Elita Veidemane / Autori

„Kad priekšā kāds plēsa papīriņu, aizmugurē varēja dzirdēt katru skaņu,” saka Rita Vilciņa, arhitekta Jāņa Vilciņa atraitne. Viņa rāda fotoattēlus, uz kuriem var redzēt bijušās kompartijas centrālkomitejas ēkas būvniecības gaitu, jau gatavo ēku, apdares materiālus, rasējumus, plānus.

„Ar Šuplinskas un viņas ierēdņu radīto likumprojektu ir tā, ka šķiet: šie cilvēki vienkārši nesaprot, ko sacerējuši,” mūsu sarunas beigu akords ir kā... beigu akords. Pēdējo vērtējumu tiešāk pateikt vairs nevar. Un to pauž Rektoru padomes ģenerālsekretārs Jānis Bernāts, kurš ir kompetentākais augstskolu „reformas” kritiķis un kurā ieklausās visi, kas sajūt Izglītības ministrijas ievārītās putras nelabo garšu. Jācer, ka viņā ieklausīsies arī Saeimas deputāti, kuriem būs jāiet cauri Augstskolu likuma grozījumu brikšņiem, kurus sagatavojusi Ilga Šuplinska (JKP) un Izglītības ministrija.

„Kalmes!” – iesaucās Andris un iebrida dūņainajā Lielupes krasta gultnē, saulē spīdinādams savu nazi, ar ko griezt smaržīgos kalmju lakstus. Andrim palīdzēja Egils un Eduards, bet mēs – Baiba, Inguna, Anda un es, - krāvām kaudzē kalmes. Mēs, Majoru skolas bērni, gatavojāmies Jāņu vakaram, ko nedrīkstēja saukt vārdā. Tās bija pagājuša gadsimta sešdesmito gadu beigas, 22.jūnijs, lielā saulstāve, saulgrieži, Jāņu gaidas, padomju Latvija...

„Beidz izdomāt rasismu!”, „Politkorektums ir tirānija un ieroči pret eiropiešu tautām”, „Te, kas muld par rasismu, grib ievest imigrantus”, „Sava tauta ir vērtība”, #LatviešuDzīvībasIrSvarīgas – tādus plakātus šodien turēs Nacionālās savienības „Taisnīgums” organizētā piketa dalībnieki pie Brīvības pieminekļa. Pikets ir saskaņots ar varas iestādēm, un tā iniciators Viktors Birze cer uz sabiedrības izpratni.

Es piekrītu Borisam Cilevičam („Saskaņa”). Nē, nenokrītiet no krēsla. Šī ir pirmā un, visticamāk, arī pēdējā reize, kad piekrītu augšminētajam Saeimas deputātam. Runa ir par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas paredz: televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojumu sniedzējam pamatpiedāvājumā jānodrošina, ka vismaz 80% no iekļautajām papildu programmām saturam sākotnēji jābūt veidotam kādā no Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomiskās zonas valstu oficiālajām valodām. Tāpat krieviski raidošajiem telekanāliem būs noteikta atrašanās vieta kanālu piedāvājumā, un tā būs saraksta beigās.

„Ja tu esi menedžeris un vadītājs šajā laikā, tavos darba pienākumos nav paredzēta „žēlumā asiņojoša sirds”. Tavos pienākumos ir: darīt lietas, kas ir jādara,” it kā skarbi, tomēr pamatoti un loģiski teic Juris Žagars, Dailes teātra direktors, pirms tam – viens no vadošajiem teātra aktieriem. Pārsēsties no aktiera laivas direktora laivā – tas nav vienkārši. Par to arī runājam Jura Žagara kabinetā: par šo nevienkāršību laivu maiņas laikā, par kroņgripas krīzi un aktieriem, kuriem režisors nedod lomas, par kartupeļu stādīšanu un valdības lēmumiem.

