Elita Veidemane / Autori

«In the End, we will remember not the words of our enemies, but the silence of our friends,» savulaik teica Martins Luters Kings, un tas ir gluži kā par Kataloniju runāts. «Beigās mēs atcerēsimies nevis mūsu ienaidnieku teikto, bet gan mūsu draugu klusēšanu.» Uzsvērti augstprātīga ir Eiropas Savienības, tostarp mūsu valsts vadītāju klusēšana, no malas vērojot Katalonijas cīņu, cerības un izmisumu. Šķiet, ir aizmirsts gan tas, ka ikvienai tautai ir pašnoteikšanās tiesības, gan tas, ka ir daudz precedentu, kad valstis sadalās, lai pēc tam attīstītos blakus, tomēr atsevišķi. Katalonija šobrīd ir iedzīta strupceļā, liedzot tās līderiem veikt sarunas, kas būtu tikai loģisks referenduma turpinājums. Sarunu vietā Spānija veic represijas, apcietinot Katalonijas neatkarības kustības līderus. Kā uz Kataloniju raugās Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle?

Kamēr latvieši kārtējo reizi vāc parakstus, lai panāktu «uzvaras pieminekļa» demontāžu, tikmēr Saskaņas biedri nodarbojas ar eksperimentiem, kas ļautu viņiem saprast: cik tālu, tovarišči, varam iet? Gluži nesen «antifašists» Jānis Kuzins okšķerēja, kurā kūtspakaļā uzsliet pieminekli kara noziedzniekam Vasilijam Kononovam. Ne jau Kuzins pats izdomāja šo apzināti provokatīvo «meklēšanos» – gan jau bija ideoloģiskie priekšā teicēji, kas vēlējās noskaidrot uzdrīkstēšanās robežas.

Intervija ar profesoru Andreju Veisbergu, latviešu valodnieku, tulku un tulkotāju, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Tulkošanas katedras vadītāju un pasniedzēju, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāju: par latviešu valodas lomu un vietu mūsdienu Latvijā, par «aizliegtajiem» vārdiem, par valodas izvēli Latvijas augstskolās un krievu valodas ietekmi uz latviešu valodu.

«Ir darbi par spēcīgām personībām, kurām grūtībās pietiek spēka atrisināt situācijas ar veiksmīgu rezultātu, dot labumu viņiem pašiem un cilvēkiem apkārt. Tādi darbi būtu liekami vaimanu pasakas Kaķīša dzirnaviņas vietā, jo tas nav karaļa uzdevums – orientēties uz vājāko un raudošo,» drosmīgi deklarē profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne, savus uzskatus paužot izdevumā Kas Jauns Avīze.

«Tātad tiekamies Okupācijas muzejā,» atvadoties bilstu. «Tiekamies Okupācijas muzeja pagaidu telpās,» pielabo sirmais kungs. Pacietības atrasties «nemājās», Raiņa bulvārī, pagaidām ir pieticis pieciem gadiem, un Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs, ilggadējs muzeja ārlietu pārzinātājs, vēsturnieks, literāts un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs stingri cer, ka nākamā gada beigās muzejs ienāks jaunajās mājās – Nākotnes namā, kas beidzot būs tapis pēc Gunāra Birkerta skicēm, tagadējā, īstā Okupācijas muzeja ēkai Strēlnieku laukumā savienojoties ar jauno piebūvi. No tumšās pagātnes mēs ienāksim nākotnes gaismā – tāda ir jauntopošā muzeja iecere. Šodien – intervija ar Valteru Nollendorfu, kas no Latvijas kopā ar ģimeni aizbrauca Otrā pasaules kara laikā, savukārt atgriezās dzimtenē pagājušā gadsimta 90. gados.

Viņnedēļ Austrumu robežā noskatījos izrādi Ļubova Orlova. Dīva. PSRS. Neiedziļinoties teātra kritikā, pateikšu vien: lieliska izrāde. Daļēji latviski, daļēji krieviski. Mazliet arī angliski – Raimondas Vazdikas dziedātajās dziesmās. Padomju kinodīvas Ļubovas Orlovas lomā – krievu aktrise Karina Lučiņina. Neparasti plastiska, skatuviski talantīga. Vienubrīd izrādes sākumā viņa saka: «A vi vobšče po russki poņimajete?» (Vai jūs vispār krieviski saprotat? – krievu val.). Saprotam, saprotam! – skatītāji atsmej. Bet Karina turpina jau latviski – ar vieglu, tikko pamanāmu krievisku akcentu...

Laika īsināšanas nolūkā gadījās saruna ar Latvijas vidējo vēlētāju: viņš bija pārliecināts, ka visās Latvijas (un viņa personīgajās) nelaimēs vainojami «oligarhi», ka valsti uz saulaino tāli aizvedīs Strīķe un ka labāka valsts prezidente par Sipenieci nav iedomājama. «Principā,» viņš turpināja, «valstī pa lielam viss ir kārtībā, vajag tikai dažus uzlabojumus naudas iekasēšanā.» «Principā piekrītu,» apliecinoši māju ar galvu, jo kašķēties ar vidējo vēlētāju būtu tāpat kā debatēt ar zedeņu sētu: argumenti iesprūdīs starp lunkanajām kārklu klūgām un tur arī paliks bez reālas iedarbības.

