Jubilejas nav bēres. Vārds konference it kā paredz zināmu apjēgas līmeni, nevis vien atstāstus un refleksijas.
Šīs divas atziņas nosaka manu attieksmi pret starptautisko konferenci Dziesmotā revolūcija. Latvija 20. gadsimta krustceļos, kura sestdien par godu Latvijas Tautas frontes (LTF) divdesmitgadei notika Latviešu biedrības namā. Latvija 20. gadsimta krustceļos kaut cik nopietna vērtējuma līmenī netika aiztikta nemaz. Pašmāju censoņi un uzaicinātie viesi teica pieklājīgas runas, kuras liecināja, ka viņu laiks iesprūdis deviņdesmito gadu sākumā. Un nu tie tik vien kā atstrādā sev vēlamos politiskos stereotipus. Protams, kavēšanās atmiņās bija patīkama un didaktiskā LTF vērtību pūra pārcilāšana deva lielu ieguldījumu mūsdienu jaunatnes audzināšanā. Taču tikai Ivars Godmanis kaut cik centās vērtēt tā laika sekas kā šodienā iemiesotu pieredzi.
Kā tad man pietrūka? Pirmām kārtām – konteksta. Varbūt LTF bija tolaik galvenā, taču – tā nebija vienīgā. Konferencē gan tika taisīti daži reveransi to ļaužu un organizāciju virzienā, kas pirms divdesmit gadiem bija neatkarības vai Tautas frontes pusē, gāja līdz ar to vai oponēja tai savas Latvijas nākotnes uztveres, nevis padomju režīma aizstāvības dēļ. Taču pašu šo tolaik svarīgo uzskatu klātbūtne konferencē nebija manāma. Ne Helsinki-86, ne LNNK, ne Vides kluba, ne Pilsoņu kongresa. Jau vairākas reizes līdzīgos, ar LTF saistītos saietos faktiski ticis eksponēts tikai viens viedoklis par fronti. LTF nomenklatūras vai, plašāk, jaunās nomenklatūras viedoklis. Iespējams, minētajām organizācijām nebija izšķirošas lomas LTF kursa noteikšanā, taču tā nebija arī maznozīmīga un dažviet Latvijā tā bija pat dominējoša. Uz LTF kopumu šiem strāvojumiem bija nopietns korelējošs iespaids. Šo viedokļu atstāšana aiz LTF vērtējuma bortiem nozīmētu to, ka LTF vēlas aizmirst daļu no savām saknēm. Turklāt daļu, kas lielā mērā dod pamatu attiecināt uz to laiku vārdu revolūcija.
Jau tā notikumu tālāka attīstība dod pārāk daudz iemeslu domāt, ka tolaik uzvarēja nevis revolucionāri, bet renegāti. Proti – tie, kuri gan atkāpās no vecā režīma mantrām un noliedza tās, bet vairāk par visu gribēja sevi neskartus pārtulkot jaunajā situācijā. Lielā mērā tas izdevās. Un te, manuprāt, ir tā būtiskākā vecā režīma ietekme uz LTF. Ja kādam būtu rūpējis, lai šī ietekme ir ideoloģiska, tad LTF un mums visiem taptu uzlikti daudz grūtāki pārbaudījumi. Taču, izņemot kādus ortodoksus, ideoloģija ij kompartijai, ij VDK bija jau pie vienas vietas. Taisnība gan Jurim (Paideram), ka ir galīgi aplam ij VDK, ij kompartijas spici uztvert kā stulbeņu baru, kas nejūt situāciju. Izkārtnes (LKP, VDK) vairs nebija tik svarīgas. Svarīgāka par ietekmi uz (!) LTF bija ietekmes nodrošināšana pašā LTF. Un – pamatā ne lai kalpotu te saviem kantoriem. Pamatā lai tiktu pie stūres jaunā situācijā. Ne jau PSRS, PSKP vai VDK izkārtņu labā, bet tāpēc, ka bijušie valsts varas noteicēji bija nobrieduši varas privatizācijai. Un LTF rādījās būt šim nolūkam itin laba čaumala.
Divi šīs ietekmes piemēri. Pirmo jutu uz savas ādas. 1988. gada jūnijā pēc radošo savienību plēnuma, kurā Jānim Peteram, manuprāt, aplam šķita, ka no viņa grib taisīt Brežņevu, kurš dara visu, arī dibina LTF. Tika lūgts nevis darbs, bet gan radošo savienību jumts šai idejai. Lūgums tika noraidīts. Pēc plēnuma tika uzrakstīts pirmais aicinājums veidot LTF. To parakstīja dažādi ļaudis. Latvijas mediju durvis tā gada jūnijā šim aicinājumam bija ciet. Personīgi uzbāzos redakcijām, bet redakcijas vēl tupēja zem LKP CK preses sektora un Glavļita spārniem. Par izklaidi gādāja kungi pelēkzilos oficiālās vadmalas svārkos, ar kuriem pavadīju jaukus mirkļus te Vērmaņdārzā, te kādā Vecrīgas krogā, te Kronvalda parkā. Jau tad radās iespaids, ka tie vairs lāgā nepārstāv kādu noteiktu savu kantoru viedokli. Nu parunājām, nu pabaidīja, nu ieteica padomāt par nākotni, nu apelēja pie manas komjaunieša sirdsapziņas... Pupu mizas. Tā nebija pretpadomju vēsmu apkarošana, tā bija vēlme palūkot, cik lielā mērā iespējama ietekme uz mūsu provocētās situācijas vadāmību. Es ar vairs nebiju romantisks pusaudzis, bet pieaudzis cilvēks, kuru darbs turklāt vienu laiku bija nolicis pie dažādu pārvaldes teoriju un manipulatīvo sistēmu studēšanas. Man šķita, ka saprotu, ko no manis cenšas panākt. Pakļaušanos noteiktam režīma transformācijas scenārijam. Turpināju staigāt pa redakcijām. Jūnija beigās parādījās arguments – viss labi, bet daži parakstītāji nu nekādi neiešot cauri. Modris Plāte, Juris Vidiņš, Vladimirs Bogdanovs. Kad nu Modris neiet, tad arī Juris Rubenis atsauca savu parakstu. Dažādu uzskatu pārstāvība šajā aicinājumā līdz ar šo prasību tika padarīta kropla. Savu parakstu noņēmu arī es. Jūlija sākumā aicinājums tika publicēts. Lai arī kopā ar Ojāru Rubeni un Edvīnu Inkenu devos pie Jāņa Petera runāt, ka viņam tomēr jātop par galveno LTF iestūmēju, man bija skaidrs, ka ar to LTF, kāda tā taps, pilnīgas vienprātības man nebūs.
Bet – galvenais tobrīd bija panākt, lai process, kā mēdza teikt Miša, tomēr aiziet. Pat tad, kad priekšplānā vēl nebija vārds neatkarība, kad priekšplānā vēl bija tikai vārds pašapziņa, būtu bijis galīgi aplam virzīt iespējamo tautas kustību uz kaut kāda marginālisma pusi. Sabiedrība pašorganizējās sev optimālā variantā. Ģenerālās LTF idejas atbalstīja nepārprotams vairākums. Un tas tolaik bija izšķiroši. Tas tolaik bija galvenais. Mūsu katra atsevišķās iegribas bija sīkums. Par kursu varēja un vajadzēja nerimti diskutēt. Tas arī tika darīts. Taču, ja par noteicošo kļūtu kādas atsevišķas grupas viedoklis, tas sagrautu LTF kā tautas gribas neapstrīdama pārstāvja ietekmi. To saglabāt bija svarīgi līdz pat 1991. gada beigām. Ar šādu LTF pietika neatkarībai. Latvijas valstij ar to, manuprāt, bijis par maz. LTF kā tautas kustība savu paveica. Partijās šī tautas kustība neturpinājās. Partijās turpinājās tās vēsmas, kas uzvēdīja jau 1988. gada jūnijā. It kā jau neatkarīgas varas centrā radās tukšums, jo svarīgāks par valsts atjaunošanu izrādījās varas privatizācijas darījums starp veco un jauno nomenklatūru. Šajā ziņā vecā režīma ietekme izrādījās būtiska.
