Arno Jundze / Autori

Šonedēļ māte daba mums mēģina atgādināt to, cik pasaulē viss mainīgs. Lieldienu sniegs un putenis nedēļas vidū dažu stundu laikā kaut kur pačibēja, it kā nekā tāda nemaz nebūtu bijis, visur klaigā dzērves, debesīs gulbju un zosu kāši, pirmie stārķi pastaigājas pa vēl aizsalušajiem laukiem, baltām putām klātās lielceļu malas atgādina par ziemā kaisīto sāli. Pavasaris atnācis – cerams, ka uz palikšanu, bet nepārprotami ar domu par rudeni.

Pirms Lieldienām piestāv runāt par garīgumu, par atdzimšanu, par spējām celties augšup no pīšļiem, bet, piedodiet, tas lai šoreiz paliek svēto tēvu pārziņā. Dzīvē no visas šīs Lieldienu padarīšanas ir tik vien, cik maza bērna prieka, zaķa izdētās olas meklējot. Kaut nebūsim naivi, ne jau visiem bērniem šis prieks tiek.

Ja lieto kādu izbijušu modes vārdu, bez kura 2000. gadu sākumā pašmāju abu dzimumu Oļiņietes negāja nekur, tad šīs nedēļas «diskursu» divos vārdos varētu noraksturot kā «šur tur». Šur tur kāds pačaloja par to, kurus prezidentus drīkst vai nedrīkst sveikt ar ievēlēšanu. Iespējams, aizmirstot, kādā pasaules daļā atrodas Latvija, kas ir mūsu kaimiņi, ar kuriem būs jādzīvo arī turpmāk neatkarīgi no ievēlētiem vai neievēlētiem prezidentiem.

Tā sagadījies, ka šī avīze pie jums no nonāks 16. martā. Gan jau atkal tā vietā, lai svinētu latviešu dzejas karalienes Aspazijas dzimšanas dienu, mati tiks skaldīti par leģiona tēmu, turpinot liet ūdeni uz mūsdienu politiķu dzirnavām, kuriem, visticamāk, sen jau nospļauties uz visu: uz vēsturi, uz saticību valstī. Ka tik viņu akcijām un reitingiem klāt nāktu kāds punktiņš vai divi. Galu galā vēlēšanas nav aiz kalniem. Cik nu līdz tam 6. oktobrim atlicis? Tā vien šķiet, ka dažam labam tā būs pēdējā, izšķirošā – visu vai neko – kauja, jo tikt pie varas, ai, kā gribas, un arī sponsoru uzticība jāattaisno, bet taustāmu rezultātu kā nav, tā nav.

Slēgt bibliotēkas laukos, paslēpjot likvidāciju zem līdzekļu ekonomijas un bibliotēku darbu optimizācijas, tā diemžēl ir pēdējo dienu sliktā ziņa, kas nāk no Limbažu puses un publikai tapusi zināma, pateicoties Baltijas asamblejas balvas laureāta literatūrā rakstnieka Aivara Kļavja vērībai. Šī nu reiz ir lieta, ko nevajadzētu pieļaut un cirst pašā saknē ne jau tāpēc, ka iebilst literāti. Bibliotēku likvidācija ir kaitniecība valstiskā mērogā.

Kā tad ir – nauda smird vai nesmird? Šonedēļ biju liecinieks debatēm par šo tēmu, protams, saistībā ar kultūru. Nav grūti uzminēt arī to, ka diskusija raisījās par pēdējo dienu notikumiem ar Aizkraukles banku un tās plāniem celt Laikmetīgās mākslas muzeju. Droši vien psihologiem, psihiatriem un sabiedrības pētniekiem šī būtu lieliska iespēja nodarboties ar pētījumiem, lai noskaidrotu, kā negatīvas ziņas rada dīvainas psihozes sabiedrībā. Kāda kundzīte aizrunājās tiktāl, ka bija savā prātā secinājusi – Aizkraukles bankā tikuši atmazgāti cilvēku tirdzniecības rezultātā iegūtie nelegālie līdzekļi un tos gribējuši investēt laikmetīgās mākslas kolekcijā.

Tik tālu mēs esam nodzīvojušies, ka jāraksta par to. Par ticības lietām. Atgādināšu, kā viss sākās. Vispirms KNAB, lai brīvdienās nebūtu garlaicīgi, uzaicināja Rimšēviča kungu uz pārrunām, kas vainagojās ar to, ka viņa galvotājs iemaksāja tieši tik, cik Rimšēviča kungs esot no kāda mēģinājis izspiest. Tā vispār ir pēdējā laika mode, savdabīgs SPA pakalpojums – brīvdienas ar KNAB, kas, ja atceramies uzņēmēja Krūmiņa kunga odiseju, beidzās ar lielisku PR kampaņu topošajai viņa grāmatai – to izpirka burtiski pāris nedēļās.