... Lidija, būdama ķirurģe, 1945. gada oktobrī izglāba mežabrāli Alfrēdu no drošas nāves: čekisti bija sašāvuši viņam roku, latviešu mežabrāļi ilgi meklēja viņam palīdzību, sākās gangrēna, tāpēc vajadzēja rīkoties radikāli un izlēmīgi – Lidija veica amputāciju. Pēc 46 gadiem latviete Lidija Roze satikās ar igauni Alfrēdu Kērmanu, šī tikšanās bija saviļņojuma, prieka un atmiņu pilna. Alfrēds ar savu vienīgo roku bija mežmalā pie Latvijas robežas salasījis lauku puķes, lai pasniegtu tās Lidijai...

«Šādu KAUNU par savas zemes – Latvijas prezidentu vējoni vēl nekad nebiju izjutis!», «Kāpēc man vienmēr peliek kauns to cikvēku vietā, kuri mēģina runar angliski, un es vienmēr izslēdzu video?» – precīzi, ar cieņu pret gramatikas kļūdām citēju sociālo tīklu autoru kaismīgos izsaucienus. Šoreiz – tikai divu, kaut gan to bija daudz, turklāt visi no kauna, izrādās, svīda, stostījās, kratījās un lēnām izdzisa.

«Latvijā PSRS gars ir vairāk dzīvs, tas ir visapkārt, arī Rīgas centrā. Bet pats galvenais – tas ir cilvēku sarunās,» intervijā (www.la.lv) teic Artemijs Troickis, savulaik populārs mūzikas kritiķis, tagad – intelektuālis, lektors un Putina režīma nesaudzīgs analizētājs, 2014. gadā pārcēlies dzīvot uz Igauniju, jo lielkrievu šovinisma un tumsonības piepildītais Krievijas gaiss neļāva viņam elpot. Troicka izteicieni par Latviju nav glaimojoši, bet par tiem nav vērts apvainoties: par patiesību vajag domāt, nevis spļaudīties, ka tā rūgta. Taču Troicka atzinumi nav ļauni: tie ir sāpīgi. Gan viņam, gan mums. Troickim – tāpēc, ka viņš joprojām mīl Latviju, mums – ... jā, tāpēc, ka mēs arī mīlam. Vismaz daļa no mums, vismaz tāpēc, ka dzimteni pieņemts mīlēt...

Intervija ar sociolingvistikas profesori Inu Druvieti, Latvijas Universitātes prorektori humanitāro un izglītības zinātņu jomā – par centieniem pārskatīt valsts valodas politikas pamatprincipus, par šīs situācijas bīstamību un iespējām to labot.

«Pēc vakardienas dueļa ar Raivi Dzintaru galvenais dēmons, kas mums jāuzvar, ir bailes, ka esam maziņi, nespēcīgi, nevarīgi. Jābeidz čīkstēt!» – savā tviterkontā pauž Lolita Čigāne, kas Saeimā patlaban sēž uz diviem krēsliem, «sadarbojoties» ar Vienotību (bijusī tās biedrene!) un vienlaikus čivinot partijas Kustība PAR (KP) kultūrmarksistu būrītī. Optimistiskais aicinājums izskanēja pēc otrdienas raidījuma 1:1, ko baudījām Latvijas TV pirmajā kanālā. Baudījām – tas vēl trūcīgi teikts, jo Lolitas Čigānes pacilājošā gandarījuma viļņi, kas plūda no ekrāna, runājot par okupācijas seku likvidēšanu, bija tādi, ka gāza no kājām. Politiķes runu bangās nevarēja saprast tikai vienu lietu: kurš čīkst un kurš uzskata, ka esam «maziņi, nespēcīgi, nevarīgi»?...

Aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim pragmatiski ir taisnība, sakot, ka veidot obligāto militāro dienestu ir dārgi, turklāt, tādu veidojot, tiktu sagrauta esošā sistēma. Protams, sistēma būtu jārada no jauna, un tas vienmēr ir dārgi. Iekustināt un pārkustināt esošo sistēmu ir gandrīz neiespējami. Vienkāršāk ir braukt pa esošajām sliedēm. Mūsu stabilajā stagnācijā tas ir normāli, un nevajag graut pamata ķieģeļus tur, kur tie ir sacementēti droši un ilglaicīgi. Tikpat ilglaicīgi kā nedrošība par valsts stabilitāti, tikpat drebelīgi kā cāļa pēcpuse iepretim lapsas zobu šņakstināšanai.

Šobrīd ir ieildzis ģimenes ārstu streiks, top jauns veselības finansēšanas likums. Tostarp tiek gatavots Latvijas ārstu kongress, kas sāksies 21. septembrī. Tie ir atsevišķi temati, kas faktiski apvienojas vienā: Latvijas iedzīvotāji ir satraukti par veselības aprūpi kā tādu. Par to šodien intervējam Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini.

Gadu pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām spilgti parādās latviešu raksturīgākās īpašības: sentiments, aizgrābtība un vientiesība. Un iztiksim bez ironijas, jo viss ir pārāk nopietni.

Tas, ka Nacionālā apvienība (NA), izmantojot veto tiesības, noraidīs Valsts prezidenta iniciatīvu par automātisku pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, bija skaidrs uzreiz. Un visiem. Ne tikai tiem interneta «varoņiem», kuri draud izsmērēt gar sienām «latviešu atsaldeņus», kas «gatavi asimilēt mūsu bērnus». Runa, protams, ir par tā dēvētajiem nepilsoņu bērniem, kurus sola ievest pilsonībā sirdsšķīstie un līdzjūtīgie latvieši, kuriem – nešaubīgi! – ir kaut kas vajadzīgs no krieviski runājošā elektorāta. Bet nezin kāpēc tie, kuri redz mūs kā «latviešu atsaldeņus», principā nevēlas nonākt pilsoniskā kontaktā ar latviskumu, Latvijas valsti un tradīcijām.

«Čempiona māksla ir aiziet laikus,» smaidot atbild Zigmars Liepiņš, kas vaicāju viņam, vai Mirdza dziedās viņa 65 gadu jubilejas koncertā. Atceroties brīnišķīgās dziesmas komponista un multiinstrumentālista Zigmara Liepiņa 60 gadu jubilejā, ikviens varētu vēlēties atkal dzirdēt viņa dzīvesbiedres, leģendārās estrādes dziedātājas Mirdzas Zīveres izcilo balsi un baudīt skatuves šarmu, taču... čempioniem jāaiziet. Un tad īsti nevar saprast: varbūt Zigmars to teicis par sevi, plānojot (vai tieši otrādi – neplānojot) turpmāko darbu Baltajā mājā. «Bet čempioni arī nedrīkst aiziet par agru,» klusībā nodomāju. Gan par Mirdzu, gan par Zigmaru. Šodien – intervija ar Nacionālās operas un baleta direktoru Zigmaru Liepiņu.

Imants Ziedonis kā Likteņa upē skatījās, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū uzrakstīdams dzejas rindas: «Un pret savas tautas dziesmu/ var tikai savējie/ Un pret savu tautas dziesmu/ cits nevar it neviens.» Valoda un tautasdziesma kā nacionālās identitātes sastāvdaļas atrodas mūsu pašu, latviešu, aizsardzības zonā, šo un citu būtisko pazīmju saglabāšana, ar kurām atšķiramies no pārējām nācijām, ir atkarīga tikai un vienīgi no mūsu nacionālās apziņas un pašapziņas, nevis no kādiem ārējiem spēkiem, kuriem ir iespēja tikai sisties kā nakts knišļiem pret stiklu. Savai valodai sliktumu nodarīt varam vienīgi mēs paši, neviens svešais to nevar.

Lai arī kāds būtu viedoklis par Saeimas Vienotības frakcijas vadītāju un Nacionālās drošības padomes priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, lai arī ko par viņu runātu politikas aizkulisēs, interneta anonīmajā sabiedrībā un virtuvēs, valdošais atzinums ir viens: tik spēcīga un spilgta politiķe Latvijā nav bijusi un diez vai tuvākajā laikā arī parādīsies. Solvita Āboltiņa no politikas aiziet. Un diez vai tuvākajā laikā viņa tajā atgriezīsies. Taču spēcīgums un griba ne vienmēr ir priekšnoteikums pareiziem lēmumiem un rīcībai, tāpēc arī Solvitas Āboltiņas politiskajā dzīvē bijušas aplamības, kas nereti nosvītrojušas viņas labos un valstiski svarīgos darbus.

«Ideja likt visiem kārtot eksāmenus tikai latviešu valodā demonstrē valdošo spēku absolūtu neizpratni par līdzās dzīvojošo mazākumtautību kultūru un raksturu,» portāla delfi.lv rakstā pauž politikas «haizivs» Jānis Ādamsons (Saskaņa). Tiešām, kāda jauna, neparasta ideja! Par to taču nekad nav ne runāts, ne domāts, un te pēkšņi – bāc, valdība augustā nolēma atbalstīt izglītības ministra Kārļa Šadurska piedāvātos grozījumus likumā, kas paredz, ka mazākumtautību skolās eksāmeni (9. klasēs) tiks kārtoti valsts valodā – latviski.

"Neatkarīgās" lasītāju zvani.

«Nevajag muļķiem pievērst uzmanību. Mediji paši saceļ brēku. Visi tāpat zina, ka viņiem neļaus to pieminekli celt, bet nē, jāparunā. Bērnudārzs,» secina kāds interneta prātnieks.