Elita Veidemane / Autori

“Tagad konsultējamies ar Saeimas juridiskā biroja vadību, ar citiem juristiem, lai saprastu, ko šī situācija maina kopumā, proti, pēc 10. maija, kad Eiropas Parlaments ir ratificējis Stambulas konvenciju,” uz “Neatkarīgās” jautājumu – vai “Apvienotais saraksts” (AS) ir gatavs Saeimā balsot par Stambulas konvencijas (SK) ratifikāciju, – savu atbildi sāk partiju apvienības AS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars.

Dabūt uz auto vējstikla uzlīmīti, kas apliecina, ka tavam auto ir atļauts piedalīties ceļu satiksmē, proti, iziet tehnisko apskati (TA), – tas ir tieši tāpat kā nokārtot svarīgu, sarežģītu eksāmenu. Tā vismaz apgalvo liela daļa autovadītāju. Un tā – ik gadu. Bet cik labi būtu, ja šo “eksāmena prieku” varētu “baudīt”, teiksim, reizi divos gados? Par šo domu iestājas daudzi. Bet tikpat daudzi arī ir pret to.

Kompetentām iestādēm jāspēj izskaidrot faktiskos un juridiskos apstākļus un atspēkot pārmetumus par savu darbību tiesiskumu – ja tās to nespēj izdarīt, sabiedrībai jāvēršas pie finanšu ministra pēc skaidrojuma par notiekošo Valsts ieņēmumu dienestā, bet par notiekošo prokuratūrā – pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja. Tā atbildē “Neatkarīgajai” norāda Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

“Valdības krīze ir atlikta līdz augusta vidum,” valdības vasarīgi bezrūpīgā atvaļinājuma piešķiršanu pašiem sev raksturo politologs Filips Rajevskis. Nākamā LR valdības sēde paredzēta 8. augustā, un līdz tam brīdim valsts politiski ekonomiskā stagnācija turpināsies latenti. Ministri – rindas kārtībā, proti, ne visi vienlaikus – sauļosies, makšķerēs un sālīs gurķus savā likumīgajā atvaļinājumā. Bet valdība kopumā nestrādās, tā nepieņems nekādus lēmumus.

“Evika Siliņa. Labklājības ministre. Politiķe, juridisko zinātņu maģistre. Jaunā Vienotība.” Tā rakstīts šajā sociālā tīkla “Twitter” profilā, no kā saprotam, ka Evika Siliņa tur startē nevis kā privātpersona, bet gan kā politiski marķēta amatpersona ar nopietnu izglītības līmeni. Tālākās viņas darbības gan liek apšaubīt visus šos “nosaukumus”…

Politiskās aprindas intensīvi turpina Stambulas konvencijas (SK) virzīšanu ratifikācijai. Racionāli domājošu cilvēku brīdinājumus par konvencijas kaitīgumu valdošie politiķi “nedzird”, savukārt sabiedriskie mediji nodarbojas ar tās intensīvu reklāmu. Par situācijas bīstamību “Neatkarīgajai” interviju sniedz tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska.

“Stambulu mēs piemērojam tiktāl, ciktāl mūsu Satversme to nosaka,” sabiedriskajā medijā – Latvijas Radio – klāsta labklājības ministre Evika Siliņa (JV). Apbrīnojama ir konsekvence, ar kādu sabiedriskais medijs reklamē liekulīgo Stambulas konvenciju (SK), bet ne mazāk nožēlojama ir centība, ar kādu valdošās aprindas stumj šo “dokumentu” apstiprināšanai, klaji ignorējot faktu, ka Satversmei un tās vērtībām vairs nebūtu itin nekāda svara pēc SK ratificēšanas. Atcerēsimies, ka Stambulas konvencijas būtība taču ir komunistu izgudrojums.

“Precizētas izmaksas vēl tikai būs,” “Neatkarīgajai” skaidro Linda Ertmane, Latvijas Nacionālā kultūras centra sabiedrisko attiecību vadītāja, kad jautājam par dziesmu svētku izmaksām. Garīgais, dvēseliskais svētku pacēlums ir neapšaubāms, bet der parunāt arī par gluži eksistenciāliem jautājumiem.

