Arno Jundze / Autori

Kad biju mazs, dusmojos, ja īsi pirms Jāņiem vecpaps nopūtās un teica – vasara atkal pagalam. Tagad domāju, ka šis teiciens tiešā nozīmē vairāk attiecināms uz mana vecpapa bērnību, kad viņi abi ar brāli, desmitgadīgi puikas, darīja visus vīru darbus tīrumos un pļavās, jo Pirmā pasaules kara laikos darbspējīgu vīru mājās nebija. Toreiz, viņu bērnībā, pēc vecā kalendāra Jāņi pienāca kaut kad jūlijā, trīspadsmit dienu vēlāk nekā tagad. Droši vien tā arī bija – pēc Jāņiem sākās smagie siena laika darbi, pirmās rudens smaržas rītausmā, un tad tiešām vasara pagalam.

2019. gadā aprit 155. gadskārta kopš pirmās dziesmu dienas Dikļos – dziesmu svētku tradīcijas sākumam. Jāatgādina, ka 1864. gada Vasarsvētkos Dikļu mācītājmuižas parkā Juris Neikens pirmo reizi tagadējās Latvijas teritorijā noorganizēja, kā tolaik rakstīja, kopā dziedāšanas svētkus, ieliekot pamatus mūsdienu dziesmu svētku kustībai. Savukārt pirmie Vispārējie dziesmu svētki Rīgā notika 1873. gadā.

Pēc Daces Melbārdes iekļūšanas Eiroparlamentā, par kuru diezin vai kāds šaubījās, pagājušajā nedēļā neizbēgami aktualizējās jaunā kultūras ministra kandidatūras jautājums. Diemžēl aktualizācija notika tik vājā līmenī, ka labākais, kas šajā jautājumā tika pateikts, izlasāms cehs.lv parodijā, kuras vēstījums bija nepārprotams. Proti, pašreizējos politiskajos apstākļos uz ministra posteni varētu kandidēt daudzi, jo zināšanas par nozari netiek prasītas. Pietiek, ja uzvārds sākas ar burtu K, gluži kā vārdā kultūra.

Man šķiet, tas ir ļoti neētiski – pretnostatīt smagi slimus cilvēkus un viņu vajadzības pret vajadzību celt koncertzāli. To saku ne tāpēc, ka ienīstu slimus cilvēkus vai nezinātu, kā tas ir, ja nevari palīdzēt pat savam vistuvākajam. Es vienkārši uzskatu, ka, šādi pretnostatot, mēs nekad nedzīvosim labi. Ja nepratīsim rūpēties par saviem slimniekiem un kultūras vajadzībām, šī nekad nebūs labklājības valsts. Es šo situāciju salīdzinātu ar putna spārniem, kas lidonim noder vien tad, ja tie abi darbojas, jo, iztiekot bez tēlainiem salīdzinājumiem, gan koncertzāles, gan slimnieku atbalstu trijos vārdos sauc pavisam vienkārši – rūpes par cilvēkiem.

Par šo dienu vēsturē ļoti viegli būtu uzrakstīt klišejisku komentāru. Piemēram, varētu izplūst garās apcerēs par integrācijas neiespējamību. Par tiem, kuri sevi uzskata par uzvarētāju pēctečiem un pat netaisās atzīt Latviju vai latviešus par līdztiesīgiem esam. Par tiem, kuri savā demagoģijā vārdus Padomju Savienība un komunistiskā partija veikli nomainījuši pret vārdiem Eiropas Savienība un cilvēktiesības. Tādā gadījumā būtu iespējams uzrakstīt kaut ko skarbu par to, ka izlīgums starp pakļautajiem, izvarotajiem un represētajiem un atbrīvotājiem nav iespējams. Galvenais šādos gadījumos uzņemt ļoti personisku intonāciju.

Rakstot valsts svētku komentārus, allaž ir nedaudz pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, šī nav reize, kad piestāvētu izplūst nīgrās pārdomās. No otras puses, esmu dzīvojis pietiekami ilgi, lai atcerētos klaji melīgos tekstus, kurus bija spiesti rakstīt žurnālisti padomju laikā. Esmu arī lasījis pietiekami daudz, lai zinātu, ka šī slavinošo rakstu tradīcija nav komunistu izgudrota. Siekalainas lišķības par vadoni Ulmani katrs, kas māk apmeklēt Latvijas Nacionālo bibliotēku, var atrast pēcapvērsuma laiku presē. Ziedu vārti un slavas raksti ir latviešu dabā bijuši arī senāk. Par trumuļu un citu mājturības priekšmetu iejūsminātu šķindināšanu savos humorpilnajos pantos zobojās jau vecais, labais Blaumanītis. Šīs atmiņas disciplinē un ved pie veselā saprāta.

Šonedēļ Latvijas galvaspilsētā Rīga ir divas ievērības cienīgas ačgārnības – skaļais politiskais riņķadancis ap Deglava pārvadu un paklusās debates par neuzcelto koncertzāli. Tracis ap tiltu, protams, ir skaļāks un redzamāks. Tas sit pa pieri daudziem, turklāt ne tikai rīdziniekiem pilsētas guļamistabu rajonos – skaidrs, ka šādas stratēģiski svarīgas transporta infrastruktūras slēgšana rada kaudzi neērtību teju visai Latvijai. Slikti vien, ka rūpes par cilvēku drošību šoreiz vairāk atgādina politisku rēķinu kārtošanu.

Senos laikos vidusskolā, stundās garlaikodamies, kopā ar ļoti apdāvināto klasesbiedru, kurš diemžēl vairs nav šai saulē, rakstījām tādu kā romāniņu – jautru tekstiņu par kādu pārējai cilvēcei nesaprotamu salu.

Nedēļa sākās interesanti. Pirmdienas rītā gluži kā Ādams no paradīzes no partijas KPV LV tika padzīts nesenais tās līderis un valdības vadītāja kandidāts Gobzema kungs.

Zvaigzne ABC

Esmu ar kājām un rokām par pētījumiem, kas analizē kultūras patēriņu, jo tie liek domāt un dod iespēju saredzēt jaunas iespējas tur, kur rutīnas aizmiglots skats reizēm neko jaunu vairs nav spējīgs ieraudzīt. Par respektablo pētījumu vairāk lasiet vakardienas Neatkarīgajā ¬– kolēģe Aisma Orupe īsos vārdos pateikusi svarīgāko.

Nedēļa latviešiem paliks atmiņā ar to, ka viņi, visumā miermīlīgi būdami, beidzot dabūja paši savu Kariņu un pilnmēnesī sastādītu valdību. Tagad ilgi varēs plēst jociņus, nu kaut vai, ka laiks atjaunot Livoniju, jo beidzot pie varas nācis lībiešu pēctecis. Tomēr nav jēgas spriest par to, vai valdība būs ilglaicīga/īslaicīga, vai tā ir uzvarētāju/zaudētāju valdība. Taisi valdību kaut saules aptumsuma laikā, neviena no latviešu partijām nevar lepoties ar to, ka būtu vinnējusi vēlēšanās. Saskaņa tās vienkārši nosmies. Tā notiek, ja tautu šķeļ un plosa un melo priekšvēlēšanu laikā. Turpmākos gadus mēs maksāsim par rezultātu. Atliek vien cerēt, ka vēlētāju operatīvā atmiņa beidzot nebūs tik pārlādēta un īsa, kā izskatās, ka pēc četriem gadiem beidzot nebalsosim ne par populistiem, ne par OIK blēžiem, ne par meļiem.

Nedēļa kultūrā neatšķiras no citām tai līdzīgām pēdējo gadu janvāra nedēļām. Tika nosaukti tās vai citas nozares gada balvu kandidāti, mūža balvu ieguvēji. Šoreiz kārta Lielajai mūzikas balvai un Purvīša balvai vizuālajā mākslā. Piešķirta Normunda Naumaņa balva kritikā. Grāmatnīcās parādījās pirmās šogad izdotās grāmatas. Teātri izziņoja biļešu tirdzniecību ziemas beigām un pavasara pirmajam mēnesim. Viss šķietami mierīgi, nekādas spriedzes, kaut neatrisinātie jautājumi pamazām gruzd gluži kā kūdra kaut kur purva dibenā. Nekad nevar zināt, kurā brīdī rimtums pārvērtīsies par troksni, bet to mediji parasti pietaupa bada laikiem, kad galīgi nav par ko vēstīt sabiedrībai.

Šonedēļ tika prezentētas Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) iespējamās jaunās telpas Mārstaļu ielā. Iespējams, par šo faktu vajadzētu gavilēt, tomēr, zinot šī muzeja katastrofālo nedienu ķēdi, kas bija sākusies, vēl pirms šo rindu autors ap 2000. gadu ienāca kultūras žurnālistikā, nekādas sajūsmas dziesmas nedziedāšu. Lai nu vispirms notiek reāli darbi. Ja muzejs tiešām saņems labas un kvalitatīvi izremontētas telpas, tad tiešām būs vērts iedzert šampanieti.

Tas vienmēr ir izaicinājums rakstīt pirmo jaunā gada komentāru situācijā, kad valstī vēl nekas nav noticis. Piparkūkas apēstas, šampanietis izdzerts, izdziedāti pat visi iespējamie Ziemassvētku koncerti un galu galā atlaisti pat tos rīkojušās televīzijas priekšnieki.

Gads noslēdzies, un, kā jau ierasts, jaunā gada sākumā sāk pienākt pirmie aizgājušā gada apkopojumi, bez kuriem neiztiek nedz kultūra, nedz arī pārējās dzīves jomas.

Lai gan šim pienāktos būt Adventa vainagu izpušķotam miera, pārdomu un labestības laikam, 2018. gada Ziemassvētku gaidas, iespējams, ieies vēsturē kā politiskas muļķības festivāls, kāda mūsu valstī nav bijis kopš tālajiem deviņdesmitajiem. Valdības nav. Lielu pašvaldību vadītājus krata un šūpo. Politiski vājā centrālā vara kaļ plānus atlaist galvaspilsētas pašvaldību, ko vada tādi paši operešu ģenerāļi. Briest visīstākās milžu cīņas ar kuslu punduru piedalīšanos. Pat čekas maisus ar lielu blīkšķi, bet bezgaumīgi atver pēdējā pirmssvētku dienā. Nu tik būs Ziemassvētku svinēšana pie datora ekrāna, mēģinot atsvaidzināt savas prasmes atšifrēt skrebelīgus rokrakstus kirilicā.

Nezinu, kā jums, bet man kaislības ap jaunās valdības stiķēšanu liekas garlaicīgas. Nu, labi, tipi, ko paši esam ielikuši par nācijas glābējiem, viņus var saprast. Ambīcijas, godkāre, varaskāre. Normas robežās nav slikti. Lai paplūcas, pademonstrē principus. Pat primātu kopienā katram jāiekaro sava vieta, tāds ir dabas likums. Kur nu vēl no tāltālām planētām nākušas nācijas lielvalstī.

Nedēļas lielā ņemšanās ir svētku koncerta honorāri. Atkal radusies iespēja parunāt par kultūras cilvēku vēlmi tikt pie siles un salīdzināt, piemēram, dziesmu svētku virsdiriģentus ar popmūziķiem. Tiesa, atmiņa ir īsa. Tā vien šķiet, ka diriģentu žēlotājiem jau sen aizmirsušies Demakovas laika honorāri tiem pašiem dziesmu svētku rīkotājiem. Vai arī tas, ka Šipkēvica honorārs patiesībā ir tikai mazdrusciņ lielāks par Brigmaņa kunga mēnešalgu Saeimā, kas gan jau arī, tuvāk aplūkota, izrādītos veiksmīga apstākļu sakritība. Nemaz nerunāsim par visiem tiem kungiem, kuri vēl lielākas algas no valsts budžeta saņem ik mēnesi un dažkārt nevis Latvijas intereses aizstāv, bet savāra globālas ziepes.

Ceru, ka šis nav tas gadījums, kad, citējot zelta laiku radio SWH ētera personības: «viss jau apēsts, viss jau izdzerts, jubilārs sāk nepatikt». Ballīte beigusies, un esam pamodušies nākamajā simtgadē. Tad, kad noskries putas, vietā būs uzdot jautājumu, kas palicis atmiņā – svētki vai sastrēgumi pēc svētkiem? Varu derēt, ka, notikušajam nonākot punktā «kādreiz zāle bija zaļāka», pat spaidīšanās pēcsvētku drūzmā un korķi liksies mīļš un neaizmirstams piedzīvojums, kāds iespējams tikai reizi simt gados. Jo padomājiet, pēc kā izskatās šie košie apgalvojumi – mēs atbraucām salūtu skatīties, bet tur kaut kādi idioti mums visu iztraucēja. Visi taču gribēja redzēt salūtu.

Latvijas simtgades kritiķi internetā un sociālajos tīklos ņemas par to, ka vienpadsmit miljonus eiro, kas esot iztērēti simtgadei, būtu bijis iespējams iztērēt lietderīgāk. Riskēšu valsts jubilejas priekšvakarā izpelnīties sašutuma vētru un kaisīšu sāli brūcēs. Šī vaimanāšana vienā lielā savā daļā ir tāda jau ar romānu Mērnieku laiki trāpīgi uzlikta diagnoze mūsu tautiešiem. Ainas par lielā mielasta gaidīšanu grāmatā uzrāda precīzi to pašu, ko tagad ar simtgades gaidīšanu. Sakot no tukšas muldēšanas, ka nu tik būs, beidzot ar gariem ģīmjiem par to, ka personiskajā bankas kontā no lielās summas nekas nav iekritis. Un tad jau nu iet vaļā kārtējais ļer-ļer par to, cik iekritis svešos makos.

Kurš kaut ko nesaprot? Ministrs Kārlis Šadurskis vai Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija? Literatūras stundu skaits palielinās vai samazinās? Un kādas peles danco pa Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) galdiem? Tādi jautājumi vēl joprojām radās pēc ministra kunga ceturtdienas uzstāšanās LNT kanālā un tās atreferējumiem masu medijos. Šo rindu autors kā izredzēto ekspertu klanam nepiederoša persona arī labprāt gribētu dzirdēt atbildes uz šādiem tādiem jautājumiem par latviešu literatūras un valodas mācīšanu, bet lai nu ko nevar just un manīt, tad kompetento IZM ekspertu vēlmi tērgāt ar visādiem tur nejēgām rakstniekiem, kuri paši nekad nesaprot, ko uzrakstījuši. Starp citu, kur eksperti vispār publiski ir runājuši? Kopā ar Zaratustru vai atsevišķi pa vienam?