„Mēs par katru melīgu tvitera ierakstu histērijā nekritīsim, atbildēsim adekvātā formā un veidā, saglabājot pašcieņu,” saka Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Runa ir par Krievijas vēstniecības censoņu ierakstu tviterlentē 14. jūlijā: „Saeimas ārkārtas vēlēšanas 1940. gada 14.-15. jūlijā kļuva par vienu no Latvijas vadības soļiem, lai leģitīmi iestātos PSRS sastāvā. @LV_RUSEMBAS.”
Ieraksts ir latviešu valodā, un tas nozīmē, ka Krievijas „embasijā” strādā pakalpīgi letiņi, kuri nemaz nevar nepiekrist meliem par LR „leģitīmu” iestāšanos PSRS sastāvā, pateicoties tikpat „leģitīmām” vēlēšanām, kurās 1940.gadā, klātesot padomju okupācijas karaspēkam 90 000 cilvēku sastāvā, tika ievēlēta „tautas saeima”. Protams, „mums” histērijā nav jākrīt. Vienīgi - gribētos sagaidīt adekvātu atbildi no Ārlietu ministrijas, ne tikai ierakstus tviterā un sejugrāmatā, visnotaļ pareizus, tomēr - tikai ierakstus. Gribētos arī paklausīties, kā šādus vēstniecības rakstvežu melus, izsaukts „uz paklāja” Ārlietu ministrijā, skaidro Krievijas vēstnieks Lukjanovs.
Bet pagaidām viņš neko neskaidro, jo visiem tāpat ir saprotams, ka tā ir Krievijas un Putina oficiālā, agresīvā politika - melot uz vella paraušanu: jo trakāki meli, jo labticīgāk tiem pakļaujas tie, kuri tos vientiesīgi uzklausa. Tāpēc nav brīnums, ka vēstniecības skribenti reproducē, piemēram, šādus murgus: „1940. gada 14. jūlijā agri no rīta Latvijas iedzīvotāji, ieskaitot Latvijas armijas karavīru organizētas kolonnas (foto), devās uz vēlēšanu iecirkņiem, vēloties nobalsot par jaunu komunistisku varu. Ielas rotāja Latvijas karogi, tie bija svētki, tautas plebiscīts.”
Nez kāpēc Krievijas vēstniecības „rakstnieki” nepastāsta, ka došanās uz šīm „vēlēšanām” bija organizēts piespiedu pasākums, bet tos, kuri mēģināja no tām izvairīties, arestēja, apsūdzībā ierakstot: „Demonstratīvi atteicās balsot par Darba tautas bloku.” „Tautas plebiscīts” drīz vien pārauga desmitiem tūkstošu represēto un nogalināto sarakstos, „svētki” vainagojās ar „ekskursijām” uz Sibīrijas „sanatorijām”...
Cik paredzama tomēr ir neliešu veidota vēsture: Krievijas rīcība Krimā 2014. gadā neatšķiras no PSRS rīcības Baltijas valstīs 1940. gadā - sākumā bija svešā valstī ar viltu iestūķētas karabāzes, pēc tam tur ienāca okupācijas karaspēks, mazliet vēlāk notika vēlēšanas okupācijas karaspēka klātbūtnē, lai „ievēlētais” marionešu „parlaments” izteiktu vēlmi labprātīgi pievienoties okupētājvalstij.
To visu Krievijas vēstniecības skribelētāji nezina un pat nedrīkst zināt. Toties viņu asprātību un izdomu nevar noliegt: palasot tviterlentē ierakstītos murgojumus, smējos līdz vēderkrampjiem. Tā, piemēram, tekstiņš (saglabājot ortogrāfiju): „Taisnīguma triumfs, „Google maps” aplikācijā labots padomju pieminekļa Karavīriem - Atbrīvotājiem nosaukums. Paldies visiem! Tas ir solis pareizajā virzienā. #Rīga #Latvija #Uzvara75 #vēsture #Krievijasvēstniecība #taisnība.” Vēstniecības čaklīšiem acīmredzot tik ļoti sāpēja acis, redzot Google kartēs nosaukumu „Okupācijas piemineklis”, ka viņi darīja visu, lai šī patiesība tur vairs nerēgotos. Padomju Savienība nav okupējusi Latviju, nav, un viss! Padomju karavīri Latviju ir atbrīvojuši... No kā? No brīvības. Bet tas jau okupantiem piedien.
Vēl smieklīgāka bija tieša sarakste ar kādu no @LV_RUSEMBAS tekstu sacerētājiem. Tviterā izlasīju: „2020. gada 9. jūlijā Lielā Tēvijas kara veterāne K. Hramčenkova radinieku un tuvinieku pulciņā nosvinēja savu 90. jubileju. Krievijas diplomāti pasniedza Kalērijai Vasiļjevnai Krievijas vēstnieka J. Lukjanova vārdā apsveikumu ar šo nozīmīgo datumu. #Rīga #Latvija #Uzvara75.”
Komentēju šo ierakstu ar sajūsmu: Hramčenkova karot sākusi 11 gadu vecumā, bet karu beidza 15 gados. Izcili, vai ne? Vēstniecības rakstu meistari nekavējoties atbildēja: „K. Hramčenkovai ir aizmugures darbarūķa statuss. Šī personu kategorija saskaņā ar Krievijas likumu „Par veterāniem” (1995. g. 1. janvāra Nr. 5) ir Lielā Tēvijas kara veterāni kopā ar personām, kuras tieši piedalījās karadarbībā, lai aizstāvētu Tēvzemi no nacistu iebrucējiem. #Uzvara75.” Hmmm, nez ko viņa darīja, būdama vienpadsmitgadīga pusaudze? Varbūt nemaz nebija nekādā tur aizmugurē, bet dienēja vācu armijas gaisa izpalīgos? Un kur, lūdzu? Uz šiem nevainīgajiem jautājumiem vēstniecības „vēsturnieki” vairs neatbildēja, laikam elpa aizrāvās. Žēl gan.
No liekulības un melu impērijas vadoņiem un viņu gribas paudējiem mēs neko citu nevaram gaidīt - vien kārtējos vēstures pārrakstīšanas mēģinājumus un ņirgāšanos par valsti, kurā šie gribas paudēji rezidē. Tad varbūt sāksim kaut ko gaidīt no mūsu pašu bāleliņiem - no ministriem, no „koalīcijas” partiju vadoņiem, no premjeriem un prezidentiem - varbūt viņi beidzot iestāsies par mūsu valsti, par mūsu Latviju, nevis tikai klusēs šņupdrāniņā?
