsies?
Ja "saimniekot" nevis nozares mērķu nodrošinājuma, bet vien šo mērķu izmantošanas dēļ, tad nav brīnums, ka mūsu it kā brīvā tirgus laikā pastāv virkne reketējošu maksājumu, kas netop segti ne ar konkrētu preci, ne pakalpojumu. Vai tā būtu "iekāpšana" taksometrā vai gāzes un telefona "abonentmaksa", vai "īres tiesības", vai "paātrinātās" vīzas, vai iespēja par naudu apiet mākslīgi radīto rindu medicīnas iestādēs u. tml. Ja pacientu iemaksas tiek definētas kā "sliekšņa maksājums", kas ieviests, lai pie ārstiem nebāžas ļaudis bez jēgas un vajadzības, tad tās arī pieder maksājumiem, kas ieviesti, vai nu pateicoties sistēmas tīši radītai kroplībai (īres tiesības, rindu apiešana par maksu...), vai arī liekamas legalizētas izspiešanas gadījumu virknē ("iekāpšana" taksī, abonentmaksas tur, kur abonētais nav taustāms, u. tml.). Tie ir maksājumi par zilu gaisu. Par vizīti pie ārsta varētu maksāt, bet kāpēc man apriori jāatpērkas no slimīgām dakteru aizdomām, ka esmu kaut kāds medicīnas tūrists? Turklāt nozares runasvīri nemitas uzsvērt, ka ārsts veic arī sociālo funkciju. Tātad manas iedomātās kaites sliktākajā gadījumā nav liekamas zemāk par nozares šizofrēnisko apsēstību ar aizdomām, ka ikviens par kādu naudas tiesu nāk pie daktera izklaidēties. Un, tā kā šādas izklaides mīļotāju sarodas arvien vairāk, no jaunā gada jāpaceļ "slieksnis". Tādi murgi izriet no oficiālās retorikas. Brīnums, kā valsts un pašvaldību iestādes līdz šim noturējušās, neieviešot kādu "ienākšanas" maksu vai "klienta iemaksu". Lai nevazājas visādi. Vai varbūt saistībā ar pacelto pacienta iemaksu tiem tiks nodrošinātas kādas jaunas pakalpojumu kvalitātes? Kādas tieši? Vai arī, motivējot ar krīzi, viss atkal notiks ačgārni – pacienta maksājumi celsies, bet pakalpojumu kvalitāte kritīs vai kļūs vēl lēnāka?
Varētu likties mierā ar šīm iemaksām, ja tās, līdzīgi "pateicībām", netiktu taisītas par "sistēmas finanšu stūrakmeni" (to par "pateicībām" nesaku es, to saka dakteri). Varētu likties mierā, ja pacientu tiešo maksājumu ziņā Latvijas veselības aizsardzība staigātu Eiropā pa vidam. Bet, tā kā Latvija šajā ziņā staigā drīzāk čempionos, tad galvenais "īpašais apstāklis", kas nosaka veselības aizsardzības sistēmas stāvokli, te ir nesaimnieciskums. Vai arī – sistēmas organizatoru mērķu nesakritība ar nozares mērķiem. Šīs abas pieejas pacientiem nav jāapmaksā.