Elita Veidemane / Autori

Pusvienpadsmitos vakarā, 13. janvārī, sociālajos tīklos parādījās ziņa, ka pārrauts dambis, kas sargāja Jēkabpili no applūšanas. Sazvanījos ar Jēkabpils domes priekšsēdētāju Raivi Ragaini.

„Latvija – moja strana, russkij – moj jazik!” („Latvija – mana valsts, krievu valoda – mana valoda” – krievu val.) – tāds pirms dažiem gadiem bija viens no saukļiem pensionāru mītiņā pret latviešu valodu. Tagad piketēt vairs nav jāiet: lai nevajadzētu mācīties kaut kādu tur latviešu valodu, ir iespēja doties pie psihiatra un izlūgties izziņu par savu garīgo/mentālo atpalicību. Un tomēr ne viss ir tik vienkārši.

„Nu, sagaidījāt jauno valdību? Tagad visi būs laimīgi,” Raimonds Pauls sev raksturīgajā ironijā strupi noteica. Tobrīd nebija pagājušas ne divas nedēļas kopš „Kariņa 2. valdības” apstiprināšanas. „Ja jums kaut kā tomēr pietrūkst – zvaniet, palīdzēšu,” Pauls apsolīja. Laikam laimes pietrūkst, nodomāju. Bet Maestro jau bija atvadījies promiešanai, un es par to laimi aizmirsu... Toties atcerējos, ka ik gadu svinam 12. janvāri – Raimonda Paula dzimšanas dienu. Daudz laimes, Maestro!

Ugunsdzēsēju depo tiek slēgti, jo „nav naudas”. “Nav naudas” arī ārstu un medmāsu algām. Arī skolotāju algām „nav naudas”. Darba vides modernizēšanai – tādiem mērķiem „nav naudas” teju nekad. Taču „naudas ir tik daudz kā vēl nekad”, ja vajag algot universālos „kareivjus” – valsts kapitālsabiedrību valžu un padomju locekļus. Tos pašus, kuri sacerējuši elektroenerģijas sadales tarifu projektu, kas pakļauj iznīcībai gan uzņēmējus, gan pārējos iedzīvotājus.

„No politikas brīnumus es negaidu. Politiķi nav domāti brīnumu radīšanai. Ja veikalā nopirksiet rauga pankūku mīklu, jūs nevarēsiet no tās uzcept kliņģeri vai napoleonu. Tas pats notiek politikā: kādas izejvielas ir dabūjamas, no tādām arī var kaut ko izcept. Cilvēki no politiķiem gaida tādu rīcību, kas nodrošinātu iekšējo kārtību un novērstu ārējos apdraudējumus, proti, cilvēki gaida stabilitāti. (..) Saprotiet, ja es pērku bundžu, uz kuras rakstīts „Šprotes”, es negaidu, ka iekšā būs cūkgaļa ar griķiem. Ja es lasu – partija „Vienotība”, tad man šķiet, ka tā cīnās par vienotību. Bet nekā tāda nav... Minimālais, ko es prasītu, ir: nomainiet nosaukumu! Uzlieciet, piemēram, nosaukumu „Anarhija”.”

Lasīt ministriju amatu sarakstus – tā ir viena no saturīgākajām izklaidēm tumšos ziemas vakaros. Arī šoreiz, lietum plīkšķot pret terases nojumi, saulaini pasmaidīju, kad Veselības ministrijas amatu sarakstā ieraudzīju nosaukumu „nepārtraukto uzlabojumu speciāliste”. Priecīgā satraukumā meklēju arī “pārdabiskā skaistuma eksperti” un “centības veicināšanas atašeju”. Nebija.

„Pēc Ogres koncerta, kad klausītāji izdemolēja vilcienu, „Pērkonu” aizliedza, un es kā konservatorijas pirmā kursa students paliku ar divām bērnudārza vecuma meitām – bez jebkādiem ienākumiem. Nākamie divi gadi bez „Pērkona” man bija ļoti grūti. Vakaros strādāju gāzes kantorī, lai dienā varētu studēt,” atceras Nauris Puntulis. Par algām, mākslas cenzūru, „krāniņmākslu” Venēcijā un Rotko centrā, par viendzimuma pāriem un koncertzāli – saruna ar kultūras ministru Nauri Puntuli (NA).

„Es iedomājos par mazo bērniņu blakus vagonā. Tas laikam bija pirmais, kas nomira badā, visiem noskatoties, jo līdzēt neviens nevarēja.” Tās ir rindas no atmiņām, kas sāpīgiem, dziļiem burtiem iekaltas grāmatā, kas saucas „Mātes Sibīrijā”. Grāmata nule izdota, to izveidojusi Dzintra Geka, uz Sibīriju izsūtīto cilvēku skarbā un vienlaikus tik sargājošā sirdsapziņa.

No prezidentu un premjeru uzrunām, sagaidot jauno gadu, vajadzētu atteikties. Tās ir tikpat tukšas, aukstas un bezpersoniskas kā valdības deklarācijas, kas tiek sacerētas pēc vēlēšanām, ieliekot tajās gigantisku darbu, kas gan vairāk izskatās pēc bezmērķīgas peļu bara rosības. Premjera Kariņa runa izcēlās ar nekonkrētu daiļfrāzību, Valsts prezidenta Levita runā, kas arī bija daiļa, sacerētāji tomēr bija pacentušies ielikt dažas – kaut arī izplūdušas, tomēr konkrētības.

Atvadu vārdi Edgaram Savisāram

Saņēmu vēstuli no Ukrainas „Zoopatruļas”, Ukrainā reģistrētas nevalstiskas bezpeļņas organizācijas, kas specializējas kaķu un suņu veterinārajā aprūpē kara laikā. Organizācijas cilvēki pēdējo desmit mēnešu laikā ir izglābuši vairāk nekā 1000 suņu un kaķu, kas bija nonākuši Krievijas izraisītā kara šausmās.

No ezera dzīlēm iznirst baznīca, saplūst ar debesīm, metot spožu atvilni zaļajā meža sienā, kas izklājusies aiz senās celtnes. Tas ir Foļvarkas vecticībnieku dievnams. Kopš 1887. gada tas izlaupīts 12 reizes, no 162 svētbildēm palikusi tikai ikona „Kungs Cebaots” un krusts. Latgale atver visas savas durvis: gan skaistās, gan ne tik ļoti. Šis ir mans aizgājušā gada sirsnīgākais ceļojums.

Iniciatīvu portāls „Mana.Balss.lv” atsakās publicēt daugavpilieša, uzņēmēja Andreja Faibuševica iniciatīvu par tiešās valsts pārvaldes ieviešanu Daugavpilī. Savukārt iniciatīva ar viegli absurdo nosaukumu „Pārtraukt nerrot Latvijas iedzīvotājus ar Krievijas un Baltkrievijas pilsonību” jau publicēta un gaida rindā uz Saeimas apspriešanu, jo savākti vairāk nekā 10 000 parakstu.

Vislielākais šodienas apdraudējums Eiropā ir ideoloģiskā kolonizācija. Jautājums, vai mēs spēsim nomest ideoloģijas čaumalu, saglabājot vērtības, kas cilvēkā iestrādātas gadu tūkstošos? Tās ir: cilvēka cieņa, sievietes līdztiesība ar vīrieti, bērna tiesības, dzīvības neaizskaramība un tā tālāk. Sasniegumu Rietumu civilizācijai ir daudz, bet mums traucē šī čaumala – tā neļauj spārniem izplesties – intervijā „Neatkarīgajai” stāsta Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Kāpēc Dievs pieļauj karu; kāpēc dzīvība tieši kara laikā tiek īpaši novērtēta; kādēļ vilšanās Krievijas Pareizticīgajā baznīcā; cik svarīga ir brīvība no vajadzības pēc impērijas; par provokatīvo mākslu un spēju ievērot robežas; par sabiedrības akceptu publiskam kailumam un ģenitāliju izrādīšanai Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags intervijā „Neatkarīgajai”.

Šķita, ka jaunās valdības radību mokas jau bija beigušās, tomēr jautājumi kā nebeidzas, tā nebeidzas. Kāpēc satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs (NA) uzaicināja par padomniekiem mākslas vēstures skolotāju Kristīni Kalniņu, videogrāfu Uvi Leskavnieku un meiteni bez profesijas, skolnieci Megiju Florentīni? Kādas algas paredzētas šiem padomniekiem?

To, ka Latvijai naudas ir tik daudz, ka nevar pat apjaust – cik, mēs zinām jau sen. Tāpēc Latvijas valdība, kas no iepriekšējās līgani pārplūdusi nākamajā, turpinās nolaist naudu „vaterklozetā”. Un neviens nebūs vainīgs. Piebildīsim, ka tā ir mūsu – nodokļu maksātāju – nauda. Un tie ir desmitiem miljonu eiro.

„Reizēm gribas atmest ar roku un pateikt: ejiet jūs visi...” – virziens ir saprotams, un to šķietamajiem dabas „sargiem” norāda Ķemeru Nacionālā parka fonda valdes priekšsēdētājs Andis Liepa.

„Dāvanas? Mums?” – sieviete, atspiedusies pret spieķīti, paspēra soli atpakaļ. Viņas pārsteigums bija neviltots, kad mēs, sasveicinājušās un paskaidrojušas sava nāciena mērķi, grasījāmies to realizēt, proti, pasniegt viņai divus saiņus ar pārtiku un ziemas drēbēm.

Polijā ir ieviests karastāvoklis – šāda ziņa sagaidīja Polijas iedzīvotājus agrā, aukstā 1981. gada 13. decembra rītā. Polijas valdību toreiz vadīja armijas ģenerālis Vojcehs Jaruzeļskis. Viņš izveda tankus pilsētu ielās, ieviesa stingru kontroli, cenzūru, apcietināja tūkstošiem cilvēku un aizliedza kustību „Solidaritāte”. Taču šis karastāvoklis tikai paātrināja komunistu režīma sabrukumu Polijā un visā Austrumeiropā.

„Es tagad nodarbojos ar „Doždj” problēmu,” klāsta Aleksejs Venediktovs, „nodarbojos ar to, lai viņiem atjaunotu raidīšanu. Man ir pārrunas ar Latvijas vadību.” Kas ir Venediktovs – to mēs zinām, viņš ir Krievijas žurnālists, bijušais „Eho Moskvi” vadītājs, kurš mīlīgi bildējas kopā ar Putinu, Simonjanu, Solovjovu... Bet kas ir „Latvijas vadība” – nav īsti skaidrs. Kāda direktoru padome, varbūt akcionāri?

„Esmu skeptiķis. Tāpēc nekāda rožaina skata uz nākotni man nav. Tomēr ir tāda pavisam klusa cerībiņa, ka, tiekot vaļā no finanšu ministra Jāņa Reira (JV) un viņa ārprātīgajiem lēmumiem, mēs varam cerēt, ka kopā ar Kultūras ministriju mēs varēsim izkustināt nodokļu jautājumu attiecībā uz māksliniekiem,” teic tēlnieks Gļebs Panteļejevs, atbildot uz jautājumu: ko gaidāt no Kultūras ministrijas pie jaunās valdības?