“Koba (Staļins) pieņēma galīgo lēmumu par Lietuvu un par Baltiju. Teica, gribi vai negribi, bet vajag sovjetizēt. Man atkal daudz darba. Īpaši Latvijā un Igaunijā ir apmetušies daudzi baltgvardi, un arī vietējo neliešu pietiek. Atstāt nevar. Arī nāksies pārvietot. Taču to vajag izdarīt akurāti, ne uzreiz. (..) Tā ka vispirms izpētīsim, pēc tam izlemsim,” savā dienasgrāmatā 1940.gada 15.jūnijā rakstīja PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija, kad bija atgriezies no sapulces Kremlī. Tajā dienā Staļins pielika punktu pārdomām par Baltijas valstu okupāciju. 17.jūnijs iezīmēja traģēdijas sākumu, pēc gada – 14.jūnijā, - traģēdija turpinājās ar vēl lielāku atvēzienu.

„Pēc afroamerikāņa Floida nāves VDD sācis izvērtēt atsevišķus, iespējams, rasistiskus ierakstus sociālajos tīklos,” mums ziņo LETA. Tā kā Valsts drošības dienests ir slepens iestādījums, emociju karstumā tas nesniedz publiskas atbildes uz tik sarežģītiem jautājumiem kā, piemēram: vai latviskajos sociālajos tīklos vispār ir bijuši rasistiski izteicieni par Floida tēmu?

„Toreiz gandrīz nojuka dievkalpojums. Ērģelnieks uzdeva tādu toni himnai „Dievs, svētī Latviju!”, ka gandrīz visi klātesošie raudāja, un mācītājs svētīja sanākušos ļaudis, viņš svētīja visu tautu,” atcerēdamās 1988. gada 18. novembra dievkalpojumu Čiekurkalna baznīcā, stāsta Daina Šķiezna-Elsberga.

„Man te pie sienas bija Arņa Rītupa un Ulda Tīrona bilde, bet es to nomainīju pret Lāčplēsi, jo tagad vajag cīņas garu, filozofijai vairs nav vietas,” rāmi smaidot un veroties uz gleznu savā rektora kabinetā, saka Kristaps Zariņš. Lāčplēsis ir saulains, viņš ir no zelta, viņš raugās uz mums mierīgi, un vēsais ziemas fons saskan ar atsvešinātību, kāda jāpiedzīvo šajos laikos.

Trīs reizes drīkst minēt: vai kāds no valdīklām reaģēja uz Lato Lapsas publikāciju par to, ka izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) savā neveiksmīgajā cīņā pret Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku patvaļīgi, nelikumīgi un bezatbildīgi iztērējusi nodokļu maksātāju naudu – vairāk nekā 20 000 eiro? Uzminējāt, neviens nereaģēja.

Izskatās, ka Dzintaru koncertzāles saimnieks Guntars Ķirsis šovasar varēs piepildīt savu sapni: ilgstoši klausīties klusuma mūziku. Pirms pāris gadiem intervijā viņš atzinās: „Ja man kādu dienu būtu brīva izvēle ‒ iet uz koncertu vai neiet, es, visticamāk, laikam neietu. Gan Latvijā, gan ārvalstīs man katru dienu ir jāklausās tik daudz mūzikas, ka... reizēm vienkārši gribas aiziet uz pļavu. Kad draugi man vaicā: kur ir tava mūzikas ierakstu kolekcija? ‒ es atbildu, ka man tās nav. Mājās man patīk klausīties klusuma mūziku. Man laukos, Zosēnu pusē, ir īpašums, un mans draugs Mārtiņš Klišāns reizēm saka: aizbraucam pie tevis uz laukiem ‒ paklausīsimies klusumu.”

„Sajūtas tiešām bija briesmīgas... Bet tādas tās ir, ja tavā acu priekšā vienkārši demontē parlamentu. Es Latvijas vēsturē neatceros nevienu līdzīgu parlamenta diskreditāciju,” teic frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Didzis Šmits, kurš kopā ar citiem neatkarīgajiem deputātiem atteicās piedalīties Saeimas sēdē 26. maijā, nodēvējot to par apvērsumu.

„Varbūt man šo darbību nodemonstrēt uz kāda ģimenes locekļa, lai bērns saprastu, ko nozīmē vārds „nožņaugt”? Mans vienpadsmitgadīgais dēls nesaprot, kas tas ir – nožņaugt,” it kā caur smaidu, tomēr ar manāmu sašutumu teic mamma Ivonna (vārds mainīts), kuras dēls mācās Rīgas franču liceja 5. klasē.

„Domāju, ka mani atbalstīs ļoti daudzi. Esošā vara Gobzemu padara arvien populārāku,” teic pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Aldis Gobzems, skaidrodams jautājumu par prognozēm attiecībā uz viņa nodomu dibināt savu partiju. Šodien analizējam politisko situāciju kopā ar Aldi Gobzemu.

„Notikums Jūrmalā nav kaut kāda nejauša epizode. Tā sadzīves līmenī atspoguļo valsts politiku, kas vērsta uz krievu izstumšanu no Latvijas. Pat neliels, minimāls sods, ko saņemtu restorāna īpašnieks, būtiski atvēsinātu rusofobu iekaisušās smadzenes.”

„Nākamgad – labākajā gadījumā – iespējams, atgūsim pusi no 2019. gada jaudas. Ļoti pozitīva scenārija gadījumā tūrisma nozare pilnībā varētu atgūties 2023. gadā,” uzskata Aivars Mackevičs, zīmēdams nākamību. Un pagaidām tā nav rožaina, taču pie dažiem nosacījumiem to var un vajag glābt.

„Mums neļāva runāt, mūs pārtrauca, sakot, ka tas ir viedoklis, nevis jautājums,” atceroties Jura Pūces (A/Par) pārliecinātāju komandas viesošanos Jaunpilī, stāsta kāda vietējā iedzīvotāja, kura piedalījās tautas sanākšanā.

„Tik ilgus gadus strādājot presē, vajadzētu tomēr atsvabināties no vientiesības,” ironiski piebilda kāds draugs, raksturodams manu sašutumu par formālo atbildi, ko saņēmu no Ministru kabineta (MK) preses sekretāra. Iespējams, mana šūmēšanās būtu ar zemāku temperatūru, ja vien savā vēstulē, ko nosūtīju MK – ar lūgumu uzzināt Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) viedokli, es nebūtu pierakstījusi vienu teikumu: „Lūdzu atbildēt uz visiem jautājumiem konkrēti, nevis birokrātiskā un nekonkrētā valodā.” Tiešām – vientiese.

„Kultūra ir tā nozare, kas šajā dīkstāves laikā ir cietusi daudz vairāk nekā citas jomas. Pilnvērtīga kultūras dzīve vēl kādu laiku būs ierobežota, tāpēc kultūrai ir nepieciešams atbalsts. Kultūra ir stratēģisks valsts nākotnes jautājums, un šāda izpratne visā mūsu sabiedrībā ir fundamentāli svarīga, jo mūsu nacionālā valsts nevar pastāvēt bez savas kultūras, to nosaka arī Satversme,” nesen teica Valsts prezidents Egils Levits, un viņa paustajam var piekrist simtprocentīgi.

„Izskatās, ka ne visus fašistus esam pie sienas pielikuši,” „sejugrāmatā” gaužas kāda Anna Titova.

Saruna ar Viesturu Rudzīti kārtējo reizi bija kā psihoterapijas seanss – uzjundītais prāts nomierinājās, trauksme saritinājās kā minka un aizmiga, palika jautājumi, uz kuriem sniegtās atbildes kārtīgi salikās domu plauktiņos. Protams, viss bija tāpēc, ka Viesturs Rudzītis – kaitinošais un mierinošais vienlaikus ‒ ir psihoterapeits. Un saruna ar viņu šodien – par kroņgripas iespaidu uz mūsu dzīvi un ne tikai par to vien.