Elita Veidemane / Autori

„Tas jau skaidrs: tarakāni vienmēr teiks, ka tarakānu iznīcināšana ir slikta,” kādā jauno entomologu pulciņa nodarbībā esot teikusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP). Nevaru tam noticēt, tie noteikti ir nelabvēļu palaisti balodīši, jo viņa nekad nepateiktu kaut ko tik bezgaumīgu – sevišķi jau apspriežot augstskolu reformu. Vēl neticamāk būtu, ja alegoriju par tarakāniem viņa tēmētu uz dažiem augstskolu rektoriem, kurus viņa bezgalīgi ciena un novērtē. Sevišķi jau Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, kuru viņa bija gatava nosmacēt apskāvienos, vienīgi netaisnīgā tiesa to neļāva izdarīt.

Par sarkanarmijas baisajiem noziegumiem Otrā pasaules kara laikā, sevišķi beigu posmā, Krievija izvairās runāt, arī kaimiņvalsts vēsturniekiem acīmredzot dots uzdevums – noklusēt. Par to, ka Austrumprūsijā un pēc tam arī Vācijā notika tūkstošiem nevainīgu cilvēku slepkavības un izvarošanas, Krievijas politvēsturnieki neraksta, kur nu vēl pieminēt mazāka mēroga vardarbības aktus sarkano rīkļurāvēju no jauna okupētajā Baltijā, tostarp Latvijā. Šodien „sveicam” tos, kuri joprojām draud, ka „možem povtoriķ” (varam atkārtot – krievu val.). Un atgādinām, ka tikai drosmīgi cilvēki spēj runāt arī par nepatīkamiem vēstures tematiem.

Ir grūti iedomāties, kas notiktu, ja 1990. gada 4. maijā Augstākās Padomes balsojumā pietrūktu balsu, lai apstiprinātu Neatkarības deklarāciju. Mēs iesākumā būtu kaut kāda „autonomā padomju republika”, kas, sabrūkot PSRS, nonāktu „neatkarīgo republiku savienībā”. Tomēr tajā pašā 1990. gada pavasarī Rietumvācijā dzīvojošais starptautisko tiesību speciālists, Latvijas Tautas frontes domnieks un Pilsoņu kongresa delegāts Egils Levits kopā ar domubiedriem, būdams Latvijā, radīja 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas koncepciju. 1990. gada 30. aprīlī Levits atkal ielidoja Latvijā, kur Rīgas lidostā viņu jau gaidīja LPSR drošībnieki, lai arestētu un caur Maskavu izsūtītu atpakaļ uz Frankfurti. Latvijā Egils Levits varēja atgriezties tikai pēc 1991. gada 21. augusta – pēc puča, kas eskalēja PSRS sabrukumu.

Tā vairs nebūs nekad: vēlā nakts stundā Preses nama tipogrāfijā gaidīt laikraksta signāleksemplāru un to parakstīt izlaišanai. Skatīties, kā lēnām sāk darboties drukas mašīna, kā parādās pirmie avīzes eksemplāri, neaizmirstami smaržojoši pēc krāsas, kā meistars paņem vienu laikrakstu, noliek to uz lielā montāžas galda un saka: «Gatavs, pārbaudiet.» Es ar acīm pārskrienu virsrakstiem, fotoattēliem, pieskaros rītdienas laikrakstam – viss kārtībā! Un parakstu. Rīt laikraksts iznāks, manas atbildības nests. Un šī rītdienas sajūta paliks. Vienmēr. Tā bija astoņdesmitajos gados. Tā iznāca Padomju Jaunatne, kurā es strādāju, tā iznāca Cīņa un citi laikraksti un žurnāli. Šodien, atceroties 80. un 90. gadu pārmaiņu laikus, sarunājos ar šo laiku liecinieku, mundrinoša humora un bagātas valodas īpašnieku – publicistu Ēriku Hānbergu. Viņš ir viens no Neatkarīgās Rīta Avīzes aizsācējiem.

«Faktiski tas ir algas pielikums. Ja neatteiksieties no tā, es nemaz nešaubos, ka salīdzinoši pārskatāmā nākotnē Latvijas sabiedrība atteiksies no jums, dārgā koalīcija,» par varnešu reprezentācijas izdevumu tēmu Saeimas sēdē teica deputāts Aldis Gobzems. Atteiksies? Nu, nezinu. Vēlētājiem atmiņa tik īsa kā zīdaiņa krekliņš. Par īsumu liecina arī neskaitāmie grābekļkāti, kas, gandarīti par atsišanos pret vēlētāju pierēm, gaida kārtējās Saeimas vēlēšanas, sak, gan jau nāks tie paši vēlētāji un, saklausījušies saulvežu pātarus, ievēlēs tos pašus makaronu karinātājus.

Mūziķa, dzejdara un producenta Guntara Rača ieraksts FB lapā izsauca burzmainu reakciju. Sākās ar: «Sēžu, domāju, ko darīt. Es kā muzikants šogad varu aizmirst par koncertēšanu.» Beidzas ar: «mazākais, ko jūs varat darīt, ir netēlot, ka viss ir labi un ka šis ir radošs un jauks laiks.» Pārdomas par mūziku kā profesiju, ar ko pelnīt naudu, par to, ka arī muzikantiem gribas ēst un ka arī viņiem jāmaksā kredīti... Pašnodarbinātajiem muzikantiem bija ierobežotas iespējas saņemt pabalstus: tomēr brīnumainā kārtā valdība 23. aprīļa sēdē lēma atbalstīt Kultūras ministrijas priekšlikumu paplašināt pašnodarbināto personu loku, kuras var pretendēt uz dīkstāves pabalstu ārkārtējās situācijas laikā. Tas nozīmē, ka dīkstāves pabalstam varēs pieteikties arī pašnodarbinātās personas, kuras uz nepilnu darba slodzi veic pedagoģisko vai radošo darbu.

Intervija ar Polijas vēstnieci Latvijā Moniku Mihališinu: par Smoļenskas aviokatastrofas gadadienu, par padomju pieminekļiem, kurus Polijā demontē, par Polijas cīņu pret kovidkrīzi un valsts plāniem iet uz priekšu pēc krīzes beigām, par Katiņas traģēdijas astoņdesmitgadi un poļu tautas nemirstīgo dvēseli. Mihališinas kundze pirms sešpadsmit gadiem strādāja Latvijas Kultūras akadēmijā, pasniedzot studentiem zināšanas par Latvijas un Polijas starpkultūru sakariem. Kad viņa atgriezās dzimtenē, Varšavas universitātē studentiem savukārt bija prieks apgūt zināšanas par latviešu valodu un latviešu kultūru. Monika Mihališina ar mani runā perfekti latviski, un tikai viegls poļu valodas akcents „nodod” viņas izcelsmi.

«Izņēmuma kārtā jūs es varētu notestēt... ar lielu varbūtību apdraudot jūsu veselību. Bet ja jums ir akurāt tāda vajadzība, tad pieļauju, ka man tas zināmu prieku sagādātu,» atbildot uz Saeimas deputāta, pie frakcijām nepiederošā Alda Gobzema jautājumu par Covid-19 vīrusa testu nepietiekamo skaitu, indīgi paskaidroja mūsu jaunizceptā testēšanas triecienniece Ilze Viņķele (Attīstībai/Par!).

Intervija ar politologu Jāni Ikstenu, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekānu – par kroņsērgas apkarošanas iespējamajām politiskajām blaknēm un nāciju valsts priekšrocībām, kā arī par augstskolu padomju finansējumu un citām savādībām augstskolu pārvaldes reformu jomā.

«Jūs taču paši necienāt savu represēto un bojāgājušo senču piemiņu,» sūrus vārdus man acīs iemeta kāds mans mūžīgais oponents, kurš patiesībā ļoti mīl Latviju un latviešus, tomēr mēģina būt objektīvs un tālab nereti ir arī skarbs. Viņa sūro secinājumu raisīja mans sašutums par Staļina represijās bojāgājušo latviešu pieminekļa apgānīšanu, kas nesen notikusi Krievijā, Komi Republikā, Intas pilsētā.

Pirmslieldienu pārdomas kopā ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu.

Kāda mana kaimiņiene, staidzinot suni, apjautājās par manas ģimenes veselību, sak, vai neesam kroņgripas lēmēti. Viņa, aptuveni septiņdesmit gadus veca krieviete, centās runāt latviski. Atbildēju, ka neslimojam, jo esam piesardzīgi, ievērojam norādes un liegumus. Kaimiņiene priecīgi pamāja, teikdama, ka «jūsu avīzēs daudz par to rakstīts». Izbrīnījos: jūs lasāt mūsu avīzes? Jā, viņa atbildēja, es mēģinu un televizorā skatos ziņas latviešu valodā, mazbērni mani pierunāja.

Ķirurga Arta Gulbja raksts Viedoklis par turpmāko valsts rīcību Covid-19 sakarā, kas bija publicēts vietnē Delfi, vienā mirklī kļuva, ja var tā teikt, epidēmisks. Gulbis tika gan cildināts, gan apsūdzēts nekompetencē. Vienaldzīgo nebija. Neatkarīgā lūdza Arti Gulbi paplašināti izskaidrot publicēto viedokli.

«Vīruss pāries, bet mums šajā valstī būs jādzīvo ar sekām, kuras būs radījis nevis vīruss, bet lēmumi, kuri jau šobrīd grauj visas būtiskās jomas, kas vispār veido valsti un cilvēku kā tās vērtību nesēju,» savā rakstā, kas interneta vidē izsauca teju vētru, saka Artis Gulbis, mugurkaula ķirurgs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzējs. Viņš pārstāv to sabiedrības daļu, kura uzskata, ka mūsu dzīvi, valsti un nākotni neveido tikai un vienīgi cīņa pret kroņvīrusa epidēmiju un tās dzemdinātajām nelaimēm.

«Pēteri, tev ir pieci bērni...» iesāku teikumu, nākamajā mirklī saprotot, ka esmu pārteikusies, un Pēteris, skumji pasmaidot, nosaka: «Kā skaita...» Bet skaitīt vajag pareizi: Pēterim un Martai ir seši bērni, tikai Belliņa ir citviet – debesīs. Pirms astoņiem gadiem viena no trim Pētera un Martas meitām – mazā princese Izabella – izdzisa Pēterim uz rokām, un tāda viņa mūžam paliks – četrgadīgā meitenīte, tēta lolojums. Pēc kāda laika Pēteris un Marta adoptēja Viktoriju, vēlāk – viens pēc otra – piedzima vēl divi bērniņi... 2012. gada novembrī, neilgi pēc Valsts lūgšanu brokastīm, intervēju Pēteri Sproģi, tolaik – Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapu. Lūgšanu brokastīs Pēteris izstāstīja par to, kas notika ar viņa meitiņu, un klausītāji sajuta: sāpes Pēteri nav nocietinājušas, tās – tieši otrādi – padarījušas viņu atvērtāku un jūtīgāku, tāpēc arī stiprāku. To varēja nojaust, kad viņš – ne no papīra, bet no sirdī rakstītām rindām – lasīja savu skarbo un vienlaikus maiguma pārpilno stāstu par meitiņas aiziešanu, Dievu un ģimeni. Domāju, ka arī šodien Pēteris Sproģis, bīskaps emeritus, spēj un var stiprināt cilvēkus.

«Laura Šmideberga Tallinā ir parūpējusies par to, lai Covid-19 izraisītāju jauno kroņvīrusu varētu pakārt kaklā, iekarināt ausīs vai piespraust pie apģērba!» sociālajos tīklos no sirds priecājās politiķis Daniels Pavļuts (Attīstībai/Par!), ieraudzījis augšminētās mākslinieces darinātās rotas – auskarus, piespraudes un kaklā karamu daiktu, kas veidotas pēc bēdīgi populārā kroņvīrusa ģīmja un līdzības. Grūti saprast, kas mudinājis visādi citādi jauko mākslinieci, kura turklāt ir kaismīga latvju folkloras pazinēja un mīlētāja, pievērsties vīrusiem. Vēl grūtāk ir iedomāties, kura būs tā pamuļķe, kas spraudīs savās smukajās ausu ļipiņās nāvējošās sērgas mākslinieciskus atveidus. Un pavisam savādi ir lasīt politiķa sajūsmu par šādiem «mākslas darbiem».

Intervija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu – par situāciju valstī un pasaulē, par politiku, veselību un latviešu prasmi tikt galā ar likstām.

Epidēmiju dabu var salīdzināt. Viena no tādām Latvijā sākās 1940. gada 17. jūnijā, Padomju Savienībai okupējot Latviju. Sarkanais vīruss nobendēja tūkstošus, sagandēja dzīvi visai tautai, tomēr mēs zinājām, kā tas izskatās – šis komunisma vīruss. Tagad cīnāmies ar neredzamu slepkavu. Un tomēr mums nav tiesību aizmirst vēsturiskās epidēmijas, kas izmainījušas tautu esību. Viena no šādām epidēmijām tika mums uzsūtīta 1949. gada 25. martā, kad padomju vara deportēja 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Par to, kā notika šīs traģēdijas sagatavošana, saruna ar vēsturnieku, asociēto profesoru, Vidzemes Augstskolas rektoru Gati Krūmiņu.

Intervija ar zinātnieku, profesoru Ivaru Kalviņu, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta amata kandidātu: par SARS-CoV-2 vīrusu [jaunais koronavīruss], par vakcīnu un zāļu ražošanu, par valdības politiku attiecībā uz Covid-19 pandēmiju.

«Es biju gatavs atdot savu jauno dzīvību,» atceroties latviešu leģionāru kaujas par Latviju, stāsta sirmais, bet joprojām stiprais Visvaldis Lācis, kurš nule, 12. martā, atzīmēja savu 96. dzimšanas dienu. Šie vārdi izskan Raivja Dzintara (NA) veidotajā dokumentālajā filmā Latviešu leģionāri. Taisnības augšāmcelšanās. Diemžēl pasaules sērgas dēļ 15. martā paredzētā filmas pirmizrāde nenotika, taču man bija iespēja un gandarījums to noskatīties ārpus gaidītā, tomēr nenotikušā pasākuma.

Kamēr Krievijā zeļ Staļina kults un tiek pat lipinātas jaunas bistes asiņainajam tirānam, Polija turpina iznīcināt komunismu slavinošus pieminekļus: 2017. gadā Polijas parlaments pieņēma likuma grozījumus, ka ar šādiem pieminekļiem «nedrīkst pieminēt personas, organizācijas, notikumus vai datumus, kas simbolizē komunismu vai citu totalitāru iekārtu». Paredzēts iznīcināt aptuveni 500 pieminekļu, no kuriem liela daļa veltīta sarkanarmijai. Jācer, ka vairums no šiem mēsliem jau ir sasmalcināti un sabērti, piemēram, jauno ceļu pamatnēs.

Dienu pēc viņa bojāejas – 1919. gada 7. martā – tika uzrakstīts dokuments, kas stāstīja par viņa askētismu, bet kopumā – arī par latviešu bataljona dzīves apstākļiem. Latviešu atsevišķā bataljona komandiera pulkveža Oskara Kalpaka lietu saraksts bija šāds:   viens melns kabatas pulkstenis ar zelta ķēdi (firma Longin);   1 kabatas nazītis un nagu tīrāmais – ādas makstī;   1 ādas portfelis;   1 ādas maks;   skaidra nauda – divi tūkstoši simt sešdesmit seši rubļi (2166 rubļi).