Elita Veidemane / Autori

Plecīgs, cementā kalts padomju puisis padusē tur grāmatu ar uzrakstu “Markss Engelss Ļeņins”. Šis monumentālais tēls ievietots vienā no arkām, kas rotā Varšavas Kultūras un zinātnes pili, kas uzcelta laikā no 1952. līdz 1955. gadam un ir “padomju tautas dāvana poļu tautai”. Kāds Varšavas pilsētas domnieks pieprasījis dekomunizēt minēto statuju un izņemt no grāmatas vāka vārdu “Ļeņins”. Vēršanās pret jebko krieviski padomisko iet plašumā visā Eiropā, ne tikai Latvijā vien.

Kāds latviešu lauksaimnieks pagājušajā piektdienā nofilmēja sešu nelegālo migrantu grupu, kas slāja pa Latvijas pierobežas lielceļu. Tas notika Kaplavas pagastā, piecus kilometrus no Baltkrievijas robežas. Robežsargi par to uzzināja tikai tad, kad par to pasūdzējās vietējie iedzīvotāji. Migrantu krīze Eiropā joprojām turpinās, un attieksme pret to ir dažāda.

Jaunieši izrādījuši negaidīti lielu atsaucību iespējai pieteikties Valsts aizsardzības dienestā. Lielākā daļa no viņiem to darījuši patriotisma jūtu vadīti, taču ir arī citas motivācijas.

“Darbus, kas ir Valsts prezidenta pārziņā, var veikt ar manām zināšanām un pieredzi. Tas man neprasītu milzīgu ieskriešanos. Šobrīd tas nav mazsvarīgi. Turklāt esmu lauzis visus iespējamos laika rekordus, būdams ārlietu ministra amatā. Šī atziņa man deva zināmas pārdomas: kurp doties tālāk?” teic ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV), viens no trim pretendentiem uz Valsts prezidenta amatu.

“Mēs nezinām, kurš un par ko vienosies,” runājot par 31. maija balsojumu, teic Aleksandrs Kiršteins (NA). Citiem vārdiem runājot: pagaidām nav zināms, kāda būs “cena” Valsts prezidenta amatam un kāda – valdības vadītāja un vispār koalīcijas “cena”. Patlaban klusāk vai mazāk klusi notiek “cenrāža” izpēte. Kiršteins pieļauj, ka NA par Edgaru Rinkēviču nebalsos jebkurā gadījumā. “Es noteikti nebalsošu,” viņš teic.

Aizvien biežāk uzrodas eksperti, kuru propagandas mērķis ir pierādīt, ka Latvijai nepieciešami migranti, kurus vajadzētu integrēt sabiedrībā. Tāds pagājušajā nedēļā bija arī Maikls Flūds, OECD Teritoriālo dialogu un migrācijas nodaļas politikas analītiķis, kurš piedalījās VARAM konferencē par Latvijas austrumu reģionu drošības un attīstības jautājumiem.

“Dezinformācija un faktu sagrozīšana par [Stambulas] konvenciju no Kremļa kontrolētiem TV kanāliem un mājaslapām ir ieplūdusi Latvijas informācijas telpā un politiķu runās, Latvijā viedokļus par šo konvenciju ir ietekmējusi Kremļa propaganda,” centra “Marta” politikas koordinatore Beata Jonīte, atzīmējot minētā sacerējuma 12. gadadienu, skaidro kārtējo konvencijas popularizēšanas vilni. Saeimas vairākums neatbalsta SK ratifikāciju, sabiedrība – arī ne. Tāpēc jāķeras pie pārbaudītām metodēm: visus apsūdzēt Kremļa propagandas uzsūkšanā.

Staigājot pa Aspazijas bulvāri, grūti pat iedomāties, kas reizēm mēdz darīties lepno ēku dzīvokļos. Tur rodas un sabrūk cerības. Tur cilvēki, lai taupītu dīvāna atsperes, mēdz gulēt vannās, ieklājot matraci. Tālāk patiess stāsts – varoņu vārdi mainīti.

“Ņemot vērā patlaban briestošo “de facto” koalīciju ar prokremliski noskaņotiem un ar oligarhiem saistītiem politiskiem spēkiem, esmu nolēmis 31. maijā Valsts prezidenta vēlēšanās nepiedalīties. Aicinu arī otru koalīcijas partnera atbalstīto kandidātu rīkoties līdzīgi,” savā paziņojumā raksta Valsts prezidents Egils Levits. Cik neadekvāta bija histērija Valsts prezidenta kancelejā, lai izlaistu tautās šādu “preses relīzi”?

Ideāls laulātais draugs nesmēķē, nelieto alkoholiskos dzērienus, neatsakās palīdzēt mājas darbos, nemelo un... neeksistē. Vai eksistē ideālais Valsts prezidents?

Taisot reportāžu no kapiem, pašiem korespondentiem ir iespējas kļūt par aktīviem kaut kādu “uzvaras svētku” vai Pamesto vāveru piemiņas dienu atzīmētājiem. Sabiedriskajam medijam – Latvijas Radio – tā gadījās 9. maijā.

“Saskaņā ar LR likuma “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” 1. panta 2. daļā noteikto, Jūlijs Kalnozols, dzimis 1903. gadā, nav reabilitējams.” Tā, bez jebkādiem paskaidrojumiem, LR Daudznozaru specializētā prokuratūra atteica reabilitāciju, ko vēlējās panākt Jūlija Kalnozola mazmazdēls Andris Kalnozols, kurš savu lūgumu prokuratūrā iesniedza šā gada 28. martā.

Ordeņu šķinda Rīgas pilī, Kremļa atbalstītāju bļaurības Esplanādē un “gatavošanās” 9. maija pseidosvinībām – tas viss nomāca kādu svarīgu faktu, ko pamanīja vien rūpīgi politikas vērotāji. Kārtējais algu paaugstinājums! Šoreiz Valsts prezidenta kancelejai (VPK).

Viņi bija 138 – Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Daudzu vairs nav kopā ar mums: viņi no Viņsaules vērtē mūsu drosmi un mazdūšību, mūsu kļūdas un uzvaras. Bet viņi visi kopā toreiz pietuvināja Latviju neatkarībai. Kas no tā visa mums ir sanācis – tas pavisam cits stāsts, ne vienmēr ar laimīgiem apakšvirsrakstiem.

“Rusofobija sasniegusi apogeju!” kaismīgi sauc Rīgas domes deputāte un eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas palīdze Inna Djeri (LKS), atklādama darbaļaužu 1. maija mītiņu Esplanādē. Jāpiekrīt! Ja par rusofobijas apogeju dēvē latviešu vēlmi dzirdēt savā valstī latviešu valodu, ko demonstratīvi ar kājām mīda vecie interfrontisti kopā ar saviem pēcnācējiem... Bet jauno pēcnācēju Ždanokas mītiņā gan nebija: tāds vecļaužu saiets pie sirmā sociāldemokrāta Raiņa kājām.

“Šajā gadījumā, kāpēc tas tā noticis, es varētu izvirzīt vēl vienu tēzi. Tāpēc, ka viņš [Rusiņš] pasēdēja divdesmit cik tur dienas un cilvēkam pilnīgi mainījās attieksme pret visu pasauli. Un viņš kļuva vēl vardarbīgāks jau ar darbībām, jo līdz cietumam viņš tomēr visu laiku, kā es sapratu, šo sievieti tiranizēja attālināti,” savu vērtējumu par Jēkabpils apkaimē notikušo sievietes slepkavību TV raidījumā “De facto” klāsta LR ģenerālprokurors Juris Stukāns. Jā, jūs nepārlasījāties: nevis pļāpīgs onkulītis, kas krāmu tirgū pārdod vecas naglas, bet ģenerālprokurors.

“Šis metro nebūs rīdzinieku ērtībām. Šis metro ir atkal kāda tehnokrātiska iecere. Tas jau tā nolaisto pilsētu pārvērtīs par nebeidzamu būvlaukumu un pievedceļu ķēdi,” vēstulē avīzes “Padomju Jaunatne” redakcijai rakstīja salaspilietis Vilhelms Delvers. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Rīgā tā arī nesāka celt metro – lielā mērā pateicoties tieši tautas protestiem. Kopš “neuzcelšanas” pavasara ir pagājuši 35 gadi.

“Vienīgais, ar ko izcēlās topošā izglītības ministre Anda Čakša: viņa pērn Saeimā iestājās pret jēdzienu “tikumība”,” ar ironiju atceras bijusī Saeimas deputāte Inguna Rībena. Tolaik Čakša uzsvēra: tikumības normas panākušas, ka izglītības procesā ir cenzūra, kas traucē attīstīt loģisko un kritisko domāšanu, kā arī lēmumu pieņemšanu. Bet ne jau tikai atmiņu ģenerēšanu veicināja nule notikušais pedagogu protesta gājiens un sapulce Doma laukumā.

Vakar Jēkabpilī, veikalā „Beta”, iespējams, redzēts policijas meklētais slepkava Leons Rusiņš. Tādas runas klīst Jēkabpilī, un tās ir dzirdējusi arī noslepkavotās sievietes advokāte Anna Nore, apliecinot, ka jēkabpilieši ir satraukti. Kā stāsta zinātāji, šāda demonstratīva rīcība Rusiņam ir raksturīga, sak, jūs nevarat man neko izdarīt, noķert nevarat, sodīt nevarat, bet es varu darīt visu, ko vien vēlos.

Visi, kuriem nav slinkums, šobrīd piedalās spēlē “Kurš būs prezidents?”, un nav pat svarīgi, cik sakarīgi ir “piedāvājumi” un “izvēles”. Piemēram, politpulciņš “Par!” piedāvā par Valsts prezidenti izvēlēties sievieti – sarakstā ir Anda Čakša, Sanita Osipova, Baiba Sipeniece-Gavare, Marija Golubeva un citas zvaigznes. Bet nost ar nepamatotu seksismu: daudzos piedāvājumos ir arī vīrieši. Palūkosim.

“Vakarnakt mēs atkal kaimiņos dzirdējām kliegšanu, lamāšanos un raudāšanu. Retas ir tās naktis, kad ir klusums. Bet mēs tur neko nevaram mainīt.” Tādus un līdzīgus tekstus regulāri var lasīt sociālajā tīmeklī. Varbūt vārda “nevaram” vietā jāliek vārds “negribam”? Mēs lielākoties tikai dīki fiksējam vardarbību, par to pat nevīžojot paziņot policijai. Jo – ko gan tā policija izdarīs, vai ne?

Populistiski noskaņotais Eiropas Parlamenta vairākums pirms pāris dienām nobalsoja par atbalstu Migrācijas paktam. Tas gan vēl nav pieņemts galīgi un neatgriezeniski, jo balsošanai jānotiek arī pāris atbildīgajās eiroinstitūcijās, kuras joprojām nevar vienoties par kopīgu nostāju migrantu jautājumā. Taču, ja tas notiks, Eiropas Komisija varēs piešķirt “obligātās migrantu pārvietošanas kvotas” jebkurai valstij. Arī Latvijai. Dārgie Āfrikas draugi – baru bariem – tad būs ierasta ikdiena. Bet varbūt tomēr ne?