Jura Rubeņa aiziešana no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja amata šonedēļ satrauca to sabiedrības daļu, kurai Juris Rubenis bijis padomdevējs un garīgais skolotājs. Tādu cilvēku tiešām ir daudz, un tagad, uz brīdi atmetot latviešu neciešamo kašķīgumu, ir īstais brīdis, kad pienāktos pateikt mācītājam paldies par to spēku, ko viņš grūtos brīžos devis mums visiem.

Šonedēļ biedrība Par legālu saturu! sadarbībā ar Valsts policiju, Patentu valdi un Kultūras ministriju sākusi plašu filmu, mūzikas, TV kanālu un sporta tiešraižu pretpirātisma sociālo kampaņu Nemāni sevi – tu zodz!. Tās mērķis saskaņā ar rīkotāju ieceri esot veicināt sabiedrības apzināšanos, ka tiešsaistes satura internetā, gan video, gan audio, nelegāla skatīšanās, tāpat kā TV nelegālo pieslēgumu izmantošana, ir prettiesiska rīcība, proti, zādzība. Diemžēl Latvijā notiek tas, kas notiek. Kampaņu autori rīko kampaņas, bet pārējos autorus tikmēr dienišķi apzog. Savukārt sabiedrībai ir vienalga. Tās pārstāvji kliedz, ja atklāj, ka somiņā vairs nav maciņa, bet auto kārtējo reizi pazuduši spoguļi. Savukārt kaut ko nozagt autoram skaitās kaut kā dabiski.

Atzīsimies, nu kaut kā neveicas mums ar to loģisko domāšanu. Pagātnes rēgu bakstīšana daudziem stipri vien aizstājusi dzīvi šodien. Vainīgie visās dzīves likstās, tiesa gan, ir atrasti. Zināms arī, kā viss noticis. Avoti ir droši. Čekas ziņotāji un citi zvēri, slepus vienojoties kādas vārdā nenosauktas viesnīcas numuriņa dušas telpā, pirms gadiem padsmit Latvijā ieviesa ūdens skaitītājus. Šo sarunu ierakstus publiskos pēc gadiem divdesmit.

Tulkojusi Karīna Tilberga. Zvaigzne ABC

Es nezinu, kāpēc tā, bet latviešiem ir kaut kāda īpaša tieksme ieņemt marķīza de Sada romāna Justīne galvenās varones lomu, lai ar baudu ļautos visām iespējamajām mocībām un pašmocībām.

Dāmas un kungi, pienācis laiks sākt dzīvot šogad. Vēlams tā, lai pēc nākamajām 360 dienām 31. decembra vakara uzrunas nevienam nešķistu tik salkanas, stulbas un kretīniskas, kā par 2017. gada beigu uzrunām tagad spriež sociālo tīklu aktīvisti. Nevar tikai saprast, vai daļai no viņiem Kučinskis un Vējonis riebjas principā, vai viņi paši, ja būtu dota iespēja, pateiktu ko labāk, vai varbūt šo spriedēju privātā dzīve tiešām ir nonākusi tik lielā pakaļā, kā tas tagad kā uz delnas izlikts viņu komentāros.

Romas iedzīvotāji pirmsziemassvētku nedēļā aizgūtnēm ņemas zoboties par krietni nobirušo pilsētas galveno egli, kas uzstādīta Piazza Venecia. Kāds to dēvē par plikpaurainu poda birsti, cits rausta plecus, bet Romas vadībai nākas taisnoties, kāpēc kokam, par kura atvešanu uz pilsētu esot iztērēti piecdesmit tūkstoši eiro, nobirušas gandrīz visas skujas. Varētu jau teikt – lai nu romiešiem tiek romiešu problēmas, vai mums savu trūkst. Tomēr, pirms pāris nedēļām Romā esot, skatoties gan uz Vatikāna egli, kas, teiksim atklāti, arī nekāda īpašā nebija, gan Spāņu laukuma mākslīgo zelta egli (Venēcijas laukuma centrā tobrīd nekas vēl nebija uzstādīts), vairākkārt iedomājos par kādu Aināra Šlesera ideju, kuru viņa tautieši toreiz norēja kā tāds aptracis ciema kvekšķu bars. Protams, ka runa ir par Latviju kā Ziemassvētku eglītes dzimteni.

Šogad klusais Adventa laiks savā ziņā atgādina mazo trakomāju. Aizejošā pilnmēness ietekmē aktivizējušies pat tādi personāži, par kuriem šķita – it kā taču saprātīgi cilvēki. Demokrātiski naidīga agresija no sērijas – kas nav ar mums, tie ir pret mums – staro gan no cilvēku sejām, gan sociālo tīklu komentāriem. Ej nu saproti, kas par lietu? Varbūt tiešām kāds mūs apstrādā ar neredzamiem stariem, lai mēs sastrādātu iespējami lielākas muļķības?

Es nezinu, ar kuru galu domā un komunicē viena daļa Latvijas darba devēju. Gan jaunie uzņēmīgie, kas intervijās plātās ar garu stundu strādāšanu līdz pilnīgam spēku izsīkumam, gan pieredzes bagātie. Visi šie beidzamo pāris nedēļu teksti – vietējie darbinieki ir slinki, vietējie darbinieki ir izlepuši mūlāpi, jo nevēlas par 500 eiro rukāt ilgas stundas un melnu muti gaišās nākamības labā – atgādina tādu novecojušu cukurniedru plantatoru žēlabu stāstu par brīvlaistajiem vergiem kādā klasiskā amerikāņu romānā. Labie strādnieki esot aizbraukuši, visi neperspektīvie un muļķi palikuši. Laikam jau arī sevi pie tādiem pieskaita.

Pagājušās nedēļas nogalē masu medijos parādījās ziņa, kuras virsraksts nudien neglaimo mūsu valsts iedzīvotājiem – Pārskats: Liela daļa Latvijas iedzīvotāju neiesaistās kultūras norisēs. Šoreiz runa nav par kādu kultūras institūcijas apmaksātu pētījumu, bet ikgadējo ziņojumu, kura pilnais nosaukums ir Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2015./2016. Dzīves meistarība un informācijpratība. Tas ir Latvijas Universitātes (LU) izdevums, kuru beidzamajos gados pārrauga LU Sociālo un politisko pētījumu institūts (SPPI).

Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums šo trešdien Saeimā tika pieņemts negaidītā vienprātībā ar 91 balsi par, nevienam deputātam neiebilstot vai neatturoties. Notikumiem ar laika putekļiem pārklājoties, drīz vien nevienam normālam cilvēkam vairs nebūs skaidrs, kas bija tas iemesls, kāpēc šo likumu nevarēja pieņemt no 2000. gadu sākuma, kālab vajadzēja rīkot teju vai asiņainas diskusijas un kašķus. Tā, it kā runa būtu par Zaķusalas karalistes veidošanu uz salas Rīgas centrā ārpus Latvijas jurisdikcijas. Taisnības labad – vēsturē jau arī nepaliks diskusijas. Tās lielākoties raisījās tiešraidē un internetā. Tīmeklī informācijas mūžs ir ļoti īss, un turklāt kaislības bangoja sociālajos tīklos, kas dzīvo līdz brīdim, kamēr kāds, tautas valodā runājot, «izrauj no sienas štepseli».

Šonedēļ Minhenes veco ļaužu pansijā 79 gadu vecumā mūžībā aizgājusi viena no Bonda meitenēm – vācu aktrise Karīna Dora, kura bija partnere Šona Konerija atveidotajam aģentam 007 1967. gada filmā Tu dzīvo tikai divreiz. Apbrīnojami tomēr, cik paaudzes jau sēž uz Bonda āķa un jūsmo par viņa skaistajām partnerēm, bet daiļās partneres plūst kā nebeidzama upe. Kā nu kura. Cita varbūt sava nepārprotamā talanta dēļ, bet viena otra gan jau caur dažādu producentu gultām taisa karjeru, tāpēc ka labi izskatās kadrā, lai pēc gadiem vēl mēģinātu izspiest kompensāciju no kāda izvirtuša tēviņa un sieviešu izmantotāja. Vai viņas paliek vēsturē, ir cits jautājums, bet kuru gan tas mūsdienās interesē? Un kas vispār paliek vēsturē?

Populārzinātniskajā apgāda Neputns sērijā Latvijas mākslas klasika šoruden laiks jaunumam – Ingūnas Ģēģeres grāmatai Jānis Ferdinands Tīdemanis.

Zvaigzne ABC

Brīvdienu ceļvedis