Arno Jundze / Autori

Oktobra pēdējās dienas klusi un nemanāmi ieslīdējušas novembrī. Ar ko tās paliks vēsturē? Visticamāk – ar neko.

Latvijas teātra pasaulē šonedēļ ir divas ievērības cienīgas ziņas, kas skar bērnu un jauniešu izrāžu tematiku. Sāksim ar starptautisku vēsti par to, ka Latvijas Leļļu teātra (LLT) iestudējums Zelta zirgs 25. Starptautiskajā leļļu teātru festivālā Spotkania Polijas pilsētā Toruņā saņēmis balvu par labāko scenogrāfiju.

Jaunās valdības veidošana katru dienu nāk kā seriāls – skaties kārtējo sēriju, labi zinot, ar ko tā beigsies. Varētu pārslēgties, bet neko citu televizors nerāda. Pilnai laimei trūkst vien no rīta izlasāma izklāsta avīzēs, kurš ar kuru un cik netiklā formā izdarīsies šodienas sērijā. Varbūt vajadzētu sākt tādus drukāt?

Šonedēļ dzīve nedaudz atgādina literatūru. Kulta rakstnieks Frederiks Beigbeders savā daiļradē vairākkārt apraksta piedzīvojumu, kas viņam beidzas ar nokļūšanu smirdīgās aresta telpās Parīzes Sitē salas drūmajos pazemes mūros. Proti, to, kā viņš, naudas un visatļautības apreibināts, šņauc kokaīnu no spoža limuzīna kapota pie kāda elitāra Parīzes naktskluba. Šī epizode, protams, nāca prātā saistībā ar tiesas spriedumu pazīstamajam Latvijas reklāmas guru Ērikam Stendzeniekam, kurš saņēma gadu nosacīti, citējot medijus: «krimināllietā, kas saistīta ar narkotiku nelegālu apriti.» Viss beidzas tā, kā beidzas. Gan dzīvē, gan literatūrā.

Ministru kabinets šonedēļ akceptējis Kultūras ministrijas sagatavotos grozījumus Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) likumā. Tie paredz no 2022. gada atgriezties pie VKKF finansēšanas no plānotajiem kārtējā gada valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļiem par alkoholiskajiem dzērieniem un tabaku, kā arī no izložu un azartspēļu nodokļiem. Ja viss notiks tā, kā tam jānotiek, tad 2022. gadā tiks labota ekspremjera Eināra Repšes pieļautā kultūrpolitiskā kļūda, kad, izdabājot dažādu starptautisku ekspertu prātuļojumiem, šis finansējuma modelis tika iznīcināts.

Šonedēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma lēmumu, ka Slovēnijai jāmaksā kompensācija tur notiesātam lietuviešu bandītam par to, ka tiesā netika nodrošināts tulks uz lietuviešu valodu, piedāvājot tikai krievu valodas speciālistu. Šim lēmumam vērts pievērsties sīkāk. Pirmkārt, mazo valstu valodām Eiropas Savienībā, vismaz teorētiski, ir tādas pašas tiesības kā lielajām. Latviešu kārklu angļi, kas apguvuši tā saukto boltišu, šo vēsti droši vien labprāt paslaucītu zem tepiķa, lai tikai varētu turpināt dziesmu par angļu valodas apguvi un iespējām to ieviest kā Latvijas otro valodu (tāda iniciatīva jau ir bijusi). Kārklu angļiem ir aizvien lielāka noteikšana arī, piemēram, zinātnē, un, tendencei turpinoties, drīz vien latviešu filologi atziņas par malēniešu izloksni viens otram rakstveidā varēs izklāstīt tikai lauzītā angļu valodā.

Pirms kādām dienām uzdūros padomju kinokomēdiju klasikai – filmas Briljanta roka epizodei, kur Andreja Mironova varonis Kozodojevs uz kuģa dzied dziesmiņu par neveiksminieku salu. 60. gados padomju funkcionāri to gribēja aizliegt, jo saskatīja tekstā par nelaimīgajiem salas mežoņiem slēptu ironiju par Fidelu Kastro un Kubu.

Šonedēļ es beidzot sajutu, ka vēlēšanas nāk. Arī man sociālajos tīklos sāka pieteikties traki smukas, fotošopētas un partejiski pareizas draudzenes. Seksu nepiedāvā, bet kaut ko spriež par nepieciešamību ievēlēt īstos. Par šīm daiļajām dāmām jau dzejnieks Aivars Eipurs labi piezīmējis – vai viņas vēl gribēs ar mani draudzēties rudenī pēc vēlēšanām?

Rosība teātru pasaulē vairāk par laika apstākļiem šovasar sāk signalizēt rudens tuvumu. Skatuves mākslas tempļi un templīši sāk mosties pēc atvaļinājumiem, rīkot ierasto kopbilžu sesijas, nākt klajā ar pirmajiem paziņojumiem par izrādēm, viesizrādēm un sezonas plāniem. Tāpēc varat būt droši – lietussargi, vējjakas un slapjajam gadalaikam piemēroti apavi noteikti ir mūsu gaišā nākotne. Jau pavisam drīz.

To, ka Latvijā ir ļoti karsti un vasaras laikā cilvēkiem īsti nav ko darīt, apstiprina mediju cepšanās par sensacionālo indīgo zirnekļu uzbrukumu. Protams, ka beigās izrādījās – zirnekļi nemaz nav indīgi un patiesībā to nav vispār. Tas viss ir mākslas akcija, ko rīko noslēpumainais mākslinieks, kurš sevi dēvē par SOME1. Tas, vai izbīlim sekos arī māksla, protams, vēl ir jāpagaida, jo, lai piedod nelaiķis Klāvs Elsbergs par pajēlo kalambūru, – arī šajā gadījumā īstenā deja rudenī būs.

Japānā nāves sods izpildīts pēdējiem indētājiem no sektas Aum Shinri Kyo, kuri 1995. gadā Tokijas metro iepludināja zarīna gāzi, nogalinot astoņus, bet dažādā smaguma pakāpē nogādājot slimnīcās apmēram sešsimt cilvēku. Sektas līderim Sjoko Asaharam nāves sods izpildīts jūlija sākumā, un varētu notikušajam pielikt punktu. Ja ne daži «bet».

Šonedēļ klusums kā jau jūlijā. Kultūras pasākumi rotē pa vasaras brīvdabas skatuvju orbītu. Tropiskās naktis un tveicīgās dienas rada sajūtu, ka esam pārcēlušies uz kādu Itālijas vai Grieķijas kūrortu. Pilnai laimei pietrūkst vien kādas siestas – pievakares pauzes, kad visi guļ pusdienlaiku.

Dziesmu svētki ir kļuvuši par vēsturi, smaidīgu cilvēku piepildītā Rīga sāk pamazām aizmir-sties, atgriezusies dzīve parastā. Mediji pilni, sociālie tīkli vēl pilnāki. Nu, protams, par prezidentu, viņa lapiņām un vēju. Kāds aizstāv, daudzi kritizē, bet situācija latviski absurda un veca kā atjaunotā Latvija. Palasot šo ņemšanos, redzams, ka politiskajā izpratnē neesam nekur daudz tālāk par kundzītēm, kas deviņdesmitajos gados balsoja par smukajām žaketēm.

Dziesmu svētku nedēļa izstaro labu garastāvokli. Pat virsraksti medijos kļuvuši tādi mīksti un pūkaini.

Nezinu, vai pamanījāt, bet apmēram nedēļu pirms Jāņiem medijos pavīdēja ziņa, ka «ceļu satiksmes negadījumos viens bojāgājušais valstij patlaban radot zaudējumus līdz 600 000 eiro». Šis skaitlis tika nosaukts diskusijā Nulle bojāgājušo uz Latvijas ceļiem – realitāte vai utopija. Pagāja dažas dienas, un 24. jūnija pēcpusdienā paģiraini, Jāņu nakti negulējuši šoferīši bija spiesti sēsties pie auto stūres, lai dotos mājup uz pilsētu. Valdība, kā jau ierasts, situācijās, kad Jāņu nakts vai Vecgada vakars iekrīt sestdienā, bija mēma kā kaps. Ne par kādu brīvu pirmdienu, kas būtu tikai dabiska apstākļos, kad naktī no sestdienas uz svētdienu visa valsts ir svinējusi un svinēs, neviens pat neiepīkstējās. Tā nu CSDD taisa reklāmas kampaņas, Ceļu policija ķer dzērājšoferus – kā dzīvojām, tā dzīvosim.