Otrs piemērs. Nevardarbīgā pretošanās visai ātri kļuva par nevardarbīgo nepretošanos. Ar labi padarīta darba sajūtu LTF kā tautas (!) kustība sāka pāragri demobilizēties. Tas bija redzams arī vizuāli. Nevardarbīgās pretošanās patriarhs Mahatma Gandijs, kā pretošanās laikā bija staigājis maisā un ar kociņu, tā, arī ieguvis milzīgu varu, turpināja staigāt maisā un ar kociņu, bet LTF celmlauži savas patriotiskās pastalas ātri vien nolika skapja apakšā, lai izvilktu vien vairs LTF jubilejas reizēs. Aši vien, jau pēc pašvaldību vēlēšanām, LTF istabiņās pulcējās pārsteidzoši daudz cilvēku pelēkzilos oficiālās vadmalas svārkos. Cilvēki no partkomiem strauji pārplūda izpildkomitejās, administrācijās, iztaisījās par neaizvietojamiem speciālistiem katram laikam. LTF nodaļās tos cēla priekšā kā pieredzējušus ļaudis, kuri zina, kā jāstrādā ar cilvēkiem, kā jākārto lietas, kā jāvada saimniecība.... Un LTF šos kādam savējos cilvēkus bieži vien akceptēja noteikt situāciju ciema padomēs, rajonos, pilsētās. Nesen klausījos Krievijas socioloģes lekciju, kura bija saskaitījusi, ka pirms Putina Krievijas augstākajā varā, federālās elites līmenī bijis 13% spēka struktūru darbinieku, 2003. gadā – 25%, šā gada februārī – 42% (atsevišķās jomās – līdz 70%). Ar LTF notika kaut kas līdzīgs. Pirms gadiem astoņpadsmit pāris reižu rakstīju par šo lietu, bet LTF runasvīri vai nu nelikās to redzam, vai teica, ka "šūpoju laivu". Nav nekas iebilstams, ja labi speciālisti turpina darīt savu darbu arī pēc tam, kad nomainīti karogi torņos. Runa nav par kompetenci, nav par ideoloģiju, runa ir par vecā režīma, tā psiholoģijas transformāciju jaunās varas apziņā. Par, tā teikt, statistisko vecā īpatsvaru. Šis īpatsvars izrādījies tik liels, ka Latvijas partijas, neraugoties uz to liberālo, sociāldemokrātisko, nacionālo, konservatīvo u.tml. retoriku, faktiski ir vienādas savā attieksmē pret sabiedrību. Lūk, kur es saskatu kompartijas un VDK būtiskāko ietekmi. Ne konfrontācijā, ne aģentu vai provokatoru izvietošanā, bet apstāklī, ka LTF tiem bija vajadzīga nevis kā antagonists, nevis lai to boļševizētu, bet kā sava organizācija. Lai ar tās palīdzību instrumentētu partiju sistēmu un varu Latvijā, pielāgojot tās nevis valsts vajadzībām, bet varas privatizācijai.
Varbūt tāpēc man reizēm uzmācas jautājums – kas te īsti ir uzvarējis? Tautas fronte vai interfronte? Ne izkārtņu, ne organizāciju, bet situatīvā līmenī. Piemēram, ja pār tautas pašnoteikšanos savā labā direktīvi dominē globālisma internacionālie principi – kas ir uzvarējis?