Kara šausmas skolēnu radošajos darbos uzjunda emocijas

© F64

“Es nesen aizbraucu uz Krieviju, lai apskatītu tās vietas, uz kurām bija izsūtīti mani vecāki un kur es piedzimu. Savulaik tur nodzīvojām vairākus gadus. Latvijā atgriezāmies 1956. gadā,” stāsta kāds sirms vīrs fonda “Sibīrijas bērni” organizētajā pasākumā – skolēnu radošā konkursa noslēgumā, kas notika Rīgas pilī. Jaunie cilvēki rakstīja un zīmēja savu vecvecāku piedzīvoto, un viņu radošajos darbos atklājās daudz sāpīgu jautājumu.

Viens no galvenajiem un svarīgākajiem jautājumiem skolēnu sacerējumos bija: vai mūsdienās ar mums var notikt kas līdzīgs? Uz to jaunieši arī paši atbildēja: jā, var. Un tas jau notiek. Eiropas centrā notiek. Nacistiskās Krievijas nozombētie militāristi slepkavo cilvēkus Ukrainā, nodarbojas ar marodierismu, iznīcina pilsētas un kultūras pieminekļus, deportē un izvaro. Šodienas Krievija dara tieši to pašu, ko darīja padomju Krievija, sākot no 1937. gada.

Nekas nav mainījies. Sirmais vīrs, kuru minēju sākumā, pastāstīja vairāk. Kāda bija pilsēta tolaik, viņa bērnībā, tāda pati tā ir tagad: ar izdangātiem dubļu ceļiem, ar pussagruvušām mājām, ar cilvēku naidu un aizdomām citam pret citu. Viņiem nav problēmu dzīvot mēslos, turklāt viņi grib, lai arī pārējie dzīvotu tāpat. Tāpēc, viņaprāt, Krievijas militāristi karo Ukrainā - lai to padarītu par miskasti, kas ir tāda pati miskaste kā lielākā daļa Krievijas, un viņiem ir iedzimts naids pret tiem, kuri dzīvo labāk nekā viņi.

Kāda sieviete, kurai izsūtījuma brīdī bija četri gadiņi, bet viņas mammai - 32, arī pieminēja Ukrainu kā šodienas piemēru Krievijas nepārtrauktajam genocīdam pret citām tautām. “Daudzi saka: jāizbeidz karš. Jā, jāizbeidz. Bet ar Ukrainas uzvaru. Katram godīgam cilvēkam ir jāpieliek roka šai uzvarai - ar visiem pieejamajiem līdzekļiem.”

Gaišie, mīļie cilvēki. Viņi izdzīvoja drausmīgajos apstākļos Krievijā, viņi atgriezās Latvijā, jo “maniem vecākiem tam pietika spēka”. Taču daudziem nepietika, un daudzi arī palika svešajā zemē. Gan dzīvē, gan nāvē.

Šā gada jauniešu un bērnu sacerējumi un zīmējumi sniedz mums brīdinājumu: tas, ko Krievija darījusi 40. gados un vēlāk, var atkārtoties. Un nekas nemainās, jo mentalitāti izmainīt nav iespējams. Var, protams, gribēt, lai nacistiskās valsts vadonis noliek gan karoti, gan dakšu, taču viņš jau nav viens savu asiņaino plānu realizētājs - tādi ir miljoni, kuri atbalsta šo perverso slepkavu. Bet mēs varam tikai brīnīties: kā tas ir iespējams - pusotru gadu Eiropas vidienē slepkavot un graut, aizraujot nāvē desmitiem tūkstošu cilvēku, un neviens neko nevar izdarīt Kremlī sēdošajiem neliešiem. Klusē gan Apvienoto Nāciju Organizācija, gan Sarkanais Krusts.

Paralēli 14. jūnija piemiņas pasākumiem, kuru daļa ir arī skolēnu sacerējumu un zīmējumu konkursa noslēgums, Nacionālajā bibliotēkā ir atklāta ukraiņu mākslinieku izstāde, kas ir emocionāls un Ukrainu atbalstošs notikums. Taču ir ļautiņi, kuriem nepatīk šādas izstādes. Un tas, protams, ir Aleksejs Rosļikovs (“Stabilitātei”), kuru dvēseliski aizskāris ukraiņu plakāts ar uzrakstu “Krievu okupants ir labākais mēslojums”.

Precīzs uzraksts! Ko gan citu var novēlēt okupantiem - kā vien pārtapt mēslojumā? Taču Rosļikovam svarīgāk ir “iesniegt apelācijas sūdzību prokuratūrā”, jo plakāts esot “provokatīvs”. Provokatīvs attiecībā pret ko? Pret okupantiem? Šim LR Saeimas deputātam var piedāvāt vienu, bet gruntīgu lietu: ejiet, biedri Rosļikov, tur, kur aizgāja krievu karakuģis!

Krievijas militāristi turpina apšaudīt ēkas, kur dzīvo cilvēki. Lai viss ir briesmīgāk un asiņaināk, lai upuru un šausmu ir vairāk, raķetes tiek raidītas agri no rīta. Tikpat neķītri viņi izrīkojas ar ražošanas punktiem. Viņi ne tikai applūdināja Hersonu, atstājot tūkstošiem iedzīvotāju bez ūdens, viņi pirms pāris dienām bombardēja rūpnīcu, kas palīdzēja cilvēkiem, kuri cieš no ūdens trūkuma - šajā rūpnīcā pudelēs tika pildīts dzeramais ūdens. Tur tika nogalināti daudzi jauni cilvēki, kuri strādāja nakts maiņā.

Gandrīz tikpat jauni kā mūsu sacerējumu un zīmējumu radītāji. Katrai paaudzei, kas nāk pasaulē, ir savs brīvības pierādījuma ceļš. Katrai paaudzei ir sava cīņa pret izdzimteņiem, kuri nāk piesmiet tautas brīvību. Tāda cīņa ir ukraiņiem. Tāda cīņa ir arī mums.

Komentāri

“Man jau trīs dienas ir slikta dūša. Vemšana, galvassāpes, bezmiegs. Katru dienu, atverot e-pastu, pirmā doma – vai būs atkal jauns paziņojums no CSDD par 350 eiro sodu vai nebūs? Kopā sods jau sakrājies pāri tūkstotim, tuvojas diviem,” asaras valdīdama, man sūdzas kāda satraukta paziņa. Viņa ir izmisumā.

Svarīgākais