Dziesmu svētki tuvojas, un grūti nepamanīt – gaidīšanas kņadā parādās publikācijas, kuru autori mēģina sasaistīt dziesmu svētku kustību ar mūsdienu patērētājsabiedrības teorijām. To tonis ir kritisks. Turklāt caurviju motīvs ir tādas kā sēras pēc īstajiem dziesmu svētkiem, kuros neviens par naudu nerunāja, vien dejoja, dziedāja un sita plaukstas tribīnē.

Laiku pa laikam nākas atzīt, ka ticēt veselajam saprātam nav tā saprātīgākā nodarbošanās. Nu ko, nākas atzīt, ka esmu kļūdījies. Maija sākumā rakstīju: «Ticēt, ka Nobela prēmija literatūrā netiks piešķirta, tomēr nav nekāda pamata. Arī attēlot Zviedru akadēmiju kā pensionāru politbiroju nav ne mazākā iegansta.» Runa, protams, bija par skandālu, kas nu jau kādu laiku plosās Zviedru akadēmijā, kas atbild par Nobela prēmijas piešķiršanu literatūrā.

Televīzijas panorāmas pults apstāšanās, noraujot valsts galvenā ziņu raidījuma ēteru, lieku reizi pierāda, cik vāja ir Latvijas sabiedriskā televīzija.

Viena no latviešu sliktajām īpašībām ir neprasme pateikt paldies. Par to bija jādomā, skatoties Kristīnes Želves filmu Mērijas ceļojums, kas veltīta Latvijas muzeju nacionālās kolekcijas glābējai Otrā pasaules kara gados Mērijai Grīnbergai. Par to bija jādomā, skatoties sociālajos tīklos skaistās bildes no Kannu kino festivāla, kur piecdesmit vienu gadu pēc Četru baltu kreklu uzņemšanas (vien iedomājieties šo absurdo skaitli!) beidzot paldies tika pateikts režisoram Rolandam Kalniņam un operatoram Mikam Zvirbulim.

Lai gan 4. maijs, iespējams, ir svarīgākais, ko esam sasnieguši pēdējo 28 gadu laikā, joprojām ir dzirdami īpašie viedokļi par deklarācijas neleģitimitāti un nelikumīgā okupantu orgāna – Augstākās padomes – antikonstitucionālajiem lēmumiem. Arī vecā dziesma par komunistu un čekistu mūžīgo atrašanos pie varas nebeidz skanēt. Tomēr, ja atceras, kas toreiz maijā notika, viss bija pavisam vienkārši.

Šonedēļ LETA izplatīja ziņu par preses brīvību pasaulē, atsaucoties uz Reporters Without Borders veidoto Pasaules preses brīvības indeksu. Latvija tajā ieņem 24. vietu 180 valstu kompānijā. Saraksta augšgalā, protams, skandināvi un vecās Eiropas valstis: norvēģi un zviedri, nīderlandieši, savukārt sestajā vietā – Jamaika. Igauņi ir divpadsmitie, bet lietuvieši – trīsdesmit sestie. Pēc pētnieku domām, galvenie preses brīvības draudi pasaulē esot Donalds Tramps, Krievija un Ķīna. Drusku jau nu smieklīga ir šī visiem krietni apnikusī Trampa dēmonizācija. Īpaši jau vērojot to, ka pasaule nudien nav apgāzusies, jo amerikāņi izvēlējās tādu prezidentu, kādu paši gribēja.

Šonedēļ Valsts valodas centrs pielika punktu kādai samilzušai lingvistiskai problēmai: šausminošai, stulbai, komiskai – epitetu emocionālā gradācija te atkarīga no katra indivīda privātās samaitātības pakāpes. Ar visu šai organizācijai piemītošo autoritāti pēc nezin cik gadu šķēpu laušanas publiski tika paziņots, ka latviski pareizi sociālā tīkla vadītāju Mark Zuckerberg ir dēvēt par Marku Zakerbergu, nevis Marku Cukerbergu. Droši vien jau, ka arī bez valodniecības autoritāšu iejaukšanās šīs pasaulē pietiekami pazīstamās personas pareizo uzvārda izrunu jau pirms gadiem pieciem mierīgi varēja paklausīties kādā BBC vai NBC raidījumā vai pat pašpikot wikipedia angļu valodas šķirklī, kura veidotājs, šķiet, bija nojautis, ka cukerzakers jauks galvu nevienam vien latvietim. Lai nu kā, beidzot šis fakts ir tautai izziņots un oficiāli masu medijos reģistrēts.