“Terorisma attaisnošana, naida kurināšana… Par to mani arestēja un iesēdināja cietumā,” atbild žurnālists un publicists Boriss Stomahins. Viņš ir krievu disidents, kurš par savu aso, varai neglaimojošo domu izteikšanu – avīzēs, internetā, protesta demonstrācijās – Krievijā tika notiesāts un ieslodzīts. Pirmo reizi – uz pieciem gadiem, otro reizi – uz septiņiem. Tagad viņš dzīvo Kijivā.

“Pieņemu, ka šāda līmeņa svētki kā šonedēļ pēc gadiem 10–15 būs ļoti stingri uzskaitīti pēc šīm ietekmēm. Šobrīd tas notiek ar brīvprātību, reizēm ar vieglu joku, kā tāda sociāla atbildība, bet es domāju, ka tādi šie būs pēdējie svētki,” teic Pasaules dabas fonda Latvijas direktors Jānis Rozītis. Teksts izskan kā draudi mūsu dziesmu svētkiem, ko fonds turpmāk monitorēs, pētot to ietekmi uz klimatu. Mērķis, kā saprotams, ir dziesmu svētku klimatneitralitāte, lai kas arī ar to būtu saprotams…

“Ja jau Veidemane zvana, tad kaut kādas ziepes notikušas,” savā ierastajā sarkastiski humorīgajā stilā iesāk Maestro Raimonds Pauls. Bet “ziepes” nav notikušas, vien gribēju uzzināt, kāds iespaids Maestro sirdī palicis pēc nule aizvadītajiem dziesmu svētkiem. Kad no Mežaparka skatuves pāri kokiem aizskanēja kora dziesma “Manai dzimtenei”, kad cilvēku tūkstoši skandēja “Raimond, Raimond!”, šķita – latviskais skaistums un spēks ir mūžīgi, nemainīgi lielumi.

“Kremli jaunam ļaunumam var iedvesmot ne pārāk spēcīgā pasaules reakcija uz Kahovkas HES dambja uzspridzināšanu,” nesen teica Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Grūti paredzēt, vai iespējamā Zaporižjas atomelektrostacijas uzspridzināšana, ja par to izšķirsies Kremļa bandīti, “pamodinās” Eiropu no kara ierastības. Bet Zaporižjas AES, kas atrodas Ukrainas dienvidaustrumos, ir lielākā atomelektrostacija Eiropā un viena no 10 lielākajām pasaulē. Sprādziena sekas var būt neparedzamas.

“Ko nu man komentēt,” sarunā ar “Neatkarīgo” viegli atgaiņājas komponists Zigmars Liepiņš, kad lūdzu pateikt, kā viņš vērtē dziesmu svētku noslēguma koncerta programmā ietverto skaņdarbu izvēli, “es pats lūdzu izņemt no repertuāra savu dziesmu “Svētī debesīs šo zemi” – tā cilvēka dēļ, kurš tai sacerējis vārdus.” Bet vārdus sacerēja Kaspars Dimiters, kurš jau kādu laiku ieņem krasi prokremlisku pozīciju, un tā Zigmaram Liepiņam nav pieņemama. “Bet koncerts būs garš, domāju, vairāk nekā trīs stundas,” viņš teic.

Vēl salīdzinoši nesen skaidrojumos par civilo aizsardzību sadaļā “Antropogēnās katastrofas” (cilvēka izraisītās katastrofas) bija minēti sprādzieni, ķīmisko vielu noplūdes, ēkās un būvēs izcēlušies ugunsgrēki, ēku un būvju sabrukums, elektrotīklu bojājumi, sabiedriskās nekārtības, terora akti utt. Taču – ne vārda par atomkatastrofām. Pēc Krievijas militāristu draudiem Ukrainā uzspridzināt Zaporižjas AES antropogēnajām katastrofām var pievienoties arī kodolsprādziens. Vai Latvija ir gatava tā sekām?

“Kopš ārkārtas vēlēšanām 2020. gadā esmu strādājis, lai Latvijas galvaspilsētā ieviestu modernas, ilgtspējīgas pārmaiņas un labākās pārvaldības prakses. Viens no galvenajiem principiem man ir bijusi godīga pārvaldība, kas izpaužas kā atklāti konkursi, profesionāļi kapitālsabiedrību vadībā, nulles tolerance pret izšķērdību, korupciju vai politiskajiem ielikteņiem. (..) Mani bijušie kolēģi izvēlējās nodevību – nevis pret mani, bet pret principiem, kas mums kādreiz bija kopīgi,” pagarā tīmekļa vēstulē pauž nu jau it kā bijušais Rīgas mērs, bezpartijiskais Mārtiņš Staķis.

Zilupē kā svēta relikvija saglabāts “piemineklis” ar uzrakstu “Mūžīga slava varoņiem partizāņiem, kritušiem kaujās par mūsu dzimtenes brīvību un neatkarību lielajā tēvijas karā 1941–1945. gadā”. Blakus – tas pats uzraksts krieviski, pa vidu milzīga varoņu zvaigzne uz sarkanu karogu fona. Zem tā visa – tradicionālais plastmasas puķu vainags. Kāpēc šādi “pieminekļi” vēl atrodami Latvijā?

No kopmēģinājuma stadionā – uz kopmēģinājumu Mežaparka estrādē. Tādus diždarbus var paveikt, šķiet, tikai jaunībā. Vairs neatceros gadu, bet vienā no vasarām mums – gan deju kolektīvam, gan korim, - „iekrita” dziesmu un deju svētki. Nosvīduši, pārguruši, bet laimīgi – tādi no stadiona braucām uz Mežaparku. Tie, kuri nedziedāja korī, varēja doties dusēt uz matračiem, kas bija izvietoti kādā no Rīgas skolām. Bet nevienam tas nebija prātā: apkārt bija Rīga, lielie dziesmu svētki, kabatā – dažas naudiņas...

Jūrmalas valstspilsētas dome ceturtdien, 29. jūnijā, nolēma slēgt Jūrmalas Sporta skolas hokeja programmu. Vecāki pret programmas slēgšanu iebilda un neizslēdza iespēju domes lēmumu apstrīdēt tiesā. Jūrmalas domes vairākumam šis nodoms bija, maigi sakot, vienaldzīgs, jo – graut nenozīmē celt. Gluži tāpat kā notika ar divām Jūrmalas bibliotēkām – Bulduru un Asaru – tās pērn tika iznīcinātas par spīti iedzīvotāju protestiem.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) resoriskajā pārbaudē izvērtēs Rīgas domes deputāta Viestura Kleinberga darbības atbilstību likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” normām – šādu vēsti vakar saņēmām no augšminētās tiesībsargājošās iestādes.

Kādu brīdi Latvijas tauta bija tik norūpējusies par valsts amatpersonu ārkārtīgi zemo atalgojumu, ka jau vajadzēja sākt bažīties, vai prezidenti, ministri, tiesneši un citi ģenerālprokurori nesāks ēst zāli, jo parciņos un ceļmalās to var dabūt par brīvu. Taču – ak, laime! – Valsts kanceleja beidzot aprēķināja, kādu atalgojumu mūsu badacietēji saņems 2024. gadā.

Mūžīgā dzinēja izgudrotāji nerimstas jau gadsimtiem. Mūžīgais dzinējs (perpetuum mobile – latīņu val.) ir hipotētiska ierīce, kas pēc iedarbināšanas visu laiku ražo enerģiju. Taču šāda ierīce ir neiespējama. Tas gan netraucē to “izgudrot” atkal un atkal. Un – ja ir nauda, ko var slaukt par “izgudrošanu”... Šogad pasākumā “Greentech festival”, kas 14. jūnijā notika Berlīnē, tika apbalvots kāds Sjerraleones jauneklis – Džeremijs Toronka, kurš it kā izgudrojis zaļās enerģijas ierīces, kas darbojas no vibrācijām, ko rada gājēji un satiksme. Tātad savveida mūžīgais dzinējs.

Visticamāk militārā grupējuma “Vagner” komandieri Jevgeņiju Prigožinu Maskavā uzmeta viņa ietekmīgie atbalstītāji; ja “Vagner” grupējums pilnībā dislocēsies Baltkrievijā, Latvijai nāksies saspringt; Prigožinam Krievijā ir plašs atbalstītāju loks; krieviem vienalga, kurš slepkavo – Putins ar Šoigu un Gerasimovu vai Prigožins kopā ar saviem bandītiem; Prigožina aktivitātēm noteikti sekos turpinājums – šīs un citas atziņas sarunā ar “Neatkarīgo” pauda NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš.