Elita Veidemane / Autori

Latvijas iedzīvotājiem ir jāsāk dzīvot ar domu, ka karš noteikti būs, un, tikai dzīvojot ar šādu domu, iespējams sagatavot augsti profesionālus un spējīgus bruņotos spēkus, norādījis Ukrainas prezidenta biroja ārštata padomnieks Oleksijs Arestovičs. „Si vis pacem, para bellum,” – gribi mieru, gatavojies karam: tā, uzmantojot latīņu domātāja Publija Flāvija teicienu, apgalvo Arestovičs. Tas, ka šādā veidā iespējams sagatavot augsti profesionālus bruņotos spēkus, ir patiesība. Taču – ar dažiem nosacījumiem.

„Nu redz, kā retinās vecās gvardes rindas. Varu tikai atkārtot, ka ar šiem cilvēkiem jārunā, viņus jāfilmē, jāizprašņā un jāizvelk visa informācija. Šie ļaudis ir kā nacionālā bagātība ar pagātnes atmiņām,” skumji teic liepājnieks Aigars Prūsis, paziņodams par Andžila Remesa aiziešanu.

„Visa diena pagāja ļoti neproduktīvi, jo es tukši sēdēju pie datora un man bira asaras... Viss šķita kā katastrofa. Tā turpinājās vairākas dienas. Tad aizgāju līdz Krievijas vēstniecībai, pie kuras notika kārtējais mītiņš, un tad mazliet nomierinājos, jo sapratu, ka ir cilvēki, kuri ir PRET karu,” 24. februāri – Krievijas nelietīgā iebrukuma rītu Ukrainā – atceras Loreta. Viņu kopā ar Moricu, Danielu, Dmitriju un citiem jauniešiem pamanījām 22. augustā piketā pie okupācijas pieminekļa.

Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 21. augustā pieņēma "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību.

„Šobrīd gāze ir garantēta mēnesi uz priekšu. Mēnesi! Gāzes mūsu rūpniecībai nav. Mājsaimniecībām gāze ir, bet visas cerības balstās uz igauņu – somu termināli, ko abas valstis grasās iedarbināt janvārī. Valdībai bija jāuzrunā uzņēmēji: rezervējiet gāzi! Bet ko valdība darīja? Tā teica: neuztraucieties, gāze būs! Kad uzņēmēji sāka skaidrot, ko nozīmē teikums „gāze būs!”, viņi saprata, ka... Latvijas uzņēmumi jēdzienā „Latvija”, pēc valdības domām, neietilpst,” teic Didzis Šmits.

„Ierosinu Jūrmalas domes priekšā uzkurināt kārtīgu ugunskuru un samest tajā Bulduru bibliotēkas grāmatas! Būtu taču skaisti!” raksta kāds interneta tīklotājs. Nodomāju, ka tas būtu visai ekstrēmi, taču – fakti, kas nāca klajā, liecinot par Bulduru bibliotēkas iznīcināšanu, kļuva arvien nepatīkamāki. Deguma smaka kļuva arvien biezāka...

“Veselības ministrijā un tās padotības iestādēs un struktūrās strādā vismaz 30 profesionāli sabiedrisko attiecību speciālisti, lielākoties ar apšaubāmu sapratni par veselību un medicīnu. Laiku pa laikam pārlasu viņu radītos garadarbus, un ir baisi ne tikai par medicīnisko zināšanu neesamību, bet arī par latviešu valodas neprasmi,” ironizē ārsts Pēteris Apinis. Bet varbūt arī neironizē. Spriediet paši!

„Ne velti Krievijas valsts vadītāji arvien vairāk izmanto cietumnieku leksiku: tā ir gangsteru vide. Ja skatāmies caur šo prizmu, pārsteigumu nav. Un es ne mirkli nebiju izbrīnīts, ka pēc labības līgumu parakstīšanas notika raķešu trieciens pa Odesas ostu. Bet tas būs ilgstošs process, kamēr Eiropas valstis nonāks līdz sajūtai, ka šāda Krievijas rīcība nav pārsteidzoša,” teic Jānis Sārts, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors. Šodien intervija ar viņu.

"It is no coincidence that Russian leaders increasingly use prisoners' language: it is a gangster environment. If we look through this prism, there are no surprises. And I was not surprised for a moment that after the signing of the grain agreements there was a missile strike on the port of Odesa. But it will be a long process before European countries come to the sense that such Russian actions are not surprising," said Jānis Sārts, Director of the NATO Strategic Communications Centre of Excellence. Here’s today's interview with him.

„Nožēlojami šarikovi,* kuri nebija spējīgi noiet evolūcijas ceļu no cūkgana līdz radošam cilvēkam. Viss, ko viņi var – izsvītrot, lauzt. (..) Neandertālieši, ietērpušies uzvalkos un kļuvuši par ierēdņiem, tagad siekalodamies aprij pasaules šedevrus.” Šķita, ka šis teksts ir par krievu fašistiem, kuri posta Ukrainu, bet izrādās – nē, tie šarikovi, izrādās, esam mēs, latvieši.

„Korupcija tevi neskar, līdz saņem jaunos rēķinus” – sauklis uz „konservatīvo” jaunā priekšvēlēšanu plakāta nogāž no kājām ikvienu, kurš to izlasa. Cik vienkārši! Uzreiz taču skaidrs: jaunajos rēķinos ir iekļauta samaksa par korupciju, bet ja tu neapmaksā rēķinus, korupcija tev iet garām... Paga... Bet ja tu samaksā? Nē, kaut kas sajuka.

„Tas būs vēl ļoti ilgi. Vēl gadus trīs līdz piecus,” teic Jevhens kādai ukraiņu sievietei, kura atnākusi noskatīties viņa filmu par krievu iebrukumu Ukrainā 2014. gadā. Vēl trīs līdz piecus gadus viņa satrūksies no lidmašīnas dūkoņas kaut kur augstu debesīs. Jo lidmašīnas var nest nāvi. „Bet jūs esat rīkojusies gudri, atbraucot uz Latviju. Jūs esat brīvā un drošā valstī,” turpina Jevhens. Viņš apskauj sievieti, un šķiet, ka elpot kļuvis vieglāk.

Kamēr bērnudārza audzinātāja nepateiks, ka, sēžoties uz poda, ir jānovelk bikses, tikmēr Daugavpils mērs spītīgi to nedarīs. Tas, protams, gaumes un labsajūtas jautājums. Mazliet citādi ir ar nepārvaramu vēlmi apmeklēt agresorvalsts rīkotus pasākumus: visi zina, ka tas ir, maigi sakot, pretvalstiski, taču Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš („Saskaņa”) domā tieši otrādi un šādus pasākumus apmeklē.

„Man ir pamatotas aizdomas, ka Jānis Mazpēdiņš ir inficējies ar Luandas vīrusu,” – šādu telefonisku informāciju saņem policija un steidz aizturēt Mazpēdiņa kungu, kamēr viņš vēl nav nodarījis lielu postu apkārtējiem ļaudīm, kuriem nav pat nojausmas, kādas ir Luandas vīrusa pazīmes. Pašam ziņotājam, jātzīst, arī nav nojausmas... Toties ir liela vēlme ieriebt Mazpēdiņam, kurš ir nodarījis... ak, nav svarīgi, ko viņš nodarījis. Vienkārši ir iespēja ieriebt.

„Lato Lapsam, vai ne, ir jo lielāka smaka, jo labāk. Viņš iet smakas virzienā, nevis taisnības virzienā, es atvainojos. (..) Es noteikti nelepotos, ja Lato Lapsa uzmestos man par aizstāvi. (..) Lapsam ir laba oža uz smakām. Kā jau maitēdājam,” valsts kontrolieris Rolands Irklis šopavasar vaļsirdīgi novērtēja savas attiecības ar žurnālistu Lato Lapsu, sarunājoties ar nu jau bijušo Valsts kontroles darbinieci Līgu Krapāni. Bet ar šo vērtējumu Irkļa attiecības ar Lapsu gan nebeidzās.

„Šis ir mūsu paaudzes laiks. Ja orki nāks, sitīsim viņus, cik spēsim, bet par velti neko neatdosim! Šī ir mūsu zeme. Un jauniešiem ieteiktu nebaidīties, bet apgūt pamatzināšanas, lai spētu aizstāvēt sevi un savus mīļos,” raksta aktieris un režisors Intars Rešetins. Vienkārši un saprotami. Tomēr uzskatu un viedokļu kariņš, ko izsauca aizsardzības ministra Arta Pabrika deklarētais starts virzienā uz vispārējo karaklausību (obligātais militārais dienests, OMD), turpinās joprojām.

"No, there were no and are no such plans in NATO. After this statement, many people attacked me, saying that, look, the Estonian Prime Minister is defending her country, but our people are doing nothing," Defence Minister Artis Pabriks is outraged by what Estonian Prime Minister Kaja Kallas said. She recently claimed that NATO plans to let Russian troops into the Baltic States and try to liberate them 180 days later. An interview with Artis Pabriks on this and Latvia's many unusual plans.

„Nē, šādu plānu NATO nebija un nav. Pēc šī paziņojuma daudzi man klupa virsū, teikdami, ka, lūk, kā Igaunijas premjere savu valsti aizstāv, bet mūsējie – neko nedara,” par Igaunijas premjeres Kajas Kallasas teikto ir sašutis aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Viņa nesen apgalvoja, ka NATO plāni esot – ielaist krievu karaspēku Baltijas valstīs un pēc 180 dienām tās mēģināt atbrīvot. Par to un daudziem neparastiem Latvijas plāniem – intervija ar Arti Pabriku.

Jo ilgāk ukraiņi pretosies, jo vairāk mēs slepkavosim civiliedzīvotājus – aptuveni tāda bija Krievijas ārlietu ministra doma, ko viņš pauda preses konferencē pēc barbariskā terorakta Kremenčugā, kur tika noslepkavots vēl nezināms skaits Ukrainas civiliedzīvotāju. Vairs nevar saprast, kurš no Kremļa melīgajiem purniem šobrīd ir pretīgākais. Taču skaidrs ir viens: Krievija ir izteikti fašistiska valsts, un šim nepieciešamajam atzinumam ir pierādījumi un konsekvences.

"There was no resistance", say almost all historians who analyze the events of 1940 in Latvia. In the early hours of June 15, 1940, special units of the USSR's internal affairs troops attacked three border posts in eastern Latvia, killing three border guards, a border guard's wife and son, while ten border guards and 27 civilians were captured and taken away. The occupation of the Republic of Latvia began.

„Pretestības nebija,” apgalvo teju visi vēsturnieki, kuri analizē 1940. gada notikumus Latvijā. Agri no rīta 1940. gada 15. jūnijā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalinot trīs robežsargus, robežsarga sievu un dēlu, bet desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda. Sākās Latvijas Republikas okupācija.

Blakus divām Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskā centra ēkām, kas ir modernākās celtnes Pārdaugavā, jau top trešā – Rakstu māja. „Tas gan ir tikai kārtējais solis, jo Universitātes senāts tikko skatīja turpmākos infrastruktūras attīstības plānus – nākamajiem sešiem septiņiem gadiem,” teic